Globālās studijas pēta globalizācijas rašanās iemeslus, norises, vēsturisko attīstību, ietekmi uz pasaules un atsevišķu vietējo kopienu un institūciju attīstību, ārēju pretošanos globalizācijai, kā arī normatīvos aspektus. Ņemot vērā globalizācijas izpausmju dažādību, tā tiek pētīta vairākās zinātniskās disciplīnās, piemēram, ekonomikā, starptautiskās tiesībās, politoloģijā un starptautiskajās attiecībās, socioloģijā un antropoloģijā, kā arī starpdisciplināri. Līdzās empīriskiem pētījumiem, globālās studijas arī teoretizē globalizāciju un pievēršas filozofiskiem jautājumiem, piemēram, par progresu.
Zinātnieki nav vienisprātis par globalizācijas fenomenu, tāpēc plaši tiek atzītas tikai atsevišķas tās pamatiezīmes: (pieaugoša) savstarpēja atkarība, intensīva un visaptveroša informācijas apmaiņa, samazināta telpas/laika attāluma nozīme, mainīta robežu uztvere, globāla mēroga regulējums, kā arī globālās pilsoniskās apziņas un ideoloģiju uzplaukums. Daži pētnieki, piemēram, Saskija Sasena (Saskia Sassen) vai Džordžs Ricers (George Ritzer) uzskata, ka globālie procesi jāpēta ciešā sasaistē ar nacionālajiem un subnacionālajiem formātiem, proti, norisēm valstu, reģionālā, atsevišķu pilsētu un citu kopienu mērogā, kā savstarpēji papildinošus analīzes līmeņus. Ne visi zinātnieki, piemēram, Andrē Franks (Andre Gunder Frank) vai Stīvens Krasners (Stephen D. Krasner) uzskata, ka globalizācija ir jauns fenomens, apgalvojot, ka šādi procesi novēroti jau tūkstošiem gadu tālā pagātnē līdz ar pirmajiem tirdzniecības ceļiem un migrācijas viļņiem. Daži zinātnieki apstrīd globalizācijas nozīmīgumu, piemēram, Pols Hirsts (Paul Quentin Hirst) un Greiems Tompsons (Grahame Thompson) apgalvo, ka valstis joprojām spēlē būtisku lomu pasaules ekonomikā. Nevienprātība par gobalizācijas definīciju, attīstību un raksturīgajām izpausmēm izriet no zinātnieku dažādiem teorētiskiem pieņēmumiem. Svarīgi ir nošķirt globalizāciju no citiem jēdzieniem, piemēram, no amerikanizācijas vai imperiālisma.