Starptautisko attiecību (jeb starptautiskās politikas) vēsturisko teorētisko attīstību ir pieņemts aprakstīt kā t. s. četras “lielās diskusijas”. Otrā diskusija 20. gs. 50.–60. gados notika t. s. biheiviorisma revolūcijas ietekmē sociālajās zinātnēs un pozitīvisma ietekmē, un tā bija diskusija par starptautisko attiecību pētniecības metodoloģiju. Biheivioristi centās izstrādāt sistemātisku empīrisku pētījumu metodes, kas izraisīja to zinātnieku pretestību, kas atbalstīja tradicionālās jeb klasiskās vēsturiskās analīzes un interpretācijas metodes.

Otrās “lielās diskusijas” laikā sociālajās zinātnēs dominēja pozitīvisma zinātnes filozofija. Pozitīvismam ir dažādi varianti, taču kopīgais ir uzskats, ka gan dabas zinātnēs, gan arī sociālajās zinātnēs parādībām piemīt zināmas objektīvas likumsakarības, kuras ir iespējams izskaidrot, pielietojot pareizus pētniecības instrumentus, metodes un procedūras. Tas, ko nav iespējams novērot un izmērīt, nevar būt pētniecības objekts (kas gan nenozīmē, ka šīs parādības nepastāv). Daudzi starptautiskās politikas pētnieki (īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) uzskatīja, ka vienīgais ceļš, kā padarīt starptautiskās attiecības par “zinātnisku” disciplīnu, ir izstrādāt pozitīvismā balstītas zinātniskas pētniecības metodes. Viņi kritizēja tradicionālās jeb klasiskās pieejas adeptus par to, ka viņu pētījumi ir spekulatīvi un aprakstoši (deskriptīvi), nevis izskaidrojoši. Starptautisko attiecību pētniecība bija veidojusies kā daļa no vēstures un filozofijas, un šis mantojums viņu skatījumā neļāva šo akadēmisko jomu padarīt zinātnisku. Pārsvarā biheivioristi piederēja reālistu nometnei. Viņi būtībā pārņēma Eduarda Haleta Kārra (Edward Hallett Carr) un Hansa Morgentava (Hans J. Morgenthau) pretenzijas, ka reālisms ir vienīgā “zinātniskā” pieeja starptautisko attiecību pētniecībā, taču saskatīja zinātniskas metodoloģijas trūkumu klasisko reālistu darbos.

50. gados daudzi starptautisko attiecību pētnieki, īpaši ASV, sāka meklēt instrumentus starptautiskās politikas pētniecībai citās sociālajās un arī nesociālajās zinātnēs (matemātikā, statistikā). Biheiviorisma saknes ir meklējamas ASV psiholoģijas zinātnē, cilvēka apziņas pētījumos, kas uzlūkoja cilvēka smadzenes kā “melno kasti”, par kuras saturu mēs neko nezinām, taču varam pētīt stimulus (input ‘ievade’) un reakciju uz tiem (output ‘izvade’). No psiholoģijas biheiviorisma pieeju pārņēma citas sociālās zinātnes, un ASV par galveno biheiviorisma centru kļuva Čikāgas Universitāte (University of Chicago), kurā darbojās arī viens no pazīstamākajiem biheivioristiem starptautiskās politikas jomā Mortons Kaplans (Morton Kaplan), viņš pielietoja sistēmu analīzi, lai diferencētu dažādus starptautiskās sistēmas tipus. Hārvarda Universitātē (Harvard University) darbojās Kārlis Deičs (Karl Deutsch), viņš izmantoja komunikācijas teoriju un kibernētiku, pētot drošības kopienas, izmantoja kvantitatīvo datu bāzes un sarežģītu matemātisko analīzi pētījumos par spēku līdzsvaru. Hārvarda Universitātē strādāja arī Tomass Šellings (Thomas Schelling), viņa 1960. gadā publicētajā grāmatā “Konflikta stratēģija” (The Strategy of Conflict) spēļu teorija bija pielietota stratēģiskajos pētījumos, lai novērtētu kodolbruņošanās sacensību un tās riskus, un šis darbs ļoti būtiski ietekmēja stratēģiskās drošības pētījumus turpmākajos gados. Šo modeli politisko procesu pētniecībai piemēroja Deivids Īstons (David Easton): ievade–politiskais process–izvade. Pētījumi, kas balstās uz šo modeli, būtiski ietekmēja starptautisko institūciju, ārpolitisko lēmumu pieņemšanas un drošības politikas pētījumus.

Biheiviorisma pieeja starptautiskajās attiecībās balstījās uz uzskatu, ka pastāv “ārēja” jeb objektīvi pastāvoša starptautiskās politikas joma, kurā darbojas objektīvas likumsakarības (ontoloģiskais aspekts), un tās var atklāt un izskaidrot ar empīrisku teoriju palīdzību (epistemoloģiskais aspekts). Biheivioristu uzmanības centrā ir cilvēku politiskā uzvedība, un pārsvarā pamata analīzes objekts ir atsevišķs cilvēks. Tas var kļūt par objektu masu politikas pētījumos, piemēram, izzinot iedzīvotāju attieksmi pret valsts ārpolitiku, notikumiem pasaules politikā u. tml., kā arī pētot atsevišķu valstsvīru, amatpersonu uzskatus, preferences starptautiskās politikas jautājumos, viņu pieņemto lēmumu motivāciju. Tomēr daži biheivioristi par analīzes pamatvienību izvēlējās valsti, piemēram, M. Kaplans.

Biheivioristi uzskatīja, ka ir iespējams panākt pilnīgu pētījuma objektivitāti, it sevišķi, izmantojot statistikas datus vai arī citus kvantitatīvo datu masīvus. Pietiekami liels datu apjoms dotu iespēju arī modelēt parādības un prognozēt to attīstību. Viņi kritizēja klasisko (H. Morgentava) reālismu, jo tā pamatkoncepti, piemēram, vara, nacionālās intereses, anarhija un citi bija neskaidri un pretrunīgi. Bija jāizstrādā metodes, kā tos padarīt novērojamus, kvantificējamus vai arī no tiem atteikties.

Šāda pieeja izraisīja daudzu pētnieku kritiku. Īpaši lielu pretestību izraisīja statistikas un kvantitatīvo metožu pielietošana. H. Morgentavs uzskatīja, ka biheivioristi nesaprot politikas teoriju un tās saistību ar empīrisku pētījumu. Atšķirībā no pirmās “lielās diskusijas”, kurā faktiski nenotika tieši abu pušu disputi, otrajā diskusijā būtiska loma bija angļu skolas pārstāvja Hedlija Bulla (Hedley Bull) un M. Kaplana sadursmei žurnāla World Politics slejās 1966. gadā. H. Bulls norādīja, ka biheivioristu pretenzijas atklāt valstu uzvedības likumsakarības, lai uz to pamata prognozētu valstu uzvedību nākotnē, ir pārāk ambiciozas. Starptautiskās politikas izpratnei daudz noderīgākas ir filozofijas, tiesību zinātnes un vēstures zināšanas. Turklāt kvantitatīvās metodes un uzvedības pētījumus ir iespējams pielietot tikai atsevišķās starptautisko attiecību jomās. Daudzas starptautiskās politikas problēmas, piemēram, morālas un tiesiskas, nav iespējams kvantificēt un izskaidrot, lai gan tās var izprast. Zinātniekiem ir jāapzinās savu zināšanu un iespēju ierobežotība. H. Bulls uzsvēra gudrības un intuīcijas nozīmi pētniecībā. Savukārt M. Kaplans kritizēja H. Bullu par to, ka viņš nesaskata atšķirības starp dažādām biheiviorisma pieejām, bet attiecībā uz intuīciju viņš ironizēja, ka tā pati par sevi ir kognitīvo pētījumu objekts.

Īsta diskusija neizdevās. Pretrunas starp abām nometnēm bija tik lielas un valoda, kuru viņi lietoja, bija tik atšķirīga, ka abas puses viena otru nesaprata. Taču biheivioristu un tradicionālās pētniecības piekritēju uzskatos ir saskatāmas arī līdzības. Būtībā abas puses atzina pozitīvisma premisu par to, ka pastāv objektīvi fakti, kas ir jāatklāj. Domstarpības bija par to, kā to darīt. Abas pieejas pārstāvji arī iestājās pret pētāmo jautājumu politizāciju un ideoloģizāciju. Tradicionālās pieejas atbalstītāji apzinājās, ka pētnieks nevar būt pilnīgi objektīvs, lai gan jācenšas tādam būt. Savukārt biheivioristi uzskatīja, ka pētījuma objektivitāti garantē labi izstrādāta pētījumu metodika un pareizi pielietotas datu vākšanas procedūras.

Biheivioristi pievērsa ārkārtīgi lielu uzmanību pētniecības metodēm: pētījumam jābalstās uz labi izstrādātu plānu, jāpielieto atbilstošas datu vākšanas un pārbaudes metodes un instrumenti, jāizstrādā faktu atlases un pārbaudes kritēriji, jāizvirza hipotēzes un jānoformulē to pārbaudes procedūras. Liela uzmanība tika pievērsta kvantitatīvajām pētniecības metodēm, datu masīvu veidošanai un analīzei.

Pretēji biheiviorismam, tradicionālajai jeb klasiskajai pieejai nav skaidri izstrādātas metodoloģijas, tā necenšas izvirzīt un pārbaudīt hipotēzes. Klasiskās pieejas būtība ir iedziļināšanās pētāmajā parādībā, tādēļ būtiska nozīme ir pētnieka pieredzei kritiskā starptautiskās politikas novērošanā, domāšanā un rakstīšanā par to, izpratnei par problēmas būtību un tās vēsturiskajām saknēm. Pašā pētniecības procesā zinātniekam jāprot formulēt galvenās problēmas, izskaidrot pamatkoncepcijas, kas ir svarīgi konkrētā pētījuma kontekstā, argumentēti pamatot savus secinājumus. Būtiski ir saprast pētāmās parādības vēsturisko kontekstu un to, kā tā izpaužas konkrētos apstākļos.

Diskusijai bija visai izteikts ģeogrāfiskais aspekts. Biheiviorisma pieejas 60.–70. gados bija ļoti populāras ASV, taču mazāk ietekmēja starptautisko attiecību pētniecību Eiropā. Laika gaitā biheivioristu rigorisms un pretenzijas uz vienīgo pareizo pieeju noplaka, bet daudzas metodes un procedūras (piemēram, hipotēžu pārbaude), kā arī terminoloģija un pētniecības valoda ir kļuvušas par neatņemamu starptautisko attiecību akadēmiskās disciplīnas sastāvdaļu. Mūsdienās biheiviorisms joprojām ir populārs, lai gan maigākā, postbiheiviorisma formā, kas apvieno kvantitatīvo un kvalitatīvo pieeju, kā arī nenoliedz, ka vides un paša pētnieka vērtības ietekmē pētniecību. Ja 50.–60. gadu biheivioristi, piemēram, K. Deičs un M. Kaplans, pretendēja uz sistēmas līmeņa teoriju izstrādāšanu, mūsdienu postbiheiviorisms koncentrējas vairāk uz šaurākiem mikrolīmeņa pētījumiem par ārpolitisko lēmumu pieņemšanu, diplomātiju un tamlīzīgi. Tam joprojām ir vērā ņemama loma miera pētījumos. Biheiviorisma nopelns ir arī starpdisciplinārās pieejas, respektīvi, ekonomikas, matemātikas, psiholoģijas, organizāciju zinātnes pētniecības metožu un teoriju ieviešana politikas zinātnes un starptautisko attiecību pētījumos.