Diplomātija ir viena no starptautiskās politikas apakšnozarēm, kas pēta komunikācijas un sarunu procesus starp valstīm un citiem dalībniekiem (piemēram, starptautiskajām organizācijām, multinacionālajām korporācijām) anarhiskā starptautiskā sistēmā. Diplomātija bieži tiek raksturota kā starptautiskā diskursā veidojusies metode vai prasme vadīt starptautiskās attiecības, galvenokārt izmantojot sarunu vešanu.

Publiskajā telpā jēdziens “diplomātija” bieži tiek lietots neprecīzi, tādējādi veidojot neskaidru tā interpretāciju. Bieži jēdzienu “diplomātija” lieto kā sinonīmu ārpolitikai, kas ir neprecīzs tā skaidrojums. Mūsdienās ārpolitika ir valsts darbība starptautiskajā sistēmā. Ārpolitikas galvenais mērķis ir sabiedrības labklājība un ārējās drošības nosacījumu veidošana, kā arī starptautiskās sistēmas ietekmēšana nacionālo interešu labā. Tādēļ diplomātija ir viens no galvenajiem ārpolitikas instrumentiem, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Diplomātiskās darbības formas ir diplomātiskās sarunas, sarakste, starptautiskās konferences, vienošanās, līgumu sagatavošana un noslēgšana, valsts pārstāvība citās valstīs ar pārstāvniecību un diplomātisko misiju starpniecību, dalība starptautiskajās organizācijās un politiskajos formātos (piemēram, valsts augstāko amatpersonu tikšanās, sarunas starp aktoriem), kā arī citas formas.

Lai gan diplomātijai ir sena un bagāta vēsture, tās pielāgošana teorētiskiem novērojumiem un analīzei sagādājusi lielas grūtības. Turklāt globālās pārmaiņas un dinamiskums starpvalstu attiecībās kopš 20. gs. beigām diplomātijas izpēti padarījuši vēl sarežģītāku. Lai arī teorētiski pārspriedumi par diplomātiju pastāvējuši ilgi pirms diplomātijas kā starptautiskās politikas apakšnozares izveidošanas, nesistemātiskā un fragmentārā pieeja diplomātijas pētīšanā kavējusi izveidot vienotu teorētisku pieeju. Tādēļ diplomātijas teorētiskās perspektīvas sākotnēji tika balstītas uz dažādiem diplomātiskās prakses aspektiem un vēsturiskiem novērojumiem, piemēram, uz britu diplomāta Ernesta Satova (Sir Ernest Mason Satow) darba “Diplomātiskās prakses ceļvedis” (A Guide to Diplomatic Practice, 1917) un Herolda Nikolsona (Sir Harold George Nicolson) darba “Miera veidošana” (Peacemaking, 1919, 1933) u. c. darbu atziņām. Diplomātija tradicionāli tika skatīta valstu attiecību aspektā, tādējādi veidojot nesaraujamas saiknes ar reālisma teorijām, piemēram, klasisko reālismu un neoreālismu. Vēlāk, attīstoties citām starptautiskās politikas teorētiskajām pieejām (piemēram, liberālismam, angļu skolai, konstruktīvismam, normatīvajai pieejai, postmodernismam, kritiskajām teorijām), diplomātija tika pētīta pastarpināti, neveicinot padziļinātas teorētiskās pieejas izveidi tieši diplomātijas izzināšanā. Pēc Aukstā kara beigām, kad mainījās starptautiskās politikas situācija un pieauga globalizācija un politisko aktoru savstarpējā atkarība, diplomātija tika uzlūkota ne vien kā instruments valsts ārpolitikas īstenošanā, kas pilnībā atbilst reālisma teorētiskajām pieejām, bet arī kā metode miera un drošības nodrošināšanā, pildot mediatora lomu dažādu politisko aktoru attiecībās. Kopš 20. gs. 90. gadiem diplomātiju plaši aplūko gan valstu attiecību kontekstā, gan saistībā ar starptautisko organizāciju īstenoto praksi un nevalstisko organizāciju iniciatīvām. Arī pieaugošais akadēmisko publikāciju skaits apliecina, ka interese par diplomātijas pētīšanu politisko aktoru un starptautiskās darba kārtības jeb risināmo jautājumu kontekstā ir būtiski pieaugusi.

Mūsdienās diplomātiju iespējams pētīt un pārzināt, apskatot to šaurākā un plašākā nozīmē. Diplomātijas šaurākā nozīme balstās tradicionālajā izpratnē par diplomātiju kā valsts ārpolitikas īstenošanas instrumentu. Šajā gadījumā diplomātija ir instruments, lai sasniegtu ārlietu ministrijas mērķus un vajadzības, un tā vairākus gadsimtus ir ieņēmusi svarīgu lomu valsts centrālās pārvaldes hierarhijā. Arī 21. gs. ārlietu ministrijas centrālais aparāts un diplomātiskās misijas ārvalstīs īsteno valsts ārpolitiskās intereses un prioritātes. Apzinoties dalībnieku un politisko procesu dažādību mūsdienu starptautiskajā sistēmā, kā arī starptautisko notikumu daudzšķautņaino raksturu, diplomātiju nepieciešams skatīt plašākā nozīmē, t. i., attiecināt diplomātiju ne tikai uz ārlietu ministriju, bet aplūkot to kā starptautiskā procesa sastāvdaļu.

Lai arī diplomātijas jēdziens 21. gs. ir kļuvis plašs un grūtāk konceptualizējams, tomēr par tā galvenajiem sastāvelementiem uzskata pārstāvību, komunikāciju un sarunu vešanu. Tā kā diplomātija kā ārpolitikas instruments tiek izmantota, veidojot attiecības starp valstīm un citiem starptautiskās politikas aktoriem, piemēram, starptautiskajām organizācijām, visu trīs galveno sastāvelementu starpā pastāv cieša mijiedarbība un pārklāšanās. Svarīgi ir arī daudzveidīgie diplomātijas veidi un paveidi, kas piedzīvojuši uzplaukumu 21. gs. sākumā (piemēram, publiskā diplomātija, digitālā diplomātija, ekonomiskā diplomātija, komercdiplomātija).

Diplomātiju aplūko vairākās nozarēs, piemēram, socioloģijā, komunikācijā, psiholoģijā, teoloģijā, filozofijā, antropoloģijā un kultūras studijās. Piemēram, socioloģijā diplomātija tiek uzlūkota kā elastīga parādība, kura atkarībā no konkrētas sociālās un vēsturiskās situācijas maina savu raksturu. Socioloģijā tiek apskatīta diplomātu sociālā uzvedība kontekstā ar pārmaiņām diplomātiskajās organizācijās un procesos. Psiholoģijā tiek pētīts lēmumu pieņemšanas process sarunās, konfliktu cēloņi un risināšanas veidi. Savukārt teoloģijā tiek skatītas valsts un baznīcas attiecības, reliģijas nozīme ārlietās un dialogi starp dažādām reliģiskajām konfesijām.

Diplomātija kā komunikācijas un sarunu vešanas process starp valstīm ir pastāvējusi vairākus gadsimtus. Par tradicionālās Eiropas diplomātijas aizsākumu tiek uzskatīta Vestfālenes miera līguma (Westfälischer Friede) noslēgšana 1648. gadā, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu Svētās Romas Impērijā un Astoņdesmit gadu karu starp Spānijas Impēriju un Nīderlandes Republiku. Vestfālenes miera līguma noslēgšana bija pamats jaunai kārtībai Eiropā, balstoties uz valsts suverenitātes principiem. Tomēr diplomātijas iezīmes ir atrodamas jau antīkajos laikos. Viena no senākajām liecībām ir māla plāksne ar diplomātisko ziņojumu, kuru ziņnesis nogādāja no antīkās karaļvalsts Eblas (Ebla) uz Hamazi (Hamazi) 2500. gadā pirms mūsu ēras. Līdz agrīnajiem jaunajiem laikiem būtisku ieguldījumu diplomātiskās prakses veidošanā un attīstībā sniedza Senā Grieķija, Senā Roma un Austrumromas Impērija jeb Bizantija. Arī Senajā Indijā un Senajā Ķīnā bija novērojama diplomātiskās prakses izkopšana. Būtisks pavērsiens diplomātiskās prakses attīstībā bija diplomātisko pārstāvniecību izveidošana Ziemeļitālijas pilsētvalstīs, kurās, sākot no 14. gs. beigām, bija izveidotas vēstniecības. 14. gs. tika ieviesti vēl divi jauninājumi diplomātijā: venēciešu vēstnieki bija pirmie, kuri pēc diplomātiskās misijas beigām sagatavoja gala ziņojumus (relazioni) par situāciju rezidējošajās valstīs. Visbiežāk gala ziņojumos tika iekļauta informācija par politisko, ekonomisko, militāro un sociālo situāciju valstīs, kurās vēstnieks bija pildījis diplomātiskos pienākumus; savukārt diplomātiskās korespondences un dokumentu uzglabāšanai tika izveidoti arhīvi, kas ļāva politiskajiem aktoriem būt informētiem par citu pilsētvalstu un vēlāk valstu politiskajām darbībām, interesēm un ambīcijām. Viens no lielākajiem arhīviem atradās Milānā.

Sākot no 17. gs., komunikācijas process notika starp valstīm, nevis starp dažādu veidu politisko organizāciju formām, kā, piemēram, pilsētvalstīm. Ņemot vērā lielos attālumus starp valstīm un nepieciešamību valsts vārdā veikt sarunas, palielinājās pieprasījums pēc profesionāliem diplomātiem un regulārām sarunām. Vēstniecības kļuva par svarīgām valsts interešu paudējām, un pastāvīgo vēstniecību tīkls vēlāk tika piesaistīts pārstāvēto valstu specializētiem ārpolitikas departamentiem. Kopš 18. gs. šie departamenti tiek saukti par ārlietu ministrijām, kas ir nozīmīgākā valsts pārvaldes iestāde ārlietu nozarē. Ārlietu ministrija ir valdības institucionālā pārstāve ārlietu jautājumos, kas veido un attīsta diplomātiju.

Tradicionāli diplomātija balstījās uz divu pušu iesaistīšanos, kā arī slepenības ievērošanu. Diplomātija kļuva ne vien par regulāru, bet arī par noregulētu procesu. Procedurālie noteikumi, kas pazīstami kā diplomātiskais protokols, tika attīstīti, iekļaujot gan dižmanīgas ceremonijas, gan arī daudz praktiskākas procedūras, piemēram, kārtību, kādā parakstāms līgums, ja iesaistītās puses ir vienojušās sarunu ceļā. Daudzi tiesību akti, arī privilēģijas un imunitāte, tika piemēroti gan diplomātiem, gan diplomātiskajām darbībām, kas bija balstītas uz diviem principiem: pirmkārt, diplomātiem bija jāveic darbs bez bailēm un jāpārvar dažādi šķēršļi; otrkārt, vēstniekam, kurš pārstāvēja valsts vadītāju un valsti uzņemošajā valstī, bija jāizrāda atbilstoša cieņa. Šī pārstāvniecības ideja tika attīstīta, iekļaujot eksteritorialitātes principu. Tradicionālās diplomātijas darba kārtība bija salīdzinoši šaura, tā izrietēja no mazattīstītām valstu attiecībām, kā arī diplomātija bija saistīta ar politisko līderu darbību atspoguļošanu. Tradicionālā diplomātija sasniedza augstāko novērtējumu un slavu 19. gs., pateicoties miera periodam Eiropā, ko nodrošināja Vīnes kongresā (Wiener Kongress) panāktās vienošanās, piemēram, valstu pārstāvju apņemšanās tikties regulāri ne vien, lai risinātu kara jautājumus, bet arī pārspriestu aktualitātes ārlietās.

Neskatoties uz tradicionālās diplomātijas sasniegumiem, kas nodrošināja stabilitāti un mieru 19. gs. Eiropā, diplomātija tomēr nespēja novērst Pirmo pasaules karu. Ņemot vērā kara radītās sekas, tika meklēta jauna un efektīvāka diplomātijas forma, jo šajā periodā tradicionālā diplomātija tika raksturota kā formāla un institucionāla, balstīta uz personiskām attiecībām, lēna un pārsvarā slepena. Tādēļ bijušais Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents Vudro Vilsons (Woodrow Wilson) Četrpadsmit punktu (Fourteen Points) programmā, kas tika izstrādāta kopā ar ģeogrāfiem, vēsturniekiem un politikas zinātniekiem 1917. gadā izveidotajā pētniecības grupā “Izmeklēšana” (The Inquiry), īpaši uzsvēra atklātību diplomātijā. 08.02.1918. kongresā V. Vilsons savā runā iekļāva četrpadsmit punktus, kas vēlāk kļuva par pamatu Versaļas miera līgumam (Traité de Versailles). Šajā laikā aizvien vairāk darba kārtībā parādījās jaunā diplomātija.

Pāreja no tradicionālās diplomātijas uz jauno diplomātiju notika ilgā laika posmā līdz pat 20. gs. pirmajai pusei. Jaunajā diplomātijā parādījās divas svarīgas idejas. Pirmā ideja – diplomātijā tika pieprasīta lielāka atklātība. Galvenā uzmanība tika pievērsta diviem savstarpēji saistītiem tradicionālās diplomātijas elementiem, kuri pēc Pirmā pasaules kara tika uzlūkoti kā problēmu jautājumi: pārmērīga slepenība un fakts, ka diplomāti pārsvarā bija no aristokrātijas aprindām. Otrā ideja bija saistīta ar nepieciešamību izveidot starptautisku organizāciju, kura darbotos kā valstu starptautisks forums, kurā tiktu ievērots mierīgs strīdu izšķiršanas princips. Tautu Savienība (Société des Nations), kuras izveidošanas mērķis bija iespējamo karu novēršana, izmantojot kolektīvo drošību, konfliktu atrisināšanu sarunu ceļā un atteikšanos no slepenās diplomātijas, tomēr nespēja veikt sākotnēji paredzētās funkcijas un novērst agresiju un karus.

Pēc Otrā pasaules kara, Aukstā kara laikā, daudzi jaunie diplomātiju raksturojošie rādītāji turpināja attīstīties, piemēram, daudzpusējā diplomātija starptautiskajās organizācijās. Ideoloģiskā konfrontācija, kas pastāvēja starp ASV un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) no 20. gs. 40. gadiem līdz 20. gs. 80. gadu beigām, kā arī noteicošais divpolāro spēku līdzsvars starptautiskajā sistēmā bija faktori, kas raksturoja Aukstā kara diplomātiju. Īpaši liela uzmanība tika pievērsta trijiem diplomātijas veidiem: kodolieroču diplomātijai, krīžu diplomātijai un samita diplomātijai. Aukstā kara laikā lielu nozīmi ieguva arī multilaterālisms un tādi specializētie jautājumi kā vide, tehnoloģijas, bruņošanās kontrole. Šis laika posms ir ievērojams arī ar to, ka 1961. gadā tika pieņemta Vīnes Konvencija par diplomātiskajiem sakariem (The Vienna Convention on Diplomatic Relations) un 1963. gadā – Vīnes Konvencija par konsulārajiem sakariem (The Vienna Convention on Consular Relations). Līdz ar PSRS sabrukumu beidza eksistēt Aukstā kara laikā pastāvošais divpolārais pasaules dalījums. Pārmaiņas starptautiskajā dienas kārtībā noteica arī pieaugošās cerības par ieguvumiem, ko varētu nodrošināt diplomātija.

Kopš 20. gs. diplomātijā notiek būtiskas pārmaiņas – gan akadēmiskajā vidē, gan publiskajā telpā pieaug interese par daudzveidīgajiem diplomātijas veidiem un paveidiem. Daži no nozīmīgākajiem diplomātijas veidiem ir ekonomiskā diplomātija, komercdiplomātija, publiskā diplomātija, kultūras diplomātija, digitālā diplomātija un multilaterālā diplomātija. Viena no iezīmēm, kas precīzi raksturo mūsdienu diplomātijas būtību, ir moderno komunikācijas līdzekļu parādīšanās ikdienā, kas izmaina diplomātiskās komunikācijas raksturu. Mūsdienās operativitāte informācijas apritē un tās pieejamībā, ko veicina informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, maina diplomātiskā darba dinamiku, liekot reaģēt daudz ātrāk, kā arī izvēlēties jaunus informācijas atlases un apstrādes veidus. Straujā informācijas aprite mazina iepriekš izstrādātas rīcībpolitikas nozīmi. Lielāka nozīme ir tūlītējiem risinājumiem ārlietās. Nozīmīgas izmaiņas ir vērojamas arī ārlietu ministrijās un valstu diplomātiskajās misijās ārvalstīs. Pieaugusi ārlietu ministriju loma ārpolitikas jautājumu koordinēšanā. Par būtisku faktoru ārlietu ministriju darba modernizēšanā tiek uzskatīta prasme veidot “visas valdības pieeju” (whole of government approach) ārlietās, sinhronizējot visu ministriju struktūrvienību darbu un veicinot visu pārvaldes iestāžu sadarbību vienotu politisko mērķu sasniegšanā. Lielāka uzmanība tiek pievērsta rīcībpolitikas instrumentu izmantošanai praksē un darbam ārpus centrālā aparāta, piemēram, sadarbības veidošanai ar diasporām un komercdiplomātijas aktivitātēm. Reaģējot uz daudzveidīgajiem darba kārtības jautājumiem, ārlietu ministrijās līdzās klasiskajiem karjeras diplomātiem tiek nodarbināts arvien vairāk speciālistu, kuri ir eksperti kādā no rīcībpolitikas jomām. Arī diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs kļūst daudzveidīgākas un ir spiestas pārorientēt savu darbību uz specifiskākiem darba uzdevumiem un funkcijām. Pieaug arī valstu mobilo un kopīgo vēstniecību skaits. Tāpat lielāks akcents tiek likts uz sabiedrisko tīklošanos un partnerību orientētu pieeju, kas ārlietu ministrijām palīdz veidot mērķtiecīgu sadarbību ar nevalstiskajiem aktoriem. Kopš 20. gs. 90. gadiem mainījušās diplomātijas un drošības attiecības, pieprasot starptautiskajiem aktoriem mainīt darba metodes, sadarbības veidu un lielāku uzmanību pievērst indivīda drošības stiprināšanai jeb cilvēkdrošībai.

Diplomātijas studijas galvenokārt attīstītās ASV un Rietumeiropas valstu universitātēs, pētnieciskajos centros un domnīcās. Par nozīmīgākajām augstākās izglītības iestādēm ASV tiek uzskatītas Flečera tieslietu diplomātijas skola Taftsa Universitātē (The Fletcher School of Law and Diplomacy at Tufts University); Džordžtaunas Universitāte (Georgetown University); Hārvarda Universitāte (Harvard University); Prinstonas Universitāte (Princeton University); Kolumbijas Universitāte (Columbia University). Nozīmīga ir arī Vīnes Diplomātiskā akadēmija (Diplomatische Akademie Wien) Austrijā un Akadēmiskais Starptautisko pētījumu institūts (Institut de hautes études internationales et du développement) Ženēvā, Šveicē. Krievijā par elitārām izglītības iestādēm diplomātijas studijās tiek uzskatīts Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūts jeb MGIMO (Московский государственный институт международных отношений) un Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas Diplomātiskā akadēmija (Дипломатическая академия Министерства иностранных дел Российской Федерации) Maskavā. Viens no nozīmīgākajiem institūtiem diplomātijas pētīšanā ir Nīderlandes Starptautisko attiecību institūts “Klingendāla” (The Netherlands Institute of International Relations ‘Clingendael’) Hāgā, kas padziļināti pēta diplomātiju un tās izmaiņas mūsdienās. Īpaši tiek pētītas diplomātijas veidu iezīmes, kā arī tiek veikta dažādu gadījumu analīze.

Divi no nozīmīgākajiem žurnāliem diplomātijas izpētē ir The Hague Journal of Diplomacy (kopš 2006. gada, izdevējs Koninklijke Brill NV) un Diplomacy & Statecraft (kopš 1990. gada, izdevējs Taylor & Francis). Nozīmīgi akadēmiskie žurnāli ir Foreign Affairs (kopš 1922. gada, izdevējs Starptautisko attiecību padome, Council on Foreign Relations); Foreign Policy (kopš 1970. gada, izdevējs Graham Holdings Company); Foreign Policy Analysis (kopš 2005. gada, izdevējs Oxford University Press); World Politics (kopš 1948. gada, izdevējs Cambridge University Press); International Studies Quarterly (kopš 1959. gada, izdevējs Oxford University Press); International Studies Review (kopš 1957. gada, izdevējs Oxford University Press); International Security (kopš 1976. gada, izdevējs Belfēra Zinātnes un starptautisko attiecību centrs, Belfer Center for Science and International Affairs); Security Studies (kopš 1991. gada, izdevējs Ohaio Valsts universitāte, Ohio State University); Cooperation and Conflict (kopš 1965. gada, izdevējs Starptautiskā Ziemeļu studiju asociācija, Nordic International Studies Association) un International Organization (kopš 1947. gada, izdevējs Cambridge University Press).

Kopš 20. gs. beigām būtiski palielinājusies interese par diplomātijas studijām un pētniecību. Nīderlandes Starptautisko attiecību institūts “Klingendāla” ir viens no pazīstamākajiem diplomātijas pētniecības centriem, kura eksperti un asociētie pētnieki padziļināti aplūko izmaiņas diplomātijā un tās veidus mūsdienās. Nozīmīgākie pētnieki ir Kosts Konstantīns (Κωστασ Κωνσταντινου), Jans Melisens (Jan Melissen), Braiens Hokings (Brian Hocking), Šons Riordans (Shaun Riordan), Pols Šārps (Paul Sharp) un Kišans Rana (Kishan S. Rana). Par nozīmīgiem diplomātijas pētniekiem tiek uzskatīti arī akadēmiķi, piemēram, Ričards Lenghorns (Richard Langhorne), Gunters Helmanis (Gunther Hellmann), Jirgens Kleiners (Jürgen Kleiner), Jozefs Batora (Jozef Bátora), Noe Kornago (Noé Cornago), Džefrijs Pigmens (Geoffrey Allen Pigman), Ronalds Bārstons (Ronald Peter Barston), Deivids Spenss (David Spence), Džefrijs Vaizmens (Geoffrey Wiseman) un Deivids Krīkemanss (David Criekemans). Šie pētnieki savos darbos pievērsuši pastiprinātu uzmanību diplomātijas konceptualizācijai un diplomātijas transformācijas iezīmju izpausmēm 21. gs. Piemēram, diplomātiju padziļināti analizējuši P. Šārps, R. Lenghorns, publisko diplomātiju pētījis J. Melisens. Diplomātijas nozīmi ārlietu dienestos visvairāk aplūkojuši B. Hokings, K. Rana, D. Spenss un J. Batora. 21. gs. sākumā arvien vairāk pētnieku pievēršas diplomātijas veidu un paveidu analīzei un to nozīmju skaidrošanai.