Starptautiskās drošības pētnieki meklē cēloņsakarības un risinājumus konfliktiem un citām problēmām starptautiskajās attiecībās, kas saistītas ar drošību, kā arī prognozē konfliktu rašanos un attīstību. Aukstā kara periodā starptautiskās drošības pētniecībā dominēja valstu, īpaši lielvaru, un militāro draudu pētniecība. Lai gan valstis aizvien tiek analizētas kā svarīgākie starptautiskās sistēmas dalībnieki, mūsdienās starptautiskajā drošībā nozīmīgākas ir starpvalstu un nevalstiskās organizācijas. Lielāka uzmanība tiek pievērsta arī indivīdu, sabiedrības grupu un cilvēces kā starptautiskās drošības analīzes vienību pētīšanai. Līdzās militārajiem draudiem svarīgāku lomu starptautiskajā drošībā ieņem nemilitāri draudi un konflikti.

Starptautiskās sistēmas un tās aktoru uzvedības skaidrošanai un paredzēšanai tiek veidotas un attīstītas dažādas teorijas. Tās palīdz izzināt un paredzēt aktoru uzvedību un starptautiskās sistēmas ietekmi uz aktoriem, piemēram, kad pastāv lielāka konfliktu iespējamība, bet kad no konfliktiem iespējams izvairīties.

Starptautiskās drošības pētniecība palīdz ārpolitikas un drošības politikas lēmumu veidotājiem un pieņēmējiem, kā arī sabiedrības locekļiem labāk izprast starptautiskās drošības norises. Starptautiskās drošības pētniecība ietekmē lēmumus, kas tiek pieņemti ārpolitikā un drošības politikā.

Drošības un miera meklējumi ir viens no centrālajiem starptautiskās politikas jautājumiem. Starptautiskā drošība ir starpdisciplināra nozare, kas saistīta gan ar politikas zinātnes apakšnozarēm, piemēram, starptautiskajām organizācijām, starptautisko ētiku, diplomātiju, ārpolitikas analīzi, gan citām zinātņu nozarēm un apakšnozarēm, piemēram, vēsturi, filozofiju, militāro zinātni, ekonomiku, socioloģiju, sociālo antropoloģiju, psiholoģiju, tiesību zinātni. Starptautiskā drošība ir cieši saistīta ar starptautisko attiecību teorijām un to veidotājiem, tāpēc tās nav iespējams pilnībā nodalīt vienu no otras.

Starptautiskās drošības pētījumos tiek lietotas gan kvalitatīvās pētniecības metodes (piemēram, gadījuma analīze, salīdzinošā metode, diskursa analīze, procesa izsekošanas metode), gan kvantitatīvās pētniecības metodes (piemēram, novērošana, kontentanalīze, aptaujas). Kvantitatīvo metožu izmantošanu apgrūtina starptautiskās drošības vidē iesaistīto aktoru un notikumu dažādība, kā arī empīriski grūti novērojami un nenovērojami notikumi un fenomeni (piemēram, ētika, izpratne, sabiedrības viedoklis un tā izmaiņas), tāpēc nozīmīga ir kvantitatīvo metožu kombinēšana ar kvalitatīvām metodēm. Kvantitatīvās metodes dod iespēju apkopot un apstrādāt lielu informācijas apjomu, ko tālāk var analizēt ar kvalitatīvajām metodēm. Kvantitatīvās metodes tiek izmantotas arī vispārējās situācijas atainošanai par aktoriem un notikumiem starptautiskajā sistēmā, piemēram, par konfliktu skaitu un dinamiku.

Par starptautiskās drošības pētniecības aizsākumu tiek uzskatīts periods pēc Otrā pasaules kara, lai gan tās priekšvēsture meklējama vēsturnieku, filozofu un militārās zinātnes pētnieku darbos. Par vienu no nozīmīgākajiem klasiskā reālisma pieejas un starptautiskās drošības darbiem tiek uzskatīts sengrieķu vēsturnieka Tukidīda (Θουκυδίδης) radītais darbs “Peloponēsas kara vēsture” (Ιστορία του Πελοποννησιακού Πολέμου, 5. gs. p. m. ē.). Starptautiskās drošības pētniecību būtiski ietekmējuši vairāki filozofi un viņu darbi, piemēram, itāļa Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli) darbs “Princeps” (Il Principe, 1532), angļu Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes) darbs “Leviatāns” (Leviathan, 1651) un Džona Loka (John Locke) darbs “Divi traktāti par valdību” (Two Treatises of Government, 1689), vācieša Imanuela Kanta (Immanuel Kant) darbs “Mūžīgais miers. Filozofiska skice” (Zum ewigen Frieden. Ein philosophischer Entwurf, 1795). Starptautiskās drošības pētniecības attīstību ietekmējuši arī militārās zinātnes klasiķi, īpaši ķīniešu karavadonis, militārais teorētiķis Sun Dzi (孫子, Sun Tzu) un par viņa uzskatītais darbs “Kara māksla” (孙子兵法), kas tika radīts apmēram 5. gs. p. m. ē.; prūšu karavadonis, militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics (Carl Philipp Gottfried von Clausewitz) un viņa rakstu apkopojums darbā “Par karu” (Vom Kriege, 1832–1834). Starptautiskās drošības pētniecību ietekmējuši arī 20. gs. pirmās puses ģeopolitikas pieejas pārstāvji – angļu ģeogrāfs Halfords Makinders (Sir Halford John Mackinder) un viņa darbs “Vēstures ģeogrāfiskais centrs” (The Geographical Pivot of History, 1904) un vācu politiskais ģeogrāfs Karls Haushofers (Karl Ernst Haushofer) un viņa un līdzautoru darbs “Ģeopolitikas pamati” (Bausteine zur Geopolitik, 1928). Atšķirībā no vēstures, filozofijas un militārās zinātnes, starptautiskās drošības pētniecībā jautājumi tiek analizēti plašākā analītiskā kontekstā un lielāka uzmanība tiek pievērsta cēloņsakarību izzināšanai un prognozēšanai.

Aukstā kara periodā starptautiskās drošības pētījumu loku noteica divpolārā pasaules kārtība – ap Amerikas Savienotajā Valstīm (ASV) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) koncentrētie konkurējošie valstu bloki, kā arī kodolieroču iznīcinošais spēks. Līdz ar klasiskā reālisma pamatpostulātiem par dominējošo pētniecības virzienu izvirzījās stratēģiskā drošības pētniecība, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta valstu un ārējo militāro draudu pētniecībai. Par nozīmīgu Aukstā kara sākuma posma teorētiķi starptautiskajā drošībā tiek uzskatīts viens no klasiskā reālisma pamatlicējiem, vācu izcelsmes amerikāņu teorētiķis Hanss Morgentavs (Hans Joachim Morgenthau) un viņa darbs “Politika starp nācijām: cīņa par varu un mieru” (Politics Among Nations: The Struggle for Power and Peace, 1948), šveiciešu izcelsmes amerikāņu pētnieks Arnolds Volferss (Arnold Wolfers) un viņa darbs ““Nacionālā drošība” kā neskaidrs simbols” (“National Security” as an Ambiguous Symbol, 1952), vācu izcelsmes amerikāņu pētnieks Džons Hercs (John Hermann Herz) un viņa darbs “Ideālistu starptautiskums un drošības dilemma” (Idealist Internationalism and the Security Dilemma, 1950), vācu izcelsmes amerikāņu pētnieks Karls Doičs (Karl Wolfgang Deutsch) un viņa un līdzautoru darbs “Politiskā kopiena un Ziemeļatlantiskā telpa: starptautiskā uzbūve vēsturiskās pieredzes gaismā” (Political Community and the North Atlantic Area: International Organization in the Light of Historical Experience, 1957).

Aukstā kara laikā starptautiskās drošības pētniecību būtiski ietekmēja kodolieroču un starpkontinentālo raķešu attīstība – palielinājās valstu ievainojamība, kā arī valstu abpusējas (un pat vispārējas) iznīcināšanas riski. Šos riskus īpaši parādīja Kubas raķešu krīze 1962, kas gandrīz noveda pie ASV un PSRS bruņota konflikta, izmantojot kodolieročus. Lai mazinātu šo risku, tika attīstīti pētniecības virzieni, kas bija saistīti ar konfliktu un bruņojuma pārvaldīšanu – tika analizēti veidi, kā mazināt konfliktu veidošanās iespējas, novērst konfliktu eskalāciju, veidot bruņojuma kontroles režīmus un panākt atbruņošanos. Pārsvarā Eiropā attīstījās miera pētniecības pieeja, uzsverot, ka drošību iespējams sasniegt nevis ar militāra spēka palīdzību, bet gan ar nevardarbīgām metodēm un izvairīšanos no konfliktiem. Līdz ar marksisma filozofiskās pieejas izmantošanu starptautiskās drošības pētniecībā lielāka uzmanība tika pievērsta atsevišķu grupu (pamatā sieviešu) apdraudējumam un nevienlīdzībai, attīstības valstu drošības problēmām, strukturālajai nevienlīdzībai, nevienlīdzīgai varas un resursu izplatībai starp valstīm un indivīdiem. Indivīdi un cilvēce kā analīzes vienības ieguva aizvien nozīmīgāku lomu starptautiskās drošības pētījumos, bet valstis un pastāvošā starptautiskās sistēmas kārtība tika kritizēta kā aktuālo drošības problēmu cēloņi. Viens no ietekmīgākajiem miera pētniecības pieejas pārstāvjiem ir norvēģu pētnieks Juhans Galtungs (Johan Galtung), kurš savus uzskatus atspoguļojis darbā “Vardarbība, karš, un miera pētniecība” (Violence, Peace, and Peace Research, 1969).

Starptautiskās drošības pētniecību arvien vairāk ietekmēja dažādu sektoru (īpaši militārā, politiskā un ekonomiskā sektora) un valstu pieaugošā globālā savstarpējā atkarība, ko īpaši parādīja naftas krīze 1973. Riski, kas bija saistīti ar savstarpējo valstu atkarību, aktualizēja starptautiskās sistēmas nozīmi valstu drošības analīzē. Lielāka uzmanība tika pievērsta arī aktoriem, kas iepriekš tika uzskatīti par nebūtiskiem (piemēram, valstīm ar nelielu militāro un politisko varu) un jautājumiem (piemēram, energoresursiem kā ierocim valstu attiecībās). Kompleksā savstarpējā atkarība starptautiskajā sistēmā tiek analizēta neoliberālā institucionālisma pieejā, kas aprakstīta amerikāņu politologu Roberta Kioheina (Robert Owen Keohane) un Džozefa Njū (Joseph Samuel Nye, Jr.) darbā “Vara un savstarpējā atkarība: pasaules politika pārejā” (Power and Interdependence: World Politics in Transition, 1977). Būtisks pavērsiens starptautiskās drošības pētniecībā bija amerikāņu politologa Keneta Volca (Kenneth Neal Waltz) attīstītai neoreālisma jeb strukturālā reālisma pieejai, kas atšķirībā no klasiskā reālisma pieejas izcēla starptautiskās sistēmas lomu valstu rīcības noteikšanā. K. Volca darbs “Starptautiskās politikas teorija” (Theory of International Politics, 1979) ir viens no nozīmīgākajiem starptautiskās politikas nozares teorētiskajiem darbiem. 20. gs. 80. gados tradicionālajos drošības pētījumos, kuros iepriekš dominēja valstis un militārie draudi, aizvien lielāka uzmanība tika pievērsta citiem draudu veidiem – ekonomiskajiem, politiskajiem, sabiedriskajiem, vides un citiem draudiem (notika drošības “paplašināšana”). Arvien vairāk tika analizēti lielvaru spēka pielietošanas ierobežojumi vietējos un reģionālos konfliktos, tādējādi vairāk pievēršoties reģionu analīzei. Šos jautājumus darbā “Cilvēki, valstis un bailes: nacionālās drošības problēma starptautiskajās attiecībās” (People, States, and Fear: The National Security Problem in International Relations, 1983) aprakstījis britu politologs Barijs Buzans (Barry Gordon Buzan).

Izšķiroša ietekme starptautiskās drošības pētniecībā bija ne tikai Aukstā kara periodam, bet arī tā noslēgumam un PSRS pastāvēšanas beigām 1991. gadā. Pēc Aukstā kara turpināja attīstīties pētījumi par indivīdiem un cilvēci plašākā drošības jautājumu kontekstā, piemēram, saistībā ar slimībām, nabadzību, badu, migrāciju, reliģiju, organizēto noziedzību, dabas katastrofām, globālo sasilšanu. Attīstījās cilvēkdrošības un kritiskās drošības pētniecība, izceļot indivīdu kā starptautiskās drošības analīzes vienību un kritizējot valstu lomu indivīdu un cilvēces drošības nodrošināšanā, kas aprakstīts, piemēram, britu teorētiķa Kena Būta (Ken Booth) darbā “Drošība un emancipācija” (Security and Emancipation, 1991). Lai gan tradicionālās drošības pētnieki atzina plašāku drošības jautājumu apzināšanu un to analīzi, tie joprojām uzsvēra lielvaru un militāro jautājumu pārākumu, piemēram, amerikāņu politologa Džona Mīrsheimera (John Joseph Mearsheimer) darbā “Lielvaru politikas traģēdija” (The Tragedy of Great Power Politics, 2001), un aicināja pārāk nepaplašināt drošības pētījumu loku. To savā darbā “Drošības pētījumu renesanse” (The Renaissance of Security Studies, 1991) norādīja amerikāņu pētnieks Stīvens Volts (Stephen Martin Walt). Kopenhāgenas skola (Copenhagen School) analizēja drošību un draudus plašākā kontekstā, tomēr koncentrējās uz konkrētu aktoru eksistenciāliem draudiem. Kopenhāgenas skolas nozīmīgākās teorijas ir drošībošanas teorija un reģionālās drošības kompleksu teorija, kas tiek aprakstītas Kopenhāgenas skolas autoru B. Buzana, dāņa Oles Vēvera (Ole Wæver) un holandieša Jāpa de Vildes darbā (Jaap de Wilde) “Drošība: jauns analīzes ietvars” (Security: A New Framework for Analysis, 1998).

Starptautiskās drošības pētniecību ietekmēja arī starptautiskās politikas teorētisko pieeju attīstība. Reālisma pieeja attīstījās neoklasiskā reālisma virzienā, lielu uzmanību valstu uzvedības skaidrošanā veltot gan valstu iekšējiem faktoriem, gan starptautiskās sistēmas lomai, t. sk. spēka lietošanai pret citām valstīm. Konstruktīvisma pieeja attīstījās, uzsverot normas (pieņēmumus par pareizu rīcību) un idejas pretstatā valstu savtīgajām interesēm cīņā par varu starptautiskajās attiecībās, kas apskatīts, piemēram, vācu izcelsmes amerikāņu pētnieka Aleksandra Venta (Alexander Wendt) darbā “Starptautiskās politikas sociālā teorija” (Social Theory of International Politics, 1999).

Starptautiskās drošības pētniecību būtiski ietekmēja 11.09.2001. terora akti ASV un globālais karš pret terorismu, kas sekoja pēc šiem notikumiem. Pieauga pētījumi par terorismu kā cīņas metodi, par cīņu ar terorismu un tā novēršanu, teroristiskām organizācijām, reliģijas lomu terorismā. Terorisma draudu pieaugums tiek uzskatīts par vienu no būtiskākajiem faktoriem drošības pētījumu attīstībā pēc Aukstā kara. Tomēr starptautiskajā sistēmā un starptautiskās drošības pētniecībā terorisma draudu pieaugums neradīja tik būtiskas izmaiņas kā Aukstais karš, t. i., tas neradīja starptautiskās sistēmas polaritātes un varas centru maiņu. Terorisma pētniecība ir cieši saistīta ar tradicionālajiem drošības pētījumiem, kuros pastiprināta uzmanība tiek pievērsta valsts lomai un militārā spēka lietošanai.

Starptautiskajā drošībā tiek veikti pētījumi gan par dažādām analīzes vienībām (valstīm, starptautiskām organizācijām, nevalstiskām organizācijām, sabiedrības grupām, indivīdiem u. c.), gan par dažādiem draudu veidiem (militāriem, politiskiem, ekonomiskiem, sabiedriskiem, vides, kiberdraudiem u. c.). Neskatoties uz plašo starptautiskās drošības pētniecības loku, liela nozīme ir lielvaru un militāro draudu analīzei. Šādu pētījumu aktualitāti nosaka pastāvīga militāru konfliktu attīstība, kā arī lielvalstu sacensība par varu un ietekmi dažādos pasaules reģionos.

Starptautiskās politikas un drošības jomā atzītākās zinātniskās pētniecības iestādes pārsvarā atrodas ASV, piemēram, Hārvarda Universitāte (Harvard University), Prinstonas Universitāte (Princeton University), Stenforda Universitāte (Stanford University), Džordžtaunas Universitāte (Georgetown University), Kolumbijas Universitāte (Columbia University), Čikāgas Universitāte (University of Chicago), Jeila Universitāte (Yale University). Nozīmīgas ir arī citu valstu universitātes, piemēram, Kembridžas Universitāte (Cambridge University), Oksfordas Universitāte (Oxford University) un Aberistvitas Universitāte (Aberystwyth University) Lielbritānijā; Kopenhāgenas Universitāte (Københavns Universitet) Dānijā; Upsālas Universitāte (Uppsala universitet) Zviedrijā.

Dažas no ietekmīgākajām domnīcām jeb praktisko jautājumu pētniecības iestādēm ASV ir Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs (Center for Strategic and International Studies, CSIS, 1962) Vašingtonā, DC; Brūkingsa Institūts (Brookings Institution, 1916) Vašingtonā, DC; RAND korporācija (RAND Corporation, 1948) Santamonikā; Kārnegija Starptautiskais Miera fonds (Carnegie Endowment for International Peace, 1910) Vašingtonā, DC; Ārējo attiecību padome (Council on Foreign Relations, CFR, 1921) Ņujorkā; Atlantijas Padome (Atlantic Council, 1961) Vašingtonā, DC. Eiropā nozīmīgas pētniecības iestādes ir Karaliskais apvienoto pakalpojumu institūts (Royal United Services Institute, RUSI, 1831) Londonā, Lielbritānijā; Karaliskais Starptautisko attiecību institūts Chatham House (Chatham House, The Royal Institute of International Affairs, 1920) Londonā; Starptautiskais stratēģisko pētījumu centrs (International Institute for Strategic Studies, IISS, 1958) Londonā, Lielbritānijā; Stokholmas Starptautiskais miera pētniecības institūts (Stockholm International Peace Research Institute, SIPRI, 1966) Zviedrijā; Oslo Miera pētniecības institūts (Peace Research Institute Oslo, PRIO, 1959) Norvēģijā; Dānijas Starptautisko pētījumu institūts (Dansk institut for internationale studier, DIIS, 2003) Kopenhāgenā.

Atzīti zinātniskie periodiskie izdevumi starptautiskās drošības jomā ir Journal of Conflict Resolution (kopš 1957, izdevējs Starptautiskā miera zinātnes sabiedrība, Peace Science Society (International)); Journal of Peace Research (kopš 1964, izdevējs Oslo Miera pētniecības institūts, Peace Research Institute Oslo, PRIO); Cooperation and Conflict (kopš 1965, izdevējs Ziemeļu starptautiskā pētījumu asociācija, Nordic International Studies Association); Security Dialogue (kopš 1970, izdevējs Oslo Miera pētniecības institūts); Conflict Management and Peace Science (kopš 1973, izdevējs Starptautiskā miera zinātnes sabiedrība, Peace Science Society (International)); International Security (kopš 1976, izdevējs Belfēra Zinātnes un starptautisko attiecību centrs, Belfer Center for Science and International Affairs); Security Studies (kopš 1991, izdevējs Ohaio Valsts universitāte, Ohio State University); European Security (kopš 1992, izdevējs Taylor & Francis); International Journal of Peace Studies (kopš 1996, izdevējs Starptautiskā miera pētniecības asociācija, International Peace Research Association).

Ar starptautisko drošību saistīti raksti tiek publicēti tematiski plašākos starptautiskās politikas akadēmiskajos žurnālos, piemēram: World Politics (kopš 1948, izdevējs Cambridge University Press); International Studies Quarterly (kopš 1959, izdevējs Oxford University Press); International Studies Review (kopš 1957, izdevējs Oxford University Press); Foreign Policy Analysis (kopš 2005, izdevējs Starptautisko pētījumu asociācija, International Studies Association); kā arī analītiskos ārpolitikas žurnālos, piemēram, Foreign Affairs (kopš 1922, izdevējs Starptautisko attiecību padome, Council on Foreign Relations); Foreign Policy (kopš 1970, izdevējs Graham Holdings Company).