Svarīgākās idejas, darbi un sasniegumi H. Makinders savā zinātniskajā un publiskajā darbībā apvienoja dabaszinātņu un sociālo zinātņu atziņas, aicinot domāt par ģeogrāfiskām vienībām un dabas resursiem stratēģiskās pārvaldības kontekstā. Laikā, kad tvaika piedziņas kuģi un dzelzceļi satuvināja dažādas pasaules daļas, H. Makinders rosināja lūkoties uz pasauli kā vienotu veselumu, kur katra pasaules daļa spēj ietekmēt ikvienu citu.
Īpašu nozīmi H. Makindera skatījumā uz pasauli ieņēma sauszemes teritorijas. Pretstatā jūru nozīmei valstu varu veidošanā, ko īpaši postulēja H. Makindera laikabiedrs, amerikāņu militārpersona un vēsturnieks Alfrēds Mahans (Alfred Thayer Mahan), H. Makinders uzsvēra sauszemes varu nozīmi.
H. Makinders pasauli kartēja pēc savas pieejas – ar “pasaules salu” (world island) jeb Eirāziju un Āfriku centrā un “centrālo daļu” (heartland) “pasaules salas” vidū (sākotnēji viņš “centrālo daļu” dēvēja par “pagrieziena telpu”, pivot area). Viņaprāt, “centrālā daļa” ar tās dabas un cilvēku resursiem, kā arī grūto sasniedzamību no ārienes, slēpa milzīgu potenciālu. H. Makinders “centrālās daļas” robežas savas dzīves laikā būtiski pārdefinēja, tomēr tās lielākā daļa pastāvīgi atradās Krievijas Impērijas un vēlāk Padomju Krievijas un Padomju Savienības kontrolē.
Pirmais H. Makindera darbs, kas definēja viņā ģeopolitisko skatījumu, iznāca 20. gs. sākumā. 1904. gada 25. janvārī H. Makinders Karaliskajā Ģeogrāfijas Sabiedrībā (Royal Geographical Society) uzstājās ar priekšlasījumu “Vēstures ģeogrāfiskais pagrieziens” (The Geographical Pivot of History). Tā paša gada aprīlī tas tika publicēts The Geographical Journal. H. Makindera ģeopolitiskā skatījuma centrā bija tobrīd Krievijas Impērijas kontrolētās teritorijas milzīgais cilvēkresursu un dabas resursu potenciāls, kuru tolaik strauji materializēja dzelzceļu satiksme: “Pasaulē kopumā tā [Krievijas Impērija] ieņem to centrālo stratēģisko pozīciju, ko Eiropā ieņem Vācija. Tā var veikt triecienus un saņemt triecienus no visām pusēm, izņemot no ziemeļiem.”
H. Makinders 1904. gadā iepazīstināja arī ar savu pasaules kartes interpretāciju. Tajā centrālo vietu ieņēma Krievijas Impērija jeb “pagrieziena valsts” (pivot state) un impērijas lielākoties kontrolētā Eirāzijas daļa. To H. Makinders sākotnēji dēvēja par “pagrieziena telpu” (šajā telpā H. Makinders sākotnēji neierindoja Austrumeiropu, tostarp, mūsdienu Baltijas valstu teritorijas). Ārpus “pagrieziena telpas” atradās “lielais iekšējais pusloks” jeb Vācija, Austrija, Turcija, Indija, Ķīna. Tālāk – ārējais pusloks jeb Apvienotā Karaliste, Dienvidāfrika, Austrālija, Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Kanāda un Japāna. Pēc H. Makindera domām, potenciālā “pasaules impērija” varētu izveidoties, Krievijai izveidojot aliansi ar Vāciju.
Otrs un visplašākais darbs, kurā izklāstītas H. Makindera ģeopolitiskās domas, bija 1919. gadā izdotā grāmatā “Demokrātiskie ideāli un realitāte” (Democratic Ideals and Reality). H. Makinders šo grāmatu rakstīja, atskatoties uz Pirmo pasaules karu un analizējot tā mācības, jo īpaši aicinot pēckara politisko kārtību veidot atbilstoši ģeogrāfiskajām reālijām. Viņaprāt, nevienlīdzīgs resursu un iespēju sadalījums var novest pie “vienas Pasaules Impērijas” izveidošanās. Darbā būtisku uzmanību H. Makinders pievērsa Vācijai, īpaši atzīmējot, ka, “(..) ja Vācija būtu uzvarējusi [Pirmajā pasaules karā], tā būtu izveidojusi savu jūras varu plašākajā bāzē vēsturē (..)”.
Turpinot savu 1904. gadā izklāstīto domu, H. Makinders pasauli analītiski dalīja pēc ģeogrāfiskajām pazīmēm un to potenciāla. Eiropu, Āziju un Āfriku viņš arī šajā darbā kolektīvi dēvēja par “pasaules salu” “vienā okeānā”. Ap “pasaules salu” atradās “satelīti”, tostarp Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Malaja, Austrālija, Apvienotā Karaliste un Japāna.
1919. gada darbā H. Makinders daļēji pārdefinēja “pagrieziena telpas”, tagad sauktas par “centrālo daļu” (heartland), robežas. H. Makinders tajā iekļāva, pēc viņa vārdiem, “plašāko zemieni pasaulē” (Ziemeļu ledus okeāna piekraste, Rietumsibīrija, Turkestāna, Volgas upes baseina daļa Eiropā, noslēdzoties aptuveni 300 jūdzes uz ziemeļiem no Kaspijas jūras) un lielāko daļu Irānas augstienes. “Pasaules salas” idejas kontekstā “centrālā daļa”, Arābija un Sahāra kolektīvi veidoja plašu, jūras varām gandrīz nepieejamu sauszemes joslu (atskaitot Arābijas ūdensceļus). Cita starpā H. Makinders definēja arī “dienvidu centrālo daļu” (southern heartland) Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, ko nevajadzētu jaukt ar Eirāzijas “centrālo daļu”.
Vēl viens būtisks jauninājums, ko 1919. gadā ieviesa H. Makinders, bija Austrumeiropas un vēl citu teritoriju ietveršana “centrālajā daļā”. H. Makinders formulēja, ka “stratēģiskās domāšanas nolūkos” Eirāzijas “centrālajā daļā” iekļaujama arī Baltijas jūra, Donavas upes kuģojamā lejtece un vidustece, Melnā jūra, Mazāzija, Armēnija, Persija, Tibeta un Mongolija. Saistībā ar to H. Makinders šajā darbā izteica savu slaveno diktātu: “Tas, kurš valdīs pār Austrumeiropu, kontrolēs centrālo daļu. Tas, kurš valdīs pār centrālo daļu, kontrolēs pasaules salu. Tas, kurš valdīs pār pasaules salu, kontrolēs pasauli.”
Piedāvājot risinājumus pasaules kārtībai pēc Pirmā pasaules kara, pēc H. Makindera domām, Austrumeiropā bija jāizveido jauna teritoriālā kārtība un jārada vairākas valstis starp Vāciju un Krieviju. Tās būtu: Polija, Lielbohēmija, Ungārija, Lielrumānija, Lielserbija, Bulgārija un Grieķija. H. Makindera veidotajā aptuvenajā kartē bija iezīmēta arī Igaunija un Lietuva, Lietuvai aizņemot arī pašreizējo Latvijas teritoriju. H. Makinders uzskatīja, ka tieši “pagrieziena telpa” un jo īpaši Austrumeiropa sagādās sarežģītu pārbaudījumu tobrīd topošajai Tautu Savienībai.
Trešais H. Makindera ģeopolitiskā skatījuma apkopojums tapa Otrā pasaules kara laikā, 1943. gadā, gandrīz 40 gadus pēc sākotnējo tēžu publiskošanas. Žurnālā Foreign Affairs H. Makinders vēlreiz aizstāvēja savas sākotnējās tēzes un sauszemes varu potenciālu laikā, kad strauji pieauga aviosatiksmes nozīme un nostiprinājās jauni varas centri. H. Makinders sašaurināja “centrālās daļas” teritoriju, ko viņš savā rakstā dēvēja arī par “centrālo daļu Krieviju” (heartland Russia). Tā bija tā laika Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) teritorija, atskaitot “Ļenas zemi” (H. Makindera termins PSRS teritorijai uz Austrumiem no Jeņisejas upes). H. Makinders pasvītroja, ka “[c]entrālā daļa ir varenākais dabiskais cietoksnis uz zemes”, ar dabas barjerām norobežots no visām pusēm, izņemot no rietumiem. Ja Padomju Savienība Otrajā pasaules karā iekarotu Vāciju, tad tā kļūtu par “pasaules lielāko sauszemes varu”.
Atšķirībā no iepriekšējām publikācijām, 1943. gadā H. Makinders pasauli redzēja līdzsvarotāku nekā iepriekš. H. Makinders mazināja uzsvaru uz pasaules “centrālo daļu” un pasvītroja arī citu reģionu potenciālu. Kā līdzvērtīgu “centrālajai daļai” H. Makinders vērtēja Ziemeļatlantijas jeb “viduszemes okeāna” (midland ocean) baseinu ar Vidusjūras, Baltijas, Arktisko un Karību jūras paplašinājumiem. Apkārt “centrālajai daļai” un “viduszemes okeānam” H. Makinders redzēja “tukšuma apvalku” (mantle of vacancies) jeb tuksnešus Āfrikā un Āzijā, “Ļenas zemi”, Kanādas ziemeļu daļu un ASV rietumu daļu, tostarp Aļasku. Ārpus “tukšuma apvalka” bija “lielais okeāns” (great ocean) jeb Klusā, Indijas un Dienvidatlantijas okeāna kopums, kā arī “lielā okeāna” paplašinājumi – Āzijas musonu zemes, Austrālija, Dienvidamerika un Āfrikas daļa uz dienvidiem no Sahāras.
