Jēdzienu geo-politics pirmos reizi angļu valodā savās lekcijās un darbā “Modernas Eiropas veidošana: divpadsmit lekcijas” (Foundations of Moderna Europe: twelve lectures, 1904) lietoja ungāru pētnieks Emīls Reihs (Emil Reich), akcentējot ģeogrāfisko un politisko faktu ietekmi uz institūcijām.
Ģeopolitika ir cieši saistīta ar starptautiskās politikas teorijām, jo sevišķi reālismu, jo abas attīstījās 20. gs. sākumā un analizē valstu uzvedību un savstarpējās attiecības starptautiskajā sistēmā, taču no atšķirīgiem analīzes punktiem. Galvenais saskarsmes punkts ar reālismu ir ģeogrāfijas ietekme uz varas attiecībām un spēku līdzsvaru. Taču primāri ģeopolitikas centrā ir dažādu ģeogrāfijas faktoru – valsts atrašanās vietas, klimata, zemes teritorijas, teritoriālo ūdeņu, dabas un cilvēku resursu – ietekme uz valsts ārpolitiku un mijiedarbību ar citām valstīm starptautiskajā politikā. Ģeopolitikas attīstības gaitā liela daļa pētniecības ir veltīta, lai noskaidrotu, kā jaunie zinātnes atklājumi transporta, komunikāciju un militārās tehnoloģijas jomā ietekmēs jauno starptautisko kārtību un kādi pasākumi ir nepieciešami valsts ārpolitikā, lai tā nezaudētu savas pozīcijas starptautiskajā sistēmā.