Jēdzienu geo-politics pirmos reizi angļu valodā savās lekcijās un darbā “Modernas Eiropas veidošana: divpadsmit lekcijas” (Foundations of Moderna Europe: twelve lectures, 1904) lietoja ungāru pētnieks Emīls Reihs (Emil Reich), akcentējot ģeogrāfisko un politisko faktu ietekmi uz institūcijām.

Ģeopolitika ir cieši saistīta ar starptautiskās politikas teorijām, jo sevišķi reālismu, jo abas attīstījās 20. gs. sākumā un analizē valstu uzvedību un savstarpējās attiecības starptautiskajā sistēmā, taču no atšķirīgiem analīzes punktiem. Galvenais saskarsmes punkts ar reālismu ir ģeogrāfijas ietekme uz varas attiecībām un spēku līdzsvaru. Taču primāri ģeopolitikas centrā ir dažādu ģeogrāfijas faktoru – valsts atrašanās vietas, klimata, zemes teritorijas, teritoriālo ūdeņu, dabas un cilvēku resursu – ietekme uz valsts ārpolitiku un mijiedarbību ar citām valstīm starptautiskajā politikā. Ģeopolitikas attīstības gaitā liela daļa pētniecības ir veltīta, lai noskaidrotu, kā jaunie zinātnes atklājumi transporta, komunikāciju un militārās tehnoloģijas jomā ietekmēs jauno starptautisko kārtību un kādi pasākumi ir nepieciešami valsts ārpolitikā, lai tā nezaudētu savas pozīcijas starptautiskajā sistēmā.

Ģeopolitikas pētniecība sniedz atbalstu ārpolitikas un drošības politikas lēmumu veidotājiem un pieņēmējiem īstenot nacionālajām interesēm atbilstošākus lēmumus. Tās ciešā saikne ar praktisko politiku ir bijis viens no cēloņiem, kāpēc ģeopolitikas pētniecība Eiropā tika kavēta pēc Otrā pasaules kara. Nacistiskajā Vācijā ģeopolitikas teorijas idejas tika interpretētas, lai pamatotu militāro agresiju un ekspansiju. Citādi tas bija anglosakšu ģeopolitikas pētniecībā, kuras vadošie pētnieki ir bijuši un joprojām ir tieši iesaistīti Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ārpolitikas un drošības politikas veidošanā. Ģeopolitikas analīzes pētniecības pārstāvji, kas pievēršas ne tikai ģeogrāfijas un politikas, bet arī vides, socioloģijas, ekonomikas un demogrāfijas aspektu analīzei, cenšas skaidrot un paredzēt valsts uzvedību un konfliktu attīstību.

Ģeopolitika ir starpdisciplināra zinātne, kas balstās uz politikas zinātnes apakšnozari starptautisko politiku, kā arī militāro zinātni, socioloģijas, ekonomikas, demogrāfijas, vēstures un vides zinātnēm. Ģeopolitikas teorijas attīstībā nozīmīgu ieguldījumu ir devusi politikas zinātnes apakšnozares starptautiskās politikas reālisma skola, kurā ir analizēta ģeogrāfijas (valsts novietojums, dabas resursi u. c.) ietekme uz valstu attiecībām starptautiskajā sistēmā. Abas zinātnes disciplīnas attīstījās 20. gs. sākumā, un vairāki pētnieki, pārsvarā no anglosakšu valstīm, tiek uzskatīti gan par starptautiskās politikas reālisma skolas, gan ģeopolitikas zinātnes pārstāvjiem. Francijas ģeopolitikas skolas pārstāvji pievēršas ģeopolitikas analīzei, ietverot analīzē ekonomikas, socioloģijas, demogrāfijas, vides un politikas sistēmas aspektus.

Ģeopolitikas teorijas pētniecībā, kas balstās uz politikas zinātnes apakšnozari starptautisko politiku, vēstures un militāro zinātni, tiek izmantotas kvalitatīvās pētniecības metodes. Ģeopolitikas analīzē, kurā tiek attīstīti dažādas sarežģītības pakāpes analīzes ietvari, tiek izmantotas kvantitatīvās pētniecības metodes.

Ģeopolitikas teorijas idejas uzplauka 19. un 20. gs. sākumā. Amerikāņu admirālis un vēsturnieks Alfrēds Māns (Alfred Thayer Mahan) formulēja pirmo reizi jūras varas jēdzienu, norādot, ka jūras varām ir būtiskas priekšrocības attiecībā pret citām valstīm. Šī iemesla dēļ A. Māns iestājās par lielu un bruņotu ASV floti, kura spētu aizstāvēt valsts ģeostratēģiskās intereses jebkur pasaulē. Taču par ģeopolitikas kā atsevišķas zinātnes disciplīnas aizsācēju tiek uzskatīts zviedru politikas zinātnieks Jūhans Rūdolfs Šellēns (Johan Rudolf Kjellén), kurš uzskatīja, ka ģeopolitika tiek atvasināta no politikas zinātnes, ģeogrāfijas un antropoloģijas. Ģeopolitika ir mācība par valsti kā ģeogrāfisku organismu konkrētā telpā, kas padziļināti pēta zemi, teritoriju, vidi un politisko sistēmu. J. R. Šellēna idejas ieguva atpazīstamību ārpus Zviedrijas tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad viņa grāmata “Valsts kā dzīvības forma” (Staaten sore lifsform, 1916) tika 1917. gadā iztulkota vācu valodā – Der Staat als Lebensform. Vācu ģenerālmajors, ģeogrāfs un politikas zinātnieks Karls Haushofers (Karl Ernst Haushofer) attīstīja savu ģeopolitikas izpratni, balstoties uz J. R. Šellēna idejām un vācu ģeogrāfa un etnogrāfa Frīdriha Ratcela (Friedrich Ratzel) attīstīto “dzīves telpas” (Lebensraum) jēdzienu. 1924. gadā K. Haushofers Minhenes Universitātē (Universität München) izveidoja zinātnisko žurnālu “Ģeopolitikas žurnāls” (Zeitschrift für Geopolitik), kurā popularizēja savas idejas – “dzīves telpas” konceptu, autarķiju kā piemērotāko valsts ekonomiskās sistēmas modeli, nepieciešamību nodrošināt kontroli pār stratēģiski nozīmīgām ģeogrāfijas vietām (Suecas, Panamas kanāli un tā tālāk). K. Haushofera idejas tika iekļautas nacistiskās Vācijas politiskajā doktrīnā, pamatojot savu militāro agresiju kontinentālajā Eiropā – vāciešiem kā pārākai rasei ir tiesības nodrošināt sev “dzīves telpu”.

Apvienotajā Karalistē nozīmīgākais ģeopolitikas pētnieks bija angļu ģeogrāfs un politiķis Halfords Makinders (Sir Halford John Mackinder), kurš akcentēja ģeogrāfijas nozīmi uz valstu uzvedību starptautiskajā politikā. Vēsturiski lielākās sadursmes par ietekmi ir bijušas starp “jūras” lielvaru (Apvienoto Karalisti) un “zemes” lielvaru (Krievijas Impēriju). Darbā “Vēstures ģeogrāfiskā pārorientēšanās“ (The Geographical Pivot of History, 1924) H. Makinders izdala trīs stratēģiskos reģionus – izšķirošas nozīmes teritorija (heartland) (Krievijas Impērija), iekšējais loks (Eirāzijas dienvidi un Āfrika) un ārējais loks (Ziemeļamerika, Austrālija). Pēc viņa domām, valstij, kura iegūs kontroli pār izšķirošās nozīmes teritoriju, ir augsts potenciāls iegūt globālo kontroli. H. Makindara heartland teoriju 1942. gadā tālāk attīstīja amerikāņu politikas zinātnieks Nikolass Spaikmens (Nicholas John Spykman), kurš norādīja, ka ASV ārpolitikas stratēģija gan miera, gan kara laikā ir jāveido, balstoties uz ģeogrāfiskajām priekšrocībām un ierobežojumiem. Attīstot tālāk H. Makindera teoriju, viņš norāda, ka nozīmīgāka par izšķirošas nozīmes teritoriju ir iekšējā loka teritorija – Eirāzijas dienvidi –, ko viņš nodēvē par stratēģisko perifēriju (rimland). Viņš tiek uzskatīts par ASV ārpolitikas “ierobežošanas“ (containment) idejisko autoru stratēģijā pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Pēc Otrā pasaules kara Eiropas akadēmiskajā vidē bija ļoti nepopulāri pētīt ģeopolitiku, taču tās pētniecība turpinājās ASV, jo sevišķi militārajā vidē. Amerikāņu ģeogrāfs Sols Koens (Saul Cohen) noraidīja H. Makindera un N. Spaikmena teorijas, norādot, ka tās ir statiskas un mītos balstītas. Savā darbā “Ģeogrāfija un politika sašķeltajā pasaulē” (Geography and Politics in a Divided World, 1963) viņš analizē, kā valstu politiskā vara mijiedarbojas ar to ģeogrāfisko novietojumu un telpu un ietekmē starpvalstu attiecības. Francijas ģeopolitikas skolu aizsāka ģeogrāfs Īvs Lakoste (Yves Lacoste), kurš 1976. gadā izveidoja ģeopolitisko žurnālu Hérodote. Viņš apgalvoja, ka ģeogrāfijai ir stratēģiska nozīme politiskās varas un militārās stratēģijas īstenošanā.

Nozīmīgākais mūsdienu ģeopolitikas teorijas pētnieks ir britu–amerikāņu politikas zinātnieks Kolins Grejs (Colin Gray), kurš ir daudz ietekmējies no N. Spaikmena un H. Makindera teorijām un izprot ģeopolitiku kā starptautisko attiecību analīzi no telpiskā aspekta, un skaidro, kā dinamiskā telpas dimensija ietekmē konfliktu modeļus starptautiskajās attiecībās. Valstis, kuras kontrolē stratēģiski nozīmīgas ģeogrāfiskas teritorijas, ilgtermiņā nodrošina kontroli pār pasauli. Poļu izcelsmes amerikāņu diplomāts un politikas zinātnieks Zbigņevs Bžezinskis (Zbigniew Brzezinski) pārņēma H. Makindera heartland teoriju, pielāgojot to Aukstā kara laika un mūsdienu apstākļiem. Viņaprāt, tikai Eirāzijā dominējoša politiskā vara var izaicināt ASV hegemoniju. Arī vācu izcelsmes amerikāņu diplomāts un politikas zinātnieks Henrijs Kisindžers (Henry Afred Kissinger) savos darbos pauž uzskatu, ka vislielākais apdraudējums ASV interesēm un pastāvošajai pasaules kārtībai ir Vācijas un Krievijas cieša apvienība. Visi četri minētie amerikāņu politikas zinātnieki savieno ģeopolitiku ar starptautisko attiecību reālisma skolu, analizējot tādus jēdzienus kā “spēku līdzsvars”, status quo, “hegemonija” un citus. Savukārt franču ekonomists, ģeogrāfs un politikas zinātnieks Žerārs Disuā (Gérard Dussouy) norāda, ka ģeopolitika ir daudz sarežģītāks fenomens, lai to uzlūkotu tikai no ģeopolitikas teorijas aspekta, papildus ir padziļināti jāpēta tās analīzes līmeņi. Viņš izdala piecus horizontālus analīzes līmeņus – fiziskās telpas, demogrāfijas, ekonomisko, diplomātiski–stratēģisko un simbolisko –, kurus vertikāli savieno varas jēdziens. Ž. Disuā pārstāv franču ģeopolitikas tradīciju, kas uzsvaru liek uz analīzes līmeņiem, tādējādi analizējot ģeopolitiku ne tikai no ģeogrāfijas un starptautiskās politikas aspekta, bet arī no socioloģijas, ekonomikas un demogrāfijas aspekta.

Ģeopolitikas jomā atzītākās zinātniskās pētniecības iestādes ASV ir Hārvarda Universitāte (Harvard University), Džordžtaunas Universitāte (Georgetown University), Jeila Universitāte (Yale University), ASV Armijas kara koledža (US Army War College). Nozīmīgākās pētniecības iestādes Eiropā ir Kembridžas Universitāte (Cambridge University), Oksfordas Universitāte (Oxford University) un Karaļa koledža Londonā (King’s College London). Nozīmīga loma ir domnīcām jeb praktisko jautājumu pētniecības iestādēm, kuras sniedz rekomendācijas diplomātiem un politiķiem. Ietekmīgākās domnīcas ASV ir Ārlietu padome (Coucil on Foreign Relations, 1922) Ņujorkā, Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs (Center for Strategic and International Studies, CSIS, 1962) Vašingtonā, RAND korporācija (RAND Corporation, 1948) Santamonikā un citas. Eiropā nozīmīgas pētniecības iestādes ir Francijas Ģeopolitikas institūts (Institut Français de Géopolitique, 1989), Karaliskais apvienoto pakalpojumu institūts (Royal United Services Institute, RUSI, 1831) Londonā, Lielbritānijā; Karaliskais Starptautisko attiecību institūts Chatham House (Chatham House, The Royal Institute of International Affairs, 1920) Londonā, Lielbritānijā.

Atzīti zinātniskie periodiskie izdevumi ģeopolitikas jomā ir Geopolitics (kopš 1998. gada, izdevējs Taylor & Francis), Political Geography (kopš 1982. gada, izdevējs Elsevier), World Politics (kopš 1948. gada, bet kopš 2003. gada to izdod Cambridge University Press), Hérodote (kopš 1976. gada, bet kopš 2005. gada to izdod Cairn), International Affairs (kopš 1922. gada, izdevējs Oxford University Press), European Journal of International Relations (kopš 1995. gada, izdevējs SAGE Publications), Foreign Affairs (kopš 1922. gada, izdevējs Council on Foreign Relations), Geopolitics, History and International Relations (kopš 2009. gada, izdevējs Addleton Academic Publishers), Progress in Human Geography (kopš 1977. gada, izdevējs SAGE Publications).