Aizsardzības politika ir praktisko pasākumu kopums, ko īsteno valsts atbildīgās institūcijas, lai aizsargātu teritoriju un iedzīvotājus no ārējas militāra un nemilitāra rakstura agresijas. Aizsardzības politikas mērķis ir analizēt, identificēt un novērst nacionālās drošības apdraudējumus, izstrādāt rīcības plānus un novērtēt to īstenošanas efektivitāti. Aizsardzības politikas īstenošanā galvenās ir ārlietu, aizsardzības, iekšlietu un izlūkošanas institūcijas. Aizsardzības politika tiek analizēta trīs līmeņos – sabiedrības, valsts un starptautiskā. Lai gan ārēja militāra agresija aizvien tiek uzskatīta par vislielāko nacionālās drošības apdraudējumu, mūsdienās liela uzmanība tiek pievērsta dažādiem nemilitāra rakstura apdraudējumiem, kuri vērsti uz valsts destabilizēšanu no iekšienes. Valsts aizsardzībai no ārējas militāras agresijas tiek attīstīti bruņotie spēki un izlūkošanas institūcijas, bet aizsardzībai no nemilitāra rakstura apdraudējumiem – iekšējās drošības institūcijas. Ņemot vērā mūsdienu apdraudējumu militāro un nemilitāro raksturu, aizsardzības politikas efektīva īstenošana ir iespējama, ja pastāv cieša starpinstitūciju sadarbība.

Aizsardzības politikas pētniecība un analīze palīdz drošības politikas lēmumu veidotājiem un pieņēmējiem īstenot nacionālās drošības apdraudējumu izvērtēšanu, aizsardzības plānošanu un attīstīt sadarbību starp institūcijām. Lai novērstu nacionālās drošības apdraudējumus, tiek veidotas un attīstītas dažādas valsts aizsardzības stratēģijas, kuras sakņojas starptautisko attiecību teorijās. Stratēģijas palīdz izraudzīties piemērotāko aizsardzības modeli, nosakot valsts sadarbības partnerus starptautiskajā politikā – valstis un starptautiskās organizācijas. Nacionālā līmenī valsts aizsardzības politika tiek veidota balstoties uz dažādām aizsardzības plānošanas, resursu vadības un apdraudējumu izvērtēšanas pieejām. Aizsardzības politikas pētniecība ietekmē lēmumus, kas tiek pieņemti drošības politikā.

Aizsardzības politika ir drošības politikas apakšnozare, kura ir starpdisciplināra, jo ir saistīta ar tādām nozarēm kā politoloģija (starptautiskā politika un pārvaldes un administrācijas politika), militārā zinātne (aizsardzības plānošana un resursu vadība, aizsardzības ekonomika, civilmilitārā sadarbība, izlūkošana), ekonomikas, socioloģijas, psiholoģijas un tiesību zinātni.

Aizsardzība no ārējas militāras agresijas ir katras valsts drošības politikas centrālais jautājums. Tā ir cieši saistītas ar lēmumu pieņemšanu ārpolitikā un starptautisko attiecību teorijām, kurās tiek pētītas valstu aizsardzības stratēģijas, jo atbilstoši izvēlētajai stratēģijai tiek īstenoti konkrēti pasākumi aizsardzības politikā. Papildu nozīme aizsardzības politikas pētniecībā ir pārvaldes un administrācijas teorijām, kurās analizē politikas praktisko īstenošanu. Minētās teorijas iezīmē aizsardzības politikas starpdisciplināro raksturu.

Aizsardzības politikas pētniecība meklē atbildes uz diviem jautājumiem: 1) kādu stratēģiju īstenot, lai aizsargātu valsti no ārējas agresijas; 2) kā praktiski organizēt un īstenot aizsardzības politiku, lai pēc iespējas efektīvāk varētu identificēt, novērst un risināt nacionālās drošības apdraudējumus. Atbildi rast uz pirmo jautājumu vēsturiski jau ir centies sengrieķu vēsturnieks un starptautisko attiecību teorijas reālisma aizsācējs Tukidīds (Θουκυδίδης), kurš savā darbā “Peloponēsas kara vēsture” (Ιστορία του Πελοποννησιακού Πολέμου, The History of Peloponnesian War, 5. gs. p. m. ē.) analizē, kā pieaugošā Atēnas vara ietekmē apkārtējo valstisko veidojumu draudu uztveri un kādas aizsardzības stratēģijas tās izvēlas. Daži no renesanses laika nozīmīgākajiem darbiem ir reālisma teorijas pārstāvja itāļu filozofa Nikolo Makjavelli (Niccolò Machiavelli) “Princeps” (Il Principe, 1532), kurā tiek formulētas vairākas stratēģiskas izvēles valdniekam, par priekšnoteikumu valsts aizsardzībā izceļot spēka pielietošanu. Savukārt starptautisko attiecību teorijas liberālisma aizsācēji nīderlandiešu jurists Hugo Grocijs (Huig de Groot; Hugo Grotius) darbā “Kara un miera likums” (De jure belli ac pacis, 1625) un vācu filozofs Imanuels Kants (Immanuel Kant) darbā “Mūžīgais miers. Filozofiska skice” (Zum ewigen Frieden. Ein philosophischer Entwurf, 1795) akcentē nepieciešamību pēc augstāka tiesiskā līguma, kurš noregulētu starpvalstu attiecības un novērstu kara izcelšanos.

Padziļināta valstu aizsardzības stratēģijas pētniecība aizsākās līdz ar starptautiskās attiecības kā atsevišķas zinātnes disciplīnas attīstību 20. gs. sākumā. Saskaņā ar amerikāņu pētnieka Stīvena Volta (Stephen Martin Walt) viedokli pievienošanās spēcīgākām valstīm un aliansēm ir viena no nozīmīgākajām stratēģijām reālisma teorijā. To savā rakstu krājumā “Alianšu politika Aukstajā karā” (Alliance Policy in the Cold War, 1959) ir pētījis arī šveiciešu izcelsmes ekonomists un politologs Arnolds Volfers (Arnold Wolfer). Otra nozīmīga stratēģija ir neitralitāte, kad valsts apņemas nepievienoties un neatbalstīt nevienu no karā iesaistītajām pusēm. Viens no nozīmīgākajiem kopdarbiem par neitralitāti ir amerikāņu diplomāta, pētnieka un jurista Filipa Džesapa (Philip Caryl Jessup), amerikāņa jurista Frensisa Dīka (Francis Deak), angļu vēsturnieka Voltera Filipsa (Walter Alison Phillips), amerikāņu ekonomista Artura Rīda (Arthur Hallam Reede) un amerikāņu jurista Edgara Tērlingtona (Edgar Willis Turlington) “Neitralitāte: tās vēsture, ekonomika un likumi” (Neutrality: Its History, Economics and Law, 1935), kurā neitralitāte tiek analizēta no politiskā, ekonomiskā un tiesiskā aspekta. Pētnieks Efraims Karš (Efraim Karsh) izceļ neitralitāti kā nozīmīgu mazo valstu aizsardzības stratēģiju starptautiskajā politikā. Dienvidslāvu diplomāts un teorētiķis Leo Matess (Лео Матес) formulē trešo stratēģiju – nepievienošanos stratēģiju –, kad valsts pārkāpj neitralitātes robežas un īsteno ciešāku sadarbību ar citām valstīm starptautiskajā sistēmā, taču noraida iespējamību pievienoties aliansēm. Vēsturiskā perspektīvā nepievienošanās stratēģiju analizē norvēģu vēsturnieks Nils Orviks (Nils Ørvik) darbā “Neitralitātes noriets 1914-1941: īpaša norāde uz ASV un Ziemeļu neitrālajiem” (The Decline of Neutrality 1914-1941: With Special Reference to the United States and the Northern Neutrals, 1971). Starptautisko attiecību teorijas konstruktīvisma pārstāvji britu politologs Barijs Buzans (Barry Buzan) un dāņu politologs Ole Vēvers (Ole Wæver) izceļ nepieciešamību sadarboties reģionālā līmenī starp valstīm, kurām ir vienoti apdraudējumi.

Aizsardzības politikas īstenošanā, kas ietver nacionālās drošības apdraudējumu identificēšanu, aizsardzības plānošanu un bruņoto spēku attīstību, vēsturiski nozīmīga ietekme bijusi tādiem militārās zinātnes klasiķiem kā Sun Dzi (孫子, Sun Tzu), kurš darbā “Kara māksla” (孙子兵法, angļu The Art of War, 5. gs. p.m.ē.) izceļ asimetrisko taktiku izmantošanu valsts aizsardzībā. Prūšu militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics (Carl von Clausewitz) ir sniedzis ļoti nozīmīgu ieguldījumu aizsardzības politikas pētniecībā, analizējot konvencionālo karadarbību. Militārais teorētiķis, šveiciešu izcelsmes ģenerālis Francijas un Krievijas armijā Antuāns Anrī de Žomini (Antoine-Henri de Jomini) darbā “Precīzi par karamākslu..” (Précis de l'Art de la Guerre: Des Principales Combinaisons de la Stratégie, de la Grande Tactique et de la Politique Militaire, 1838) sistematizēja aizsardzības nozares organizēšanu un bruņoto spēku attīstību. Par nekonvencionālās karadarbības pamatlicēju tiek uzskatīts politiķis un militārais teorētiķis Mao Dzeduns (毛泽东, Mao Zedong), kurš darbā “Partizānu karadarbība” (论游击战, angļu On Guerrilla Warfare, 1937) formulējis aizsardzības principus, ja ārējam agresoram ir liels pārspēks.

Mūsdienās aizsardzības politikas jomā tiek veikti, pirmkārt, pētījumi par aizsardzības politikas organizēšanu un īstenošanu un lēmumu pieņemšanu. Nozīmīgākie aizsardzības politikas pētnieki ir amerikāņi Pols Deiviss (Paul Davis), Lū Finčs (Lou Finch), kanādietis Daglass Blends (Douglas L. Bland), kuri analizē aizsardzības sistēmas vadības modeļus un meklē piemērotākos risinājumus aizsardzības plānošanai un militāro spēju attīstībai. Par lēmuma pieņemšanu aizsardzības politikā nozīmīgākais militārais teorētiķis ir amerikāņu pulkvedis Džons Boids (John Boyd), kurš izceļ ātruma un informācijas apstrādes nozīmi lēmuma pieņemšanā. Amerikāņu politologs Greiems Elisons (Graham Tillett Allison) un jurists un diplomāts Filips Zelikovs (Philip David Zelikow) formulē vairākus lēmuma pieņemšanas modeļus aizsardzības politikas lēmuma pieņemšanā.

Otrkārt, tiek veikti pētījumi par jaunajiem militārajiem (augstas tehnoloģijas ieroču attīstība maina karadarbības veidus) un nemilitārajiem draudiem (politiskie, ekonomiskie, informatīvās telpas, vides, kiberdraudi, terorisms u. c.). Aizsardzības politikas pētnieki cenšas formulēt ieteikumus politikas aizsardzības jomā, lai novērstu, aizkavētu un stātos pretī šiem draudiem. Viena no būtiskākajām atziņām ir tāda, ka plašais draudu spektrs pastiprina starpinstitūciju sadarbību gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Līdz ar to pieaugoša loma aizsardzības politikas pētniecībā ir civilmilitārajām attiecībām. Vadošie pētnieki šajā jomā ir amerikāņu politologs Tomass Bruno (Thomas Charles Bruneau) un politoloģe Florina Matei (Florina Cristiana Matei).

Aizsardzības politikas un drošības jomā atzītākās zinātniskās pētniecības iestādes ASV ir Hārvarda Universitāte (Harvard University), Džordžtaunas Universitāte (Georgetown University), Jeila Universitāte (Yale University), ASV Armijas kara koledža (US Army War College). Nozīmīgākās pētniecības iestādes Eiropā ir Kembridžas Universitāte (Cambridge University), Oksfordas Universitāte (Oxford University) un Karaļa koledža Londonā (King’s College London), Bātas Universitāte (University of Bath), Birmingemas Universitāte (University of Birmingham) Lielbritānijā, Kopenhāgenas Universitāte (Københavns Universitet) Dānijā, Upsālas Universitāte (Uppsala universitet) Zviedrijā, NATO Aizsardzības koledža (NATO Defense College) Itālijā.

Nozīmīgāka loma ir domnīcām jeb praktisko jautājumu pētniecības iestādēm, kuras sniedz rekomendācijas aizsardzības politikas veidotājiem un lēmuma pieņēmējiem. No ietekmīgākajām domnīcām ASV ir Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs (Center for Strategic and International Studies, CSIS, 1962) Vašingtonā, DC; RAND korporācija (RAND Corporation, 1948) Santamonikā; Kārnegija Starptautiskais Miera fonds (Carnegie Endowment for International Peace, 1910) Vašingtonā DC u. c. Eiropā nozīmīgas pētniecības iestādes ir Karaliskais apvienoto pakalpojumu institūts (Royal United Services Institute, RUSI, 1831) Londonā Lielbritānijā; Karaliskais Starptautisko attiecību institūts Chatham House (Chatham House, The Royal Institute of International Affairs, 1920) Londonā Lielbritānijā; Zviedrijas Aizsardzības pētniecības aģentūra (Totalförsvarets forskningsinstitut, FOI, 2001), Stokholmā Zviedrijā; Vācijas Starptautisko un drošības jautājumu institūts (Stiftung Wissenschaft und Politik, SWP, 1962) Berlīnē Vācijā; Eiropas Savienības Drošības studiju institūts (European Union Institute for Security Studies, EUISS, 2002) Parīzē Francijā; Somijas Starptautiskais Ārpolitikas institūts (Ulkopoliittinen instituutti, 1959) Helsinkos. Nozīmīga analītiskā platforma aizsardzības un izlūkošanas jautājumos ir tīmekļa vietne STRATFOR (izveidota 1996, ASV).

Nozīmīgas zinātniskās publikācijas aizsardzības jomā ir izdevniecības Routledge grāmatu sērijas Issues in International Security, Military Strategy and Operational Art, Military and Defence Ethics, Global Security in a Changing World un citas. Atzīti zinātniskie periodiskie izdevumi aizsardzības politikas jomā ir Defense & Security Analysis (kopš 2002, izdevējs Taylor & Francis); Defence Studies (kopš 2001, Taylor & Francis), Journal of Strategic Studies (kopš 1978, izdevējs Taylor & Francis), Armed Forces & Society (kopš 1974, izdevējs SAGE Publications); Security Dialogue (kopš 1970, izdevējs Oslo Miera pētniecības institūts, Peace Research Institute Oslo); International Security (kopš 1976, izdevējs MIT Press); Security Studies (kopš 1991, izdevējs Routledge); European Security (kopš 1992, izdevējs Taylor & Francis). Nozīmīgas analītiskās publikācijas aizsardzības jautājumos ir izdevēja Jane’s Information Group dažādās žurnālu sērijas: Defence Weekly, Navy Intenational u. c. (kopš 1898); Foreign Affairs (kopš 1922, izdevējs Starptautisko attiecību padome, Council on Foreign Relations).