Marksisms kā starptautisko attiecību teorētiska pieeja vēsturiski pievērsies diviem jautājumiem. Pirmkārt, 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā marksisti pievērsa uzmanību Eiropas lielvaru īstenotās imperiālisma politikas cēloņiem un sekām. Otrkārt, pēc Otrā pasaules kara marksisti galvenokārt pētīja strukturālo nevienlīdzību starp industriāli attīstītām un attīstības valstīm. Kad Aukstā kara apstākļos lielākā daļa pētnieku analizēja Austrumu–Rietumu attiecības, marksisma pieejas autori aplūkoja tā dēvēto Ziemeļu–Dienvidu dalījumu, veltot īpašu uzmanību problēmām, ar kurām saskārās jaunattīstības valstis.
Marksisma pieeja būtiski atšķiras no citām starptautisko attiecību pieejām: reālisma, liberālisma, konstruktīvisma. Piemēram, reālisma autori starptautisko politiku parasti aplūko kā politiskas attiecības starp suverēnām valstīm. Marksisma autori šādam skatījumam nepiekrīt, norādot, ka tādējādi tiek ignorēti starptautisko attiecību ekonomiskie aspekti. Līdz ar to marksismā ekonomiskie faktori nostādīti augstāk par politiskajiem faktoriem. Marksisti arī norāda, ka valstu autonomija bieži tiek pārspīlēta, jo ekonomiski attīstītās valstis var uzspiest savu gribu mazāk attīstītām valstīm, tas ir, valstu rīcību nosaka to ekonomiskais statuss, nevis politiskā motivācija. Tādējādi marksisms tiek uzskatīts gan par transnacionālu, gan strukturālu starptautisko attiecību teorētisko pieeju.
Marksisma starptautisko attiecību pieeja ir vienlaikus koncentrēta un plaša. Tā ir koncentrēta, jo marksismā galvenokārt uzmanība tiek pievērsta starptautiskajā vidē pastāvošai ekonomiskai nevienlīdzībai gan starp valstīm, gan valstu iekšienē. Šādā kontekstā aplūkojami marksisma pieejā izmantotie jēdzieni: imperiālisms, atkarība (angļu dependency), zema attīstība (angļu underdevelopment), serdes jeb centra valstis (angļu core) un perifērijas valstis (angļu periphery). Serdes jeb centra valstīs atrodas attīstītākie ekonomikas sektori, perifērijas valstis galvenokārt nodrošina izejmateriālus un lētu darbaspēku, turklāt valstīm ir ļoti sarežģīti pāriet no perifērijas uz serdes valstu grupu. Marksisma pieeja ir arī plaša, jo tās robežas ir neskaidras, t.i., marksisms kā starptautisko attiecību pieeja dēvēts gan par globālismu un ekonomisko strukturālismu, gan arī marksismam ir ciešas saiknes ar kritisko pieeju. Tam ir arī saikne ar citām pieejām, kas ietekmējušās no marksisma: ar postkoloniālismu, feminismu un konstruktīvismu.