Marksisms kā starptautisko attiecību teorētiska pieeja vēsturiski pievērsies diviem jautājumiem. Pirmkārt, 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā marksisti pievērsa uzmanību Eiropas lielvaru īstenotās imperiālisma politikas cēloņiem un sekām. Otrkārt, pēc Otrā pasaules kara marksisti galvenokārt pētīja strukturālo nevienlīdzību starp industriāli attīstītām un attīstības valstīm. Kad Aukstā kara apstākļos lielākā daļa pētnieku analizēja Austrumu–Rietumu attiecības, marksisma pieejas autori aplūkoja tā dēvēto Ziemeļu–Dienvidu dalījumu, veltot īpašu uzmanību problēmām, ar kurām saskārās jaunattīstības valstis.

Marksisma pieeja būtiski atšķiras no citām starptautisko attiecību pieejām: reālisma, liberālisma, konstruktīvisma. Piemēram, reālisma autori starptautisko politiku parasti aplūko kā politiskas attiecības starp suverēnām valstīm. Marksisma autori šādam skatījumam nepiekrīt, norādot, ka tādējādi tiek ignorēti starptautisko attiecību ekonomiskie aspekti. Līdz ar to marksismā ekonomiskie faktori nostādīti augstāk par politiskajiem faktoriem. Marksisti arī norāda, ka valstu autonomija bieži tiek pārspīlēta, jo ekonomiski attīstītās valstis var uzspiest savu gribu mazāk attīstītām valstīm, tas ir, valstu rīcību nosaka to ekonomiskais statuss, nevis politiskā motivācija. Tādējādi marksisms tiek uzskatīts gan par transnacionālu, gan strukturālu starptautisko attiecību teorētisko pieeju.

Marksisma starptautisko attiecību pieeja ir vienlaikus koncentrēta un plaša. Tā ir koncentrēta, jo marksismā galvenokārt uzmanība tiek pievērsta starptautiskajā vidē pastāvošai ekonomiskai nevienlīdzībai gan starp valstīm, gan valstu iekšienē. Šādā kontekstā aplūkojami marksisma pieejā izmantotie jēdzieni: imperiālisms, atkarība (angļu dependency), zema attīstība (angļu underdevelopment), serdes jeb centra valstis (angļu core) un perifērijas valstis (angļu periphery). Serdes jeb centra valstīs atrodas attīstītākie ekonomikas sektori, perifērijas valstis galvenokārt nodrošina izejmateriālus un lētu darbaspēku, turklāt valstīm ir ļoti sarežģīti pāriet no perifērijas uz serdes valstu grupu. Marksisma pieeja ir arī plaša, jo tās robežas ir neskaidras, t.i., marksisms kā starptautisko attiecību pieeja dēvēts gan par globālismu un ekonomisko strukturālismu, gan arī marksismam ir ciešas saiknes ar kritisko pieeju. Tam ir arī saikne ar citām pieejām, kas ietekmējušās no marksisma: ar postkoloniālismu, feminismu un konstruktīvismu.

Marksisms kā politiska ideoloģija radās 19. gs. otrajā pusē, un tā pamatu veidoja vācu teorētiķa Kārļa Marksa (Karl Marx) kritika kapitālismam. Sabiedrības attīstību marksisti skaidroja kā dialektisku procesu, kurā notiek interešu sadursme starp šķirām. Šim procesam ir ārējie jeb starptautisko attiecību aspekti. Viens no šādiem aspektiem, pēc marksistu domām, bija imperiālistiskās izplešanās politika, ko 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā īstenoja Eiropas lielvalstis. Krievu domātājs un revolucionārs Vladimirs Ļeņins (Владимир Ильич Ленин) uzskatīja, ka imperiālisms ir kapitālisma pēdējā stadija, pēc kuras vajadzētu notikt vispasaules revolūcijai un kapitālistiskās sistēmas maiņai uz sociālistisko sistēmu. Ar imperiālisma politiku saistītos jautājumus savos darbos aprakstīja arī vācu marksisma teorētiķe un politiskā darbiniece Roza Luksemburga (Rosa Luxemburg), austriešu ekonomists Rūdolfs Hilferdings (Rudolf Hilferding) un krievu revolucionārs un domātājs Nikolajs Buharins (Николай Иванович Бухарин). Pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) izveidošanas tieši sociālistiskās sistēmas ekspansionistiskais raksturs kļuva par iemeslu, kāpēc 20. gs. kapitālistiskās valstis ilgstoši centās ierobežot PSRS un arī komunistiskās Ķīnas attīstību.

Pēc Otrā pasaules kara marksisma pienesums starptautisko attiecību izpētē galvenokārt realizējās ar atkarības jēdziena, pasaules sistēmas teorijas un postkoloniālisma pieejas palīdzību. Atkarības jēdzienu attīstīja argentīniešu ekonomists Rauls Prebišs (Raúl Prebisch), brazīliešu sociologs un politiķis Fernando Enrike Kardozo (Fernando Henrique Cardoso), čīliešu ekonomists Osvaldo Sunkels (Osvaldo Sunkel), brazīliešu ekonomists Teotoniu dos Santoss (Theotonio dos Santos Júnior) un amerikāņu ekonomists Andre Gunders Franks (Andre Gunder Frank). Pasaules sistēmas teorijas nozīmīgākie autori ir amerikāņu sociologi I. Volerstīns un K. Čeiss-Dans, franču un ēģiptiešu ekonomists Samirs Amins (Samir Amin) un itāliešu sociologs Džovanni Arigi (Giovanni Arrighi). Par postkoloniālisma kā starptautisko attiecību pieejas nozīmīgākajiem autoriem tiek uzskatīti amerikāņu starptautisko attiecību pētniece Roksanna Linna Dotija (Roxanne Lynn Doty), austrāliešu autors Filips Dārbijs (Phillip Darby), indiešu izcelsmes politologs Sankarans Krišna (Sankaran Krishna) un gvinejiešu izcelsmes starptautisko attiecību pētnieks Siba Grovogui (Siba Grovogui). Lai gan pieejas ir atšķirīgas, tās vieno kopīgs uzskats, ka globālā kapitālistiskā sistēmā atsevišķas pakļautās valstis vai cilvēku grupas atrodas nelabvēlīgā stāvoklī.

Marksisma pieeju raksturo metodoloģiskais plurālisms, tomēr, atšķirībā no tādām starptautisko attiecību pieejām kā reālisms un liberālisms, daudzos marksistu darbos izmantota kritiskā pieeja, piemēram, R. Koksa grāmatā “Ražošana, vara un pasaules kārtība: sociālo spēku loma vēstures veidošanā” (Production, Power, and World Order: Social Forces in the Making of History, 1987) un Stīvena Gilla (Stephen Gill) darbā “Vara un pretošanās jaunajā pasaules kārtībā” (Power and Resistance in the New World order, 2003). Plaši tiek izmantotas kvalitatīvās metodes, īpaši gadījuma izpētes metode. Marksisma autoriem, piemēram, I. Volerstīnam un R. Koksam, raksturīga vēsturiska pieeja, t.i., kāda gadījuma analīze ilgstošā laika posmā. Marksisma pieejai raksturīgs arī spēcīgs normatīvais elements, t.i., pasauli nepieciešams izmainīt, nevis tikai izskaidrot.

Marksistu diskusijas ar citu starptautisko attiecību pieeju autoriem apgrūtinājis tas, ka marksisma autori savos darbos neizmantoja jēdzienus, kas bija radīti dominējošās pieejās: reālismā un liberālismā. Arī empīriskā pētniecībā marksisma koncentrēšanās uz attīstīto valstu attiecībām ar attīstības valstīm ievērojami atšķīrās no tēmām, kuras pētīja tādi reālisma un liberālisma autori kā Kenets N. Volcs (Kenneth N. Waltz), Džozefs S. Najs (Joseph S. Nye, Jr.) un Roberts O. Kioheins (Robert O. Keohane), piemēram, lielvaru konkurence, spēku līdzsvars, starptautiskās organizācijas, ārpolitikas lēmumu pieņemšana. Mūsdienās marksisms bieži netiek ņemts vērā. Tas saistīts gan ar PSRS sabrukumu 20. gs. beigās, gan ar straujo ekonomisko attīstību daudzās attīstības valstīs, kas norāda uz to, ka tās mūžīgi neatradīsies pakļautībā un nabadzībā. Tā kā marksisma pieejas autoru uzmanības centrā ir jautājumi, kas saistīti ar kapitālistiskās sistēmas veidošanos un funkcionēšanu, marksisms arvien tiks iekļauts diskusijās par starptautiskajām attiecībām, jo globālā kapitālistiskā sistēma joprojām turpina pastāvēt un regulāri piedzīvo lielākas vai mazākas krīzes.