Tā sauktā Kopenhāgenas skola attīstījusies zinātniskajās institūcijās Kopenhāgenā, Dānijā, sākot no 20. gs. 80. gadu beigām. Kopenhāgenas skola attīstīja jaunu ietvaru drošības jautājumu analīzei, paplašinot, padziļinot un strukturējot pētāmos objektus un procesus. Tās pazīstamākie teorētiskie jēdzieni ir drošībošana, reģionālās drošības kompleksi un drošības sektori.

Drošības sektoru jēdziens piedāvā uz drošību raudzīties plašāk nekā tā sauktajā tradicionālajā jeb šaurajā pieejā, kas lielākoties fokusējas uz militārās un politiskās drošības jautājumiem un valstīm kā centrālajiem analīzes objektiem. Drošības sektoru jēdziens piedāvā drošības jautājumus strukturēt sektoros: militārās drošības, vides (jeb ekoloģiskās) drošības, ekonomiskās drošības, sabiedriskās (jeb identitātes) drošības un politiskās drošības. Šie pieci drošības sektori nav vienīgie iespējamie – drošības sektoru skaits un to veids ir atkarīgs no aktuālās drošības situācijas (piemēram, tikuši analizēti gan energodrošības, gan kiberdrošības sektori). Drošības dalījums sektoros arī nenozīmē, ka tie ir pilnībā atdalāmi viens no otra, – tie savā starpā ir saistīti un tie pārklājas. Tāpēc pilnvērtīgai situācijas izpratnei drošības jautājumi jāvērtē kopumā.

Drošības jautājumu aplūkošana sektoru dalījumā ļauj tematiski līdzīgus jautājumus atdalīt analīzes vajadzībām. Tā ļauj katram no drošības jautājumu veidiem pievērsties detalizētāk un izcelt mazāk būtiskos, kuri citādi nebūtu pietiekami pamanāmi galveno nacionālās drošības jautājumu vidū.

Reģionālās drošības kompleksu teorija skaidro drošības dinamikas ietekmi uz reģionu veidošanos. Šī teorija ļauj sadalīt pasauli reģionālās drošības kompleksos – ar drošības saiknēm cieši saistītos vienību (parasti – valstu) kopumos.

Pazīstamākais no Kopenhāgenas skolas teorētiskajiem jēdzieniem – drošībošanas teorija – skaidro, kā jautājumi kļūst par drošības jautājumiem (drošībošana), kā arī pretējo procesu – kā drošības jautājumi kļūst par parastiem jautājumiem (atdrošībošana).

Kopenhāgenas skolas attīstība saistāma ar Aukstā kara beigu un pirmo pēckara gadu laiku, kad līdz ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukumu mazinājās saspīlējums starptautiskās sistēmas augstākajā līmenī un lielāka uzmanība tika pievērsta aizvien plašākam drošības jautājumu lokam (apkārtējai videi, migrācijai, slimībām, organizētajai noziedzībai, terorismam u. tml.) un drošības jautājumu veidošanās procesiem dažādos drošības analīzes līmeņos, īpaši reģionālā līmenī.

Kopenhāgenas skolas autori ir dažādu valstu zinātnieki, kuri darbojušies zinātniskajās institūcijās Dānijā un/vai izstrādājuši kopīgus darbus ar tur strādājošajiem kolēģiem, kā arī zinātnieki, kuri Kopenhāgenas skolas teorētiskos jēdzienus attīstījuši neatkarīgi no šīs pieejas pamatlicējiem. Tomēr Kopenhāgenas skolas robežas, tāpat kā lielākā daļa starptautiskās politikas pētniecības pieeju, nav līdz galam definējamas, piemēram, vienu un to pašu autoru dažādi darbi var iekļauties un var neiekļauties vienas pētniecības pieejas ietvaros.

Kopenhāgenas skolas pamatlicēji un pazīstamākie autori ir dāņu politologs, Kopenhāgenas Universitātes (Københavns Universitet) profesors Ole Vēvers (Ole Wæver) un angļu politologs Barijs Buzans (Barry Buzan). 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gados abi vienlaikus darbojās Kopenhāgenas Miera pētniecības institūtā (Copenhagen Peace Research Institute, COPRI), kurš pastāvēja no 1985. līdz 2002. gadam. COPRI strādāja vēl vairāki ar Kopenhāgenas skolu saistīti zinātnieki, arī holandiešu politologs Jāps de Vilde (Jaap de Wilde), ar kuru kopā B. Buzans un O. Vēvers 1998. gadā izdeva vienu no Kopenhāgenas skolas pazīstamākajiem darbiem “Drošība: jauns analīzes ietvars” (Security: A New Framework for Analysis).

Par ievērojamiem Kopenhāgenas skolas izveidotās drošībošanas teorijas autoriem uzskatāmi arī franču politologs Tjerī Balzaks (Thierry Balzacq), dāņu politoloģe Lēne Hansena (Lene Hansen), vācu politologs Stefāno Gucīnī (Stefano Guzzini), kanādiešu politologs Maikls Viljamss (Michael C. Williams), vācu politologs Holgers Štricels (Holger Stritzel).

Apzīmējumu “Kopenhāgenas skola” 1996. gadā ieviesa īru politologs Bils Maksvīnijs (Bill McSweeney) 1996. gada publikācijā “Identitāte un drošība: Buzans un Kopenhāgenas skola” (Identity and Security: Buzan and the Copenhagen School), izvērtējot B. Buzana, O. Vēvera un viņu līdzautoru zinātniskos darbus.

B. Buzana teorētiskā pieeja sākotnēji iekļāvās starptautiskās politikas angļu skolas pieejā. Viņa 1983. gada grāmata “Cilvēki, valstis un bailes: Nacionālās drošības problēma starptautiskajās attiecībās” (People, States and Fear: The National Security Problem in International Relations) bija pamats drošības sektoru jēdzienam un drošības kompleksu teorijai. Grāmatas otrajā, 1991. gada, izdevumā “Cilvēki, valstis un bailes: Darba kārtība starptautiskās drošības pētījumiem ērā pēc Aukstā kara” (People, States and Fear: An Agenda for International Security Studies in the Post-cold War Era) B. Buzans savu pieeju attīstīja tālāk un pielāgoja to jaunajai situācijai starptautiskajā politikā pēc Aukstā kara.

O. Vēvers ir drošībošanas teorijas autors. Viņš teorijas “skici” izstrādāja 20. gs. 80. gadu beigās, bet pirmo reizi šo teoriju publikācijā O. Vēvers izskaidroja 1995. gada darbā “Drošībošana un atdrošībošana” (Securitization and Desecuritization).

B. Buzana, O. Vēvera un J. de Vildes 1998. gada grāmata “Drošība: jauns analīzes ietvars” pilnībā integrēja drošības sektorus, reģionālās drošības kompleksus un drošībošanu vienotā drošības analīzes ietvarā. Šo grāmatu var uzskatīt par pirmo visaptverošo darbu, kurā galvenie Kopenhāgenas skolas teorētiskie jēdzieni izskaidroti kopā un ir analītiski savienoti.

B. Buzana un O. Vēvera 2003. gada grāmata “Reģioni un varas: Starptautiskās drošības struktūra” (Regions and Powers: The Structure of International Security) kļuva par plašāko reģionālās drošības kompleksu teorijas izvērsumu un empīrisko pielietojumu.

Vēlākos gados plašāko teorētisko attīstību ir piedzīvojusi drošībošanas teorija. Šī teorija, tāpat kā reģionālās drošības kompleksu teorija un drošības sektoru jēdziens tikuši plaši pielietoti empīriskos pētījumos. Ar Kopenhāgenas skolu saistītie zinātnieki attīstījuši vēl citus pētniecības virzienus.

Kopenhāgenas skolas teorētiskie jēdzieni, jo īpaši drošībošana, ir plaši pielietoti starpautiskās drošības analīzē. Tāpat tie ir saskārušies ar plašu kritiku, kas vienlaikus devusi ieguldījumu šo teorētisko jēdzienu attīstībā.

Viens no būtiskākajiem Kopenhāgenas skolas teorētisko jēdzienu trūkumiem ir to ierobežotais skaidrojošais un paredzošais spēks. Lai gan tie skaidro drošības jēdzienu, drošības procesu veidošanos un drošības procesu dinamiku reģiona līmenī (un starp reģioniem), tie nespēj paredzēt drošības jautājumu attīstību ilgtermiņā.

Drošībošanas teorija kritizēta par tās pielietošanas problemātiku ārpus Rietumvalstīm, saikni starp drošībošanas procesa posmiem un tajā iesaistītajiem aktoriem, pielietošanai nepieciešamo plašo datu apjomu.

Reģionālās drošības kompleksu teorija kritiku saņēmusi par neskaidrajām attiecībām starp plašajiem un dažādajiem faktoriem, kas veido reģionālās drošības kompleksus, par tās attiecināšanas problemātiku uz nevalstiskajiem aktoriem, kā arī par teorijas sasaistīšanu ar drošībošanas teoriju.

Lai gan mūsdienās plašs skatījums uz drošību ir norma, drošības jēdziena paplašināšana kritizēta par to, ka drošības analīzes pārlieka saturiska izvēršana jeb pārāk plašs vienību, līmeņu un tematu analīzes ietvars gandrīz jebko ļauj apskatīt kā drošības jautājumu. Līdz ar pārāk plašu skatījumu uz drošību var tikt noārdīta robeža starp svarīgiem un mazsvarīgiem drošības jautājumiem, tādējādi nonivelējot būtisko jautājumu nozīmi.

Kopenhāgenas skolas teorētisko jēdzienu analīzē pamatā tiek izmantotas kvalitatīvās pētījumu metodes, jo īpaši tekstu analīze un diskursa analīze. Tiek izmantotas arī kvantitatīvās pētījumu metodes, piemēram, kontentanalīze un sekundāro datu analīze.

Kopenhāgenas skolas teorētiskie jēdzieni tiek pielietoti starptautiskajā politikā – starptautiskās drošības pētniecībā. Drošībošana un drošības sektori tiek pielietoti arī tādu drošības jautājumu pētniecībā, kam nav starptautiska mēroga.

Kopenhāgenas skola ir viena no ietekmīgākajām drošības pētniecības pieejām starptautiskajā drošībā pēc Aukstā kara. Šī pieeja mainīja veidu, kā tiek aplūkoti un analizēti drošības jautājumi. Tā ienesa plašāku, dziļāku un strukturētāku skatījumu drošības jautājumu analīzē.