Drošībošana ir gan teorija, kas skaidro jautājumu kļūšanu par drošības jautājumiem (un pretējo procesu), gan arī process jeb pats empīriskais fenomens. Teorija analizē, kādā veidā jautājumi kļūst vai nekļūst par drošības jautājumiem, kāpēc tas notiek, kas un kāpēc šos procesus veido.
Tas, vai drošībošanas process ir veiksmīgs, atkarīgs no auditorijas – drošībošanas procesa mērķgrupas, kas visbiežāk ir kādas valsts sabiedrība (auditorija var būt arī starptautiskā sabiedrība, valsts politiskā elite u. tml.). Drošībošanas process ir veiksmīgs vienīgi tad, ja auditorija atzīst, ka konkrētais jautājums ir drošības jautājums. Ja auditorija jautājumu nepieņem kā drošības jautājumu, drošībošana ir neveiksmīga.
Drošībošanā bez auditorijām iesaistīti arī referentie objekti – tie, kurus drošībojot cenšas parādīt kā eksistenciāli apdraudētus (visbiežāk referentie objekti būs valstis vai nācijas, tomēr tie var būt arī civilizācija, cilvēce u. c.); drošībojošie aktori – tie referento objektu attēlo kā eksistenciāli apdraudētu jeb veic drošībošanu (visbiežāk tie ir politiķi, institūcijas, interešu grupas; turklāt referentais objekts, piemēram, valsts, var drošībot sevi); un funkcionālie aktori – tie, kuriem ir būtiska ietekme uz drošībošanas procesu (piemēram, plašsaziņas līdzekļi, nevalstiskās organizācijas, interešu grupas).
Saskaņā ar sākotnējo drošībošanas teorijas pieeju drošībošana notiek caur runas aktu. Izmantojot ar drošības jautājumiem saistītus izteikumus, drošībojošais aktors attēlo referento objektu kā eksistenciāli apdraudētu un prasa ārkārtas rīcību, lai novērstu apdraudējumu. Tomēr drošībošana iespējama arī neverbālā veidā, piemēram, ar attēliem vai rīcību bez izteikumiem. Drošībošana var būt vienreizējs vai arī institucionalizēts process (konkrēti jautājumi tiek drošīboti pastāvīgi).