Reģionālās drošības kompleksu teorija ļauj sadalīt pasaules karti reģionālās drošības kompleksos – ar drošības saiknēm cieši saistītos vienību (parasti – valstu) kopumos. Reģionālās drošības komplekss ir gan teorētisks jēdziens, gan empīrisks fenomens. Tas ir vienību (gan valstisku, gan nevalstisku aktoru) kopums, kurā vienību drošība ir saistīta tik cieši, ka komplekss (vienību kopums) izceļas uz apkārtējo fona un kompleksā ietilpstošās vienības drošības ziņā nevar tikt analizētas atsevišķi.

Drošības saiknes vienību starpā tiek mērītas ar to galvenajiem drošībošanas un atdrošībošanas procesiem, ko pastiprina varas attiecības, draudzīgums un naidīgums, kā arī vēsturiskie, kultūras un citi faktori, t. i., reģionālās drošības kompleksi ir drošības reģioni – neatkarīgi no tā, vai tie ir uzskatāmi par reģioniem pēc citām pazīmēm (piemēram, pēc ģeogrāfiskām, politiskām vai ekonomiskām saiknēm), un neatkarīgi no tā, vai kompleksos iesaistītās vienības sevi atzīst par kompleksu daļu vai nē.

Var tikt izdalīti gan homogēni, gan heterogēni reģionālās drošības kompleksi. Homogēni kompleksi identificējami konkrētos drošības sektoros un līdzīgu vienību mijiedarbībā (piemēram, valstu veidoti militārās drošības kompleksi), savukārt heterogēni kompleksi sastāv no dažāda veida vienībām divos vai vairākos drošības sektoros (piemēram, politiskās un ekonomiskās drošības kompleksi ar valstisku un nevalstisku aktoru mijiedarbību).

Reģionālās drošības kompleksi nav statiski. Tie var saglabāt gan status quo, gan transformēties – kā iekšēji (kompleksa robežas nemainās, bet mainās kompleksa struktūra un citi tā organizējošie faktori), tā arī ārēji (mainās kompleksa ārējās robežas).

Reģionālās drošības kompleksiem ģeogrāfiski nepiederīgu jeb ārēju lielvaru iesaistīšanās kompleksos var izpausties kā iespiešanās vai pārklāšanās. Pārklāšanās tās augstākajā intensitātē var nomākt vietējās reģionālās drošības attiecības un līdz ar to reģionālās drošības kompleksu.

Reģionālās drošības kompleksi savā starpā atšķiras ne vien pēc izmēra, bet arī pēc struktūras. Bez kompleksiem reģionālās drošības kompleksu teorija piedāvā identificēt vēl vairākus elementus, kas veido un ietekmē kompleksus, piemēram, izolatorus (ārpus kompleksiem esošas atsevišķas vienības vai minikompleksi); minikompleksus (mazāka izmēra kompleksi ar mazāku varu salīdzinājumā ar apkārtējiem kompleksiem); apakškompleksus (kompleksiem līdzīgi vienību kopumi, kas pilnībā atrodas kompleksu iekšienē un kam piemīt no kompleksa atšķirīga iekšējā drošības dinamika); protokolkompleksus (drošības atkarība starp vienībām nav pietiekami spēcīga kompleksa pastāvēšanai); superkompleksus (kompleksu kopumi, kurus saista vienas vai vairāku lielvaru drošības dinamika); nestrukturētus drošības reģionus (starp vienībām nepastāv pietiekami spēcīga savstarpējā drošības atkarība vienību varas nepietiekamības un/vai ģeogrāfisku ierobežojumu dēļ).

Teorijas izveide ir saistāma ar drošības jautājumu aktualizēšanos reģiona līmenī Aukstā kara beigu posmā. Daudzviet pasaulē lielāku varu un ietekmi pakāpeniski ieguva vietējie aktori, kuru drošība iepriekš bija ciešāk saistīta ar superlielvaru, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), veidoto globālo drošības dinamiku. Augošajai reģionālajai drošības dinamikai bija nepieciešami jauni analīzes rīki.

Teorijas pamatlicējs ir angļu politologs Barijs Buzans (Barry Buzan), kurš šo teoriju pirmo reizi izvērsa 1983. gada grāmatā “Cilvēki, valstis un bailes: Nacionālās drošības problēma starptautiskajās attiecībās” (People, States and Fear: The National Security Problem in International Relations). Grāmatas otrajā izdevumā “Cilvēki, valstis un bailes: Darba kārtība starptautiskās drošības pētījumiem ērā pēc Aukstā kara” (People, States and Fear: An Agenda for International Security Studies in the Post-cold War Era) teorija tika izvērsta tālāk. Sākotnēji B. Buzans šo pieeju dēvēja par drošības kompleksu teoriju (bez vārda “reģionāls”), un tā kopumā iekļāvās starptautiskās politikas angļu skolas pieejā.

Pāreja uz jauno jeb reģionālās drošības kompleksu teoriju tika izskaidrota B. Buzana, dāņu politologa, Kopenhāgenas Universitātes (Københavns Universitet) profesora Oles Vēvera (Ole Wæver) un holandiešu politologa Jāpa de Vildes (Jaap de Wilde) 1998. gada grāmatā “Drošība: jauns analīzes ietvars” (Security: A New Framework for Analysis).

Visaptverošāko reģionālās drošības kompleksu teorijas izvērsumu un empīrisko pielietojumu B. Buzans kopā ar O. Vēveru piedāvāja 2003. gada grāmatā “Reģioni un varas: Starptautiskās drošības struktūra” (Regions and Powers: The Structure of International Security).

Reģionālās drošības kompleksu teorija pēc B. Buzana sadarbības ar O. Vēveru ir kļuvusi par vienu no tā sauktās Kopenhāgenas skolas teorētiskajiem jēdzieniem, līdz ar to tā kopumā iekļaujas starptautiskās politikas konstruktīvisma pieejā. Ar teoriju cieši saistīti divi citi Kopenhāgenas skolas teorētiskie jēdzieni – drošībošanas teorija (skaidro drošības attiecību dinamiku reģionālās drošības kompleksu ietvaros) un drošības sektori (tematiski sektori, kuru ietvaros analizējama reģionālā drošība dinamika).

Teorijas attīstību var iedalīt divos būtiskākajos posmos – klasiskajā drošības kompleksu teorijā un jaunajā jeb reģionālās drošības kompleksu teorijā, kas radusies no klasiskās drošības kompleksu teorijas. Papildus var klasificēt vēl citas teorijas versijas, tomēr daļa no tām ir attālinājušās no B. Buzana sākotnēji definētā un vēlāk viņa paša un sadarbībā ar domubiedriem attīstītā teorētiskā ietvara.

Klasiskajā pieejā drošības kompleksi tiek apskatīti kā valstu kopumi, kuru drošības saistītas tik cieši, ka to nacionālās drošības nav nodalāmas. Šajā pieejā kompleksus primāri nosaka militārās un politiskās drošības saiknes jeb savstarpējā drošības atkarība, kas ir spēcīgāka starp valstīm kompleksu iekšienē. Drošības atkarību kompleksu ietvaros pastiprina arī draudzīguma un naidīguma iezīmes, varas attiecības, kā arī ģeogrāfiskās, politiskās, stratēģiskās, vēsturiskās, ekonomiskās un kultūru saiknes.

Jaunā jeb reģionālās drošības kompleksu teorija lielāku uzmanību pievērš nemilitārajiem drošības jautājumiem, paplašina kompleksus veidojošo vienību loku, iesaista drošībošanas un atdrošībošanas procesus kompleksu identificēšanā (šie procesi un drošībošanas teorija kļūst par galveno kompleksu identificēšanas elementu). Jaunā teorija pieļauj arī ģeogrāfiski nereģionālus jeb ar tiešu ģeogrāfisku tuvumu nesaistītus reģionālās drošības kompleksus, ja vienības dažādos ģeogrāfiskos reģionos skar līdzīgas problēmas (piemēram, apkārtējās vides radītās problēmas nacionālajai drošībai).

Viens no būtiskākajiem reģionālās drošības kompleksu teorijas trūkumiem ir tās ierobežotais skaidrojošais un paredzošais spēks. Lai gan teorija skaidro drošības procesu dinamiku reģiona līmenī un reģionālo drošības dinamiku mijiedarbību, tā nespēj paredzēt reģionālās drošības dinamikas attīstību ilgtermiņā.

Par trūkumu uzskatāmi plašie un dažādie reģionālās drošības kompleksus veidojošie faktori: drošībošanas un atdrošībošanas procesi, varas attiecības, draudzīgums un naidīgums un citi. Tā kā dažādos reģionos prevalē atšķirīgi faktori, to kombinācijas atstāj iespēju kompleksu identificēšanā vairāk uzsvērt vienus elementus pār citiem un tādējādi iegūt atšķirīgus secinājumus par pastāvošajiem kompleksiem.

Teorija kritizēta arī par tās attiecināšanas problemātiku uz nevalstiskajiem aktoriem un par sasaistīšanu ar drošībošanas teoriju. Ņemot vērā reģionālās drošības kompleksu teorijas ciešo saikni ar drošībošanas teoriju, pēdējās kritika attiecas arī uz šo teoriju drošībošanas un atdrošībošanas procesu analīzes aspektiem – drošībošanas teorijas pielietošanas problemātika ārpus Rietumvalstīm, saikne starp drošībošanas procesa posmiem un tajā iesaistītajiem aktoriem, pielietošanai nepieciešamais plašais datu apjoms.

Reģionālās drošības kompleksu pētniecībā pamatā tiek izmantotas kvalitatīvās pētījumu metodes, jo īpaši tekstu analīze un diskursa analīze. Tiek izmantotas arī kvantitatīvās pētījumu metodes, piemēram, kontentanalīze un sekundāro datu analīze.

Teorija tiek pielietota starptautiskajā politikā – starptautiskās drošības pētniecībā.

Reģionālās drošības kompleksu teorijai bijusi būtiska ietekme uz drošības jautājumu pētniecību reģiona līmenī. Teorijas zinātniskā aktualitāte īpaši pieauga līdz ar Aukstā kara beigām, kad drošības attiecības starp valstīm reģiona līmenī ieņēma aizvien autonomāku un svarīgāku lomu.

Diskusijas par teoriju joprojām turpinās, lielākoties pārbaudot teoriju praksē dažādu pasaules reģionu analīzē.