Tiek uzskatīts, ka starptautiskās attiecības ir sociālas attiecības, tās veidojušās sociālā un vēsturiskā mijiedarbībā, bet idejām starptautiskajās attiecībās ir tikpat liela nozīme kā materiālajiem spēkiem, tādēļ svarīgi pētīt to, kā idejas ietekmē starptautiskās politikas aktoru uzvedību. Sociālā realitāte nav objektīva, jo tā nepastāv ārpus aktoru apziņas. Būtiska ietekme uz valstu uzvedību un starptautiskās politikas aktoru mijiedarbību ir aktoru identitātei. Struktūras (institūcijas vai stabila lietu kārtība, kas determinē un ierobežo rīcību) un aktori atrodas pastāvīgā sociālā mijiedarbībā un savstarpēji veido (konstruē) viens otru (aģenta (aktoru, kas spēj darboties patstāvīgi un ietekmēt rezultātu) un struktūras mijiedarbības problēma sociālajās zinātnēs).

Konstruktīvisms starptautiskajās attiecībās radās 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā kā daļa no t. s. ceturtās "lielās diskusijas" par starptautisko attiecību pētniecību. Konstruktīvisms sācies kā “disidentiska” kustība Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pret tradicionālajām starptautisko attiecību teorijām – reālismu un neoliberālo institucionālismu.

Kad 1989. gadā Nikolass Onufs (Nicolas Onuf) ieviesa terminu “konstruktīvisms”, ar to tika apzīmētas dažādas postpozitīvismā balstītas pieejas. Konstruktīvisms izveidojās no postpozitīvisma un kritiskās teorijas uzbrukumiem tradicionālajām pieejām starptautisko attiecību pētniecībā, īpaši neoreālismam (strukturālajam reālismam) un neoliberālajam institucionālismam (neoliberālismam) un šo pieeju metodoloģiskajiem principiem, kas balstījās uz neopozitīvismu un racionālismu.

90. gados postpozitīvistiskās pieejas, starptautiskās attiecības un konstruktīvisms bieži tika uzskatīti par vienlīdzīgiem. Mūsdienās ar konstruktīvismu visbiežāk saprot konvencionālo konstruktīvismu, kurš atrodas starp tradicionālajām pieejām un poststrukturālismu. Dažkārt konvencionālo konstruktīvismu sauc arī par ontoloģisko konstruktīvismu, jo tiek uzskatīts, ka strīds ar tradicionālo pieeju atbalstītājiem ir par ontoloģisko skatījumu uz starptautisko politiku. Tradicionālo pieeju (reālisma, liberālisma un marksisma) piekritēji sociālo realitāti uztver kā objektīvi eksistējošu; konstruktīvisti to uztver kā sociālas un ideju mijiedarbības rezultātu. Tomēr epistemoloģiskā ziņā konsekventie konstruktīvisti atzīst atsevišķu neopozitīvisma un racionālisma principu pielietojamību pētniecībā (hipotēžu pārbaude, kauzalitāte, izskaidrošana). Viņi nenoliedz materiālo faktoru nozīmi starptautiskajās attiecībās, lai gan uzsver sociālo faktoru dominanci. Attiecībā uz racionālismu, konvencionālie konstruktīvisti uzskata, ka pastāv darba dalīšana, jo viņi pēta procesus, kas veido preferences, bet racionālisti pēta, kā tās tiek īstenotas. Tomēr citi konstruktīvisti uzskata, ka šāda pieeja padara konstruktīvismu pārāk mērenu jeb “plānu” (thin). Atteikšanās no radikālas epistemoloģiskās nostājas ir devusi iespēju konstruktīvismam kļūt par atzītu starptautiskās politikas pētniecības virzienu līdzās reālismam un liberālajām pieejām. Konvencionālo konstruktīvismu pārstāv Emanuels Adlers (Emanuel Adler), Maikls Barnets (Michael Barnett), Džefrijs Čekels (Jeffrey T. Checkel), Marta Finemora (Martha Finnemore), Pīters Kacenstīns (Peter Katzenstein), Katrīna Sikkinka (Kathryn Sikkink), Aleksandrs Vents (Alexander Wendt) u. c.

Tomēr daļa konstruktīvistu kritizē šādu skatījumu. Šā virziena pārstāvjus sauc par konsekventajiem (consistent) jeb epistemoloģiskajiem konstruktīvistiem. Konsekventie konstruktīvisti (Karina Fīrke (Karin Marie Fierke), Frīdrihs Kratohvils (Friedrich Kratochwil), N. Onufs u. c.) uzskata, ka konstruktīvisms ne tikai ontoloģiski, bet arī epistemoloģiski pārstāv noteiktu pozīciju, un tā nav identiska poststrukturālismam. Balstoties uz Ludviga Vitgenšteina (Ludwig Josef Johann Wittgenstein) valodas teoriju, viņi uzskata, ka normas un noteikumi nav atdalāmi no valodas, kurā tie izteikti; valoda jeb runas akti (speech acts) pastāv kontekstā, kurā sociālie aktori konstruē savu pasauli. Ar noteiktiem runas aktiem aktori ne tikai apraksta situāciju, bet cenšas ietekmēt citus aktorus. Konsekventie konstruktīvisti uzskata, ka tieši skatījums uz valodu kā normu un noteikumu veidotāju atšķir viņus no poststrukturālistiem, kuri nodarbojas jēdzienu interpretāciju diskursā (tekstos).

Daži autori (Teds Hofs, Ted Hof; Kristjans Reuss-Smits, Christian Reus-Smit) iedala konstruktīvismu konvencionālajā un kritiskajā konstruktīvismā, ņemot vērā attieksmi pret šā virziena aizsākumiem kritiskajā teorijā un tās normatīvajiem aspektiem. Kritiskie konstruktīvisti uzskata, ka teorijas uzdevums ir meklēt ceļus, kā padarīt pasauli labāku, atbrīvot no eksistējošā varas dalījuma uzliktajiem ierobežojumiem; konvencionālie uzskata konstruktīvismu tikai par instrumentu, lai izskaidrotu procesus.

Konvencionālie konstruktīvisti radījuši vairākas pielietojamas starptautisko attiecību teorijas, piemēram, A. Venta anarhiju kultūras teoriju, Barija Buzana (Barry Gordan Buzan), Oles Vēvera (Ole Wæver), Jāpa de Vildes (Jaap de Wilde) izstrādāto drošībošanas (securitization) teoriju, vairākas teorijas, kas akcentē identitātes veidošanos un identitātes ietekmi uz politiku (M. Finemora, P. Kacenstīns, A. Vents). Konstruktīvisti galvenokārt pēta procesus, kas notiek vienības (valsts, indivīdu, institūciju) līmenī. Vienības līmenī konstruktīvisti pēta iekšpolitisko sociālo un tiesību normu ietekmi uz identitātes un interešu veidošanos. Vienīgo lielāko mēģinājumu radīt konstruktīvistisku teoriju starptautiskās sistēmas līmenī veicis A. Vents; tas nostādīja pret viņu gandrīz visus citus konstruktīvistus. Ir arī mēģinājumi veidot holistisku skatījumu, skaidrojot iekšpolitisko un starptautisko jomu kā noteiktas sociālās kārtības izpausmi.

Konstruktīvisti pārsvarā izmanto kvalitatīvās pētniecības metodes: procesa izsekošanu (process tracing), gadījumu izpēti (case studies), individuālās un fokusgrupu intervijas, diskursa analīzi, tekstu analīzi, politisko etnogrāfiju. 

Mūsdienās konstruktīvisms ir viens no ietekmīgākajiem starptautisko attiecību pētniecības virzieniem globālā mērogā. Nevar izdalīt noteiktu starptautisko attiecību jomu, kurai tas īpaši pievērstos. Visās jomās un analīzes līmeņos tas pievēršas ideju varai (ietekmei), kas izraisa pārmaiņas aktoru uzvedībā. 

Pateicoties konstruktīvismam, starptautisko attiecību pētniecībā ir paliekoši nostiprinājusies izpratne, ka valstu attiecības un starptautisko vidi kopumā nosaka ne tikai materiālie spēki (piemēram, varas sadalījums starp valstīm) un racionāli apsvērumi, bet arī idejas. Priekšstatu par to, ka starptautisko attiecību pētniecībā ir jāņem vērā arī nemateriālie faktori, ir akceptējuši daudzi reālisma virziena pētnieki, lai gan viņi uzskata, ka materiālie faktori vienalga ir noteicošie. Konstruktīvisms ļoti ietekmējis plurālistiskās (liberālās) pieejas, liekot apzināties, ka intereses nosaka ne tikai apsvērumi par zaudējumiem un ieguvumiem (costs and benefits), bet arī aktoru identitātes un intereses, kas ir veidojušās ilgākā laikā savstarpējas mijiedarbības rezultātā.