Starptautiskās ētikas pētniecības galvenais jautājums ir taisnīgums starptautiskajās attiecībās un pasaules politikā. Atšķirībā no tradicionālajām starptautisko attiecību teorijām, kuras cenšas skaidrot, kāda ir starptautiskā vide, starptautiskā ētika koncentrējas uz normatīvajiem aspektiem, respektīvi, to, kādai būtu jābūt šai videi. Tradicionālā izpratnē ētika ir mācība, rūpīgas un sistemātiskas pārdomas par to, kas ir morāli pareiza jeb tikumīga cilvēka rīcība. Tā kā starptautiskajās attiecībās nav iespējams diskutēt par morāli apzinīgām un tikumiskām cilvēku grupām neatkarīgi no tā, vai runa ir par valsti, starptautisku organizāciju vai kādu starptautisku politisku vai ekonomisku institūciju, starptautiskās ētikas tvērums ir šaurāks un parasti ietver tikai taisnīguma aspektus.
Starptautiskā ētika ietver gan esošo starptautisko normu, paražu un institūciju morālās pamatojamības analīzi, gan teorētiska rakstura apcerējumus par pareizāko pieeju taisnīguma jautājumu analīzei starptautiskajās attiecībās un pasaules politikā. Būtisks jautājums ir, vai morāla rakstura spriedumiem starptautiskajās attiecībās vispār ir kāda nozīme, un, ja ir – kā tā izpaužas? Pakārtots jautājumu loks ir saistīts ar morāles spriedumu pamatojamību starpvalstu attiecībās, proti, to, kas ir šādu spriedumu atskaites punkts, kāds ir esošais starptautiskās vides normatīvais piepildījums, ņemot vērā šīs vides strukturālās īpatnības un pastāvošos atšķirīgos skatījumus uz to, kas veido pasaules sabiedrību – valstis vai cilvēki un kāda atbildība, ja vispār tāda ir, iestājas amorālas rīcības gadījumā. Atkarībā no pētnieciskā darba ievirzes un tvēruma, starptautiskā ētika var tikt dēvēta arī par starptautisko attiecību ētiku, starptautisko politisko teoriju, starptautisko taisnīguma teoriju vai starptautisko attiecību normatīvo teoriju. Pastāv arī globālā ētika un globālā taisnīguma teorija, kas neattiecas tikai uz politiku un ir jauna un samērā neskaidra ētikas nozare sakarā ar globālismu un globālajiem institūtiem.