Starptautiskās ētikas pētniecības galvenais jautājums ir taisnīgums starptautiskajās attiecībās un pasaules politikā. Atšķirībā no tradicionālajām starptautisko attiecību teorijām, kuras cenšas skaidrot, kāda ir starptautiskā vide, starptautiskā ētika koncentrējas uz normatīvajiem aspektiem, respektīvi, to, kādai būtu jābūt šai videi. Tradicionālā izpratnē ētika ir mācība, rūpīgas un sistemātiskas pārdomas par to, kas ir morāli pareiza jeb tikumīga cilvēka rīcība. Tā kā starptautiskajās attiecībās nav iespējams diskutēt par morāli apzinīgām un tikumiskām cilvēku grupām neatkarīgi no tā, vai runa ir par valsti, starptautisku organizāciju vai kādu starptautisku politisku vai ekonomisku institūciju, starptautiskās ētikas tvērums ir šaurāks un parasti ietver tikai taisnīguma aspektus.

Starptautiskā ētika ietver gan esošo starptautisko normu, paražu un institūciju morālās pamatojamības analīzi, gan teorētiska rakstura apcerējumus par pareizāko pieeju taisnīguma jautājumu analīzei starptautiskajās attiecībās un pasaules politikā. Būtisks jautājums ir, vai morāla rakstura spriedumiem starptautiskajās attiecībās vispār ir kāda nozīme, un, ja ir – kā tā izpaužas? Pakārtots jautājumu loks ir saistīts ar morāles spriedumu pamatojamību starpvalstu attiecībās, proti, to, kas ir šādu spriedumu atskaites punkts, kāds ir esošais starptautiskās vides normatīvais piepildījums, ņemot vērā šīs vides strukturālās īpatnības un pastāvošos atšķirīgos skatījumus uz to, kas veido pasaules sabiedrību – valstis vai cilvēki un kāda atbildība, ja vispār tāda ir, iestājas amorālas rīcības gadījumā. Atkarībā no pētnieciskā darba ievirzes un tvēruma, starptautiskā ētika var tikt dēvēta arī par starptautisko attiecību ētiku, starptautisko politisko teoriju, starptautisko taisnīguma teoriju vai starptautisko attiecību normatīvo teoriju. Pastāv arī globālā ētika un globālā taisnīguma teorija, kas neattiecas tikai uz politiku un ir jauna un samērā neskaidra ētikas nozare sakarā ar globālismu un globālajiem institūtiem.

Teorētiski starptautiskās ētikas nozīme var tikt aplūkota no trīs perspektīvām. Pirmā perspektīva attiecas uz diskusijām par normatīvo ideju lomu starptautiskajās attiecībās un iekļauj arī plaši izplatīto skepticismu par šādas lomas pastāvēšanu vispār. Otrā perspektīva ietver diskusijas par starptautisko ētisko standartu izcelsmi un attīstības tendencēm. Proti, vai starptautiskajās attiecībās pastāv no iekšzemes atšķirīgi ētiskie standarti un vai valsts interesēs ir pieļaujamas atkāpes no valstu vadītāju personiskās morālās pārliecības. Trešā perspektīva ir saistīta ar analīzi par to, cik lielā mērā politiskās norises ierobežo morāli pareizu uzvedību, respektīvi, kādas morāles normas ir īstenojamas un kādas nav, ņemot vērā konkrētas situācijas.

Lai arī starptautiskās ētikas pētniecības uzplaukums no 20. gs. 80. gadiem ir saistīts ar mēģinājumiem pasaules politikā pastāvošās problēmas risināt, ievērojot vispārējos morāles principus, starptautiskās ētikas praktisko nozīmi identificēt ir sarežģīti. Tas ir saistīts, no vienas puses, ar jau pieminēto skepticismu par morāles apsvērumu nozīmi starpvalstu attiecībās un, no otras puses, ar konfliktējošiem skatījumiem par to, kādām vērtībām būtu dodama priekšroka starpvalstu attiecībās un pasaules politikā. Piemēram, cik taisnīga un morāli pamatota ir pastāvošā pasaules kārtība? Cik leģitīma ir starptautiskā tiesiskā sistēma un starptautisko institūciju darbība? Cik lielā mērā valstu pašnoteikšanās un neiejaukšanās politika ir savietojama ar iecietību pret vardarbību pret civiliedzīvotājiem? Vai arī – kāda atbildība būtu jāuzņemas ekonomiski attīstītākajām valstīm attiecībā uz pieaugošo globālo nevienlīdzību, cilvēku migrāciju un vides piesārņošanu salīdzinājumā ar mazāk attīstītajiem reģioniem?

Starptautiskās ētikas pētnieku mērķis, pirmkārt, ir nostiprināt priekšstatu, ka morāles apsvērumiem, līdzās varas faktoram, ir nozīme starptautiskajās attiecības, otrkārt, dot praktisku pienesumu tādu fenomenu analīzē, kurus nevar izskaidrot, izmantojot tradicionālās starptautisko attiecību teorētiskās pieejas, piemēram, kāpēc starptautiskajai sabiedrībai būtu jāsniedz palīdzība ne tikai tām valstīm, kuras ir cietušas dabas katastrofās, bet arī tām, kurās iedzīvotāji cieš no nabadzības un bada, turklāt, iespējams, pat pret šo valstu vadītāju gribu, un vai būtu attaisnojama militāra intervence pret kādu suverēnu valsti, ja tās valdība pati īsteno vardarbību pret šīs valsts iedzīvotājiem vai arī nespēj šos iedzīvotājus pasargāt no vardarbības.

Tā kā starptautiskās ētikas pētniecības galvenais jautājums ir taisnīgums starptautiskajā politikā, starptautiskā ētika ir cieši saistīta ar starptautisko tiesību nozari. Taču ētiskie apsvērumi skar arī citas starptautisko attiecību pētniecības nozares, piemēram, starptautisko politisko ekonomiku, starptautiskās organizācijas un starptautisko drošību. Starptautiskās ētikas atziņas ir noderīgas arī ārpolitikas veidotājiem, palīdzot lēmumu veidošanas procesā identificēt šo lēmumu ētiskās dimensijas, izvēlēties piemērotākās morāles normas un attiecīgi pamatot no ētiskā viedokļa pieņemtos lēmumus. Tādējādi starptautiskā ētika ir cieši saistīta arī ar ārpolitikas analīzi un diplomātiju.

Starptautiskā ētika kā atsevišķa pētniecības disciplīna pastāv nesen, sākot no 20. gs. 80. gadiem, lai gan jautājums par valdnieku pienākumiem ne tikai pret saviem pavalstniekiem, bet arī svešiniekiem ir bijis aktuāls jau kopš pirmo zināmo valstisko veidojumu – polišu – izveidošanās Senajā Grieķijā.

Vēsturiski attieksme pret morāles nozīmi starpvalstu attiecībās ir bijusi atkarīga no tā, vai politiskajā domā ir pastāvējis konceptuāls nošķīrums starp “starptautisko” un “iekšzemes” jomu. Pastāvot šādam dalījumam, vienmēr ir dominējis uzskats, ka indivīdu – arī valdnieku – morālā atbildība nesniedzas tālāk par pārvaldāmās cilvēku kopienas robežām. Ar to ir saistīta pārliecība, ka starpkopienu attiecībās valda patvaļa, anarhija, tāpēc uz tām nav attiecināmas morāli filozofiskas pārdomas. Šāds uzskats pastāvēja Senajā Grieķijā; arī mūsdienās šāds nošķīrums ir populārs. Tas ir saistīts ar 1648. gadā iedibināto tā dēvēto Vestfāles suverēno valstu sistēmu, kura pārstāv uzskatu, ka starptautiskā sistēma sastāv no suverēnām valstīm, kuras savā starpā tirgojas, slēdz līgumus, karo vai slēdz mieru, taču vienlaikus tām ir imunitāte pret iejaukšanos no citu valstu puses. Lai arī šādā sistēmā valstīm ir iespējamas zināmas tiesības un pienākumi, tajā nav nevienas augstākas instances, kas varētu piespiest kādu no sistēmas dalībniecēm rīkoties pret savu gribu. Saskaņā ar Vestfāles noteikumiem šādas tiesības nav arī baznīcai. Respektīvi, kādas valsts iekšējās lietas, piemēram, reliģiskā politika, nevar būt par iemeslu uzbrukumam šai valstij.

Agrīnajos viduslaikos kristietības un citu universālo (pasaules) reliģiju iespaidā bija noformējies citāds uzskats, proti, ka šāds nošķīrums starptautiskajā un iekšzemes sfērā ir samākslots un neētisks, jo pastāv universāla cilvēku kopiena – cilvēce, kurai pieder visi cilvēki bez izņēmuma. Indivīda piederība šādai universālai kopienai ir vērtējama augstāk nekā piederība lokālai kopienai, tāpēc indivīdu morālā atbildība nevar tikt ierobežota tikai ar lokālo kopienu.

Morālo aspektu nozīme starpvalstu attiecībās ir bijusi atkarīga arī no starptautiskās konjuktūras attīstības. Atsevišķi morāles koncepti ir veidojušies noteiktā vēsturiskā periodā. Piemēram, Romas imperiālās ekspansijas laikā tika likti pamati “taisnīga kara” konceptam, kas izrietēja no valdnieku pienākuma aizstāvēt impēriju (Svētā Augustīna, Aurelius Augustinus Hipponensis, ideju iespaidā). Koloniālisma laikmetā, pastāvot uzskatam par pasaules dalījumu civilizētās un mežoņu kopienās, sāka formēties starptautiskās tiesības attiecību regulēšanai civilizēto suverēno valstu starpā (Hugo Grocija, Huigh de Groot, ideju iespaidā).

20. gs. lielu ietekmi uz starptautisko ētiku ir atstājusi zinātnes filozofijas attīstība, precīzāk, zinātniskā pozitīvisma un biheiviorisma dominance 20. gs. pirmajā pusē un vēlākais noriets, un tālāk postpozitīvismā un interpretīvismā balstīto teorētisko pieeju izvēršanās, sākot no 60. gadiem. Pozitīvistu un biheivioristu ieskatā morāles problēmu atrisināšana ir iespējama, izmantojot vai nu zinātnisko dedukciju, vai aktoru uzvedības sistematizētus novērojumus, un morāles spriedumi, kurus nav iespējams atvasināt no kāda vispārēja principa, ir zinātniski nepamatoti un aplami. Šāds metodisks uzstādījums atsvešināja morāles filozofiju no ikdienas morāles problēmām un veicināja vērtību un morāles apsvērumu izspiešanu arī no starptautisko attiecību teorētiskajām pieejām, kuras tolaik pretendēja uz zinātniskuma statusu (reālisms un liberālisms).

Starptautiskās ētikas akadēmiskās pētniecības attīstība 20. gs. 80. gados ir cieši saistīta ar morāles filozofijas praktiskās ētikas nozari. Tolaik valdošo starptautisko attiecību teorētisko skolu argumentācijas nabadzība un nespēja sniegt adekvātu skaidrojumu daudziem Rietumu sabiedrību šokējošiem notikumiem 20. gs. 70. gados, piemēram, Vjetnamas karam (1955–1975), Arābu-Izraēlas Sešu dienu karam (1967), pieaugošajai vardarbībai un badam daudzās tikko dekolonizētajās teritorijās, rosināja morāles filozofus pievērsties starptautiskajai sfērai.

Atšķirībā no starptautisko attiecību pētniekiem, morāles filozofi varēja brīvāk pievērsties aktuāliem starptautiskiem jautājumiem, jo varēja ignorēt starptautisko attiecību pētniecībā dominējošo morālo skepticismu un neuztraukties par pārmetumiem par nezinātniskumu. Rezultātā, sākot ar 20. gs. 80. gadiem, starptautisko attiecību morālo aspektu analīze lielā mērā tika veidota ārpus starptautisko attiecību pētniecības disciplīnas robežām. Uzmanības koncentrācija uz akūtām starptautiskajām problēmām atdzīvināja arī pašu morāles filozofiju, kura, kā jau norādīts, bija ieslīgusi neauglīgos konceptuālos strīdos, piemēram, par to, vai ētiskiem spriedumiem ir objektīvi nosakāms saturs, un to, vai morāle pastāv neatkarīgi no cilvēka gribas un emocijām.

Uzskati par morāles jautājumu nozīmību starptautiskajā politikā un starptautisko attiecību pētniecībā mainījās arī tā dēvēto reflektīvo starptautisko attiecību teoriju (konstruktīvisma, kritiskās teorijas, poststrukturālisma u. c.) uzplaukuma iespaidā 20. gs. 80. gados. Tika izcelti tādi iepriekš nenovērtēti aspekti kā, piemēram, vēsturiskās pieredzes nozīme sociālās realitātes uztveres formēšanā un indivīdu pašrefleksijas, tajā skaitā morāles apsvērumu, ietekme uz aktoru uzvedību.

Starptautiskā ētika tiek nereti uztverta arī kā starpdisciplināra pētniecības programma, kurā savietoti politikas teorijas, morāles filozofijas un starptautiskās politikas pētniecības elementi. Mērķis ir piedāvāt autentisku – no morāles filozofijas un starptautisko attiecību tradicionālajām teorijām atšķirīgu – skatījumu uz morāles problēmām starptautiskā mērogā. Tādējādi tādi politikas teorijas jēdzieni kā taisnīgums, pienākums un tiesības, kas tradicionāli tiek aplūkoti kontekstā ar valstu iekšpolitiku, tiek attiecināti arī uz starptautisko politiku. Šajā procesā starptautiskās ētikas adepti izmanto gan tādas politikas teorijas konceptuālās kategorijas kā komunitārisms un universālisms, gan morāles filozofijas teorētiskās pieejas, kā, piemēram, deontoloģija un konsekventālisms. Būtiski atzīmēt, ka starptautiskā ētika neaprobežojas tikai ar valstu un tautu savstarpējo attiecību ētiskās dimensijas izpēti, bet aptver pilnu globālo aktoru spektru, tajā skaitā arī starptautiskās organizācijas, uzņēmumus un indivīdus.

Ar starptautisko ētiku mūsdienās tiek apzīmēti vairāki atšķirīgi domāšanas strāvojumi un pētniecības virzieni, tāpēc ir svarīgi starptautisko ētiku aplūkot tuvāk, nošķirot starptautisko ētiku kā lietišķās ētikas atzaru no starptautiskās ētikas kā specifiskas starptautisko attiecību teorijas. Jāaplūko arī dažādu starptautisko attiecību teorētisko pieeju un citu teoriju pozicionēšanās ētikas aspektos, jo katru teorētisko pieeju raksturo noteikta vērtībortientācija.

Starptautiskā ētika kā praktiskās ētikas atzars ir vērsta uz reālu starptautiska mēroga problēmu analīzi, ignorējot starptautisko attiecību pētniecībā pastāvošo fundamentālo divdalījumu iekšzemes un starptautiskajā sfērā un starptautisko problēmu izvērtēšanā izmantojot morāles filozofijas teorētiskās pieejas. Šī starptautiskās ētikas strāvojuma adepti uzskata, ka morāles principi, kuri reglamentē indivīdu uzvedību, ir attiecināmi arī uz valstīm un citiem starptautiskajiem subjektiem. Šī strāvojuma starptautiskā ētika nereti tiek dēvēta arī par globālo vai kosmopolītisko ētiku – pēc analoģijas ar citu jomu profesionālo ētiku, piemēram, biznesa ētiku, ārstu ētiku un tamlīdzīgi.

Šī strāvojuma autori pārstāv kādu no divām savstarpēji nesavienojamām teorētiskajām pozīcijām – konsekvenciālismu vai deontoloģiju. Konsekvenciālisms jeb seku ētika ir teorija, kura balstās uzskatā, ka rīcības izvēle ir jāpielāgo sekām. Pēc principa – mērķis attaisno līdzekļus – par rīcības morālo pieņemamību vislabāk spriest pēc sagaidāmo rezultātu morālās pieņemamības, t. i., spriedums par to, kas ir morāli attaisnojams un kas – nav, ir atkarīgs no proporcionāla novērtējuma starp iespējamajiem ieguvumiem un zaudējumiem, ko konkrētā darbība nesīs. Deontoloģijas jeb pienākumu ētikas piekritēji argumentē, ka rīcības motīviem un izmantotajiem līdzekļiem jābūt morāli attaisnotiem, nelūkojoties uz sekām. Piemēram, cilvēka nogalināšana vai spīdzināšana nevar tikt morāli attaisnota, pat ja tā būtu saistīta ar dzīvības glābšanu vairākiem citiem cilvēkiem.

Starptautiskā ētika kā specifiska starptautisko attiecību teorija tiek dēvēta arī par starptautisko attiecību normatīvo teoriju vai vienkārši – par starptautisko politisko teoriju. Atšķirībā no citām starptautisko attiecību teorētiskajām pieejām un teorijām, starptautisko attiecību normatīvā teorija argumentē, ka normām ir nozīme pasaules politikā, ka globālā arēna sastāv no aktoriem, kuri pašrefleksijas ceļā spēj izvērtēt savu rīcību no morālā viedokļa, un ka vērtību atšķirības starp dažādiem pasaules reģioniem veicina uzskatu dažādību par starptautiskās vides dabu.

Tiek argumentēts, ka morāles filozofijas ietvaros īstenotā metodiskā ētiskās pieredzes analīze un morāles vērtību transformācija racionāli pamatotu vispārīgu principu sistēmā noved pie sašaurināta ētikas konceptuālā aptvēruma, izslēdzot no analīzes politikā un starptautiskajās attiecībās tādas nozīmīgas pieredzes jomas kā morāles principu interpretācija un piemērošana. Ignorējot šos aspektus, veidojas maldīgs priekšstats par starptautiskās vides patieso, proti, politisko, raksturu, kas ir saistīts ar tādām fundamentālām un nenovēršamām parādībām starptautiskajās attiecībās kā uzskatu plurālisms, nevienlīdzība, kā arī nedrošība. Tā pamatā ir uzskats, ka starptautiskā sfēra ir kvalitatīvi atšķirīga no iekšzemes sfēras, proti, ka starptautiskās sfēras galvenie subjekti ir nevis indivīdi, bet gan suverēnas valstis un ka ir kļūdaini indivīdu ētikas normas mehāniski attiecināt uz politiskiem subjektiem – valstīm, jo valstu savstarpējās attiecības tiek veidotas apstākļos, kad nepastāv augstāka centralizēta vara. Šim strāvojumam piederošie autori nereti norāda, ka nosaukums “starptautiskā ētika” ir maldinošs, jo, atbilstoši Imanuela Kanta (Immanuel Kant) izvirzītajām kategorijām, ētikas teorija attiecas tikai uz indivīdiem, uz privāto sfēru, bet politikas teorija, kas ir atšķirīga no ētikas teorijas, ir saistīta ar publisko jomu, un tās centrā ir nevis personu tikumu izpausmes, bet taisnīgums.

Šīs teorētiskās pieejas ietvaros pastāv dažādas ētiskā diskursa tradīcijas. Vieni izšķir dabisko tiesību, reālisma, fideisma, racionālisma un historisma skolas. Citi, balstoties starptautisko attiecību teoriju atziņās, izšķir utopisma, morālā skepticisma, valstu morāles un kosmopolītisma tradīcijas. Starptautisko attiecību normatīvās teorijas diskursu daudzveidības pamatā ir pasaules uzskatu divdalījums universālismā un partikulārismā, kas savukārt izriet no modernajām sabiedrībām tik raksturīgā identitātes duālisma: no viens puses, cilvēkus vieno apziņa, ka tie ir daļa no plašākas kopienas – cilvēces, no otras puses, cilvēki apzinās, ka pieder arī kādai lokālai kopienai (nacionālai, reliģiskai un tamlīdzīgi). Starptautiskās ētikas ietvaros šī identitātes dihotomija ir transformējusies divos ētisko uzskatu metastrāvojumos: kosmopolītismā (cosmopolitanism) un komunitārismā (communitarianism). Šie strāvojumi piedāvā atšķirīgu skatījumu uz jautājumu par to, kā samierināt indivīda autonomiju ar dzīvi politiskā kopienā. Kosmopolītisms, piemēram, ir uzskats, ka cilvēki ir dabiski apveltīti ar morālu autonomiju un ka eksistē universālas un pašsaprotamas morāles patiesības, kuras iespējams ticami identificēt. Cilvēks, būdams daļa no plašākas kopienas – cilvēces, ir morāles vērtību pirmavots. Savukārt sociālo struktūru – valstu – leģitimitāte ir atvasināta, un tā pastāv, lai iespējotu indivīdu autonomiju. Šādu zemāka līmeņa kopienu kā valstu privileģēšana ir neētiska un rada šķēršļus indivīdu emancipācijas īstenošanai. Jau pieminēto universālo reliģiju ētiskie uzskati un I. Kanta filozofiskās idejas veido pamatu kosmopolītiskajam pasaules uzskatam. Komunitārisms argumentē, ka cilvēki spēj sevi saprast tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem, tāpēc noraida morāli autonoma indivīda ideju. Tā kā sociālajam kontekstam ir izšķiroša nozīme ikvienas personas identitātes veidošanās procesā, morālo vērtību avots var būt tikai lokāla sociālā kopiena. Tāpēc šādas lokālas kopienas ētika ir vērtējama augstāk par abstraktu kosmopolītisku morāli. Tas savukārt nozīmē, ka jebkādi spriedumi par citu lokālo kopienu uzvedības ētiskumu vai neētiskumu ir bezjēdzīgi un idejas par kosmopolītiskiem ideāliem maskē globālas tirānijas un imperiālisma centienus. Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) uzskati par valsts būtību un tās fundamentālo nozīmi pilsoņu pilnvērtīgā dzīvē un ētiskajos uzskatos veido pamatu mūsdienu komunitārismam.

Mūsdienās ikvienu starptautisko attiecību teorētisko pieeju raksturo noteikta vērtīborientācija, kas izriet no tā, kāda nozīme šajā teorētiskajā pieejā ir atvēlēta valsts interesēm, kāda – starptautiskajai sadarbībai, kāda – indivīda brīvībai un kāda – personu pašrefleksijai. Savukārt atkarībā no nostājas jautājumā par to, vai starptautiskajā vidē ir iespējami morāla rakstura uzlabojumi, starptautisko attiecību teorētisko pieeju pārstāvjus var iedalīt morāles skeptiķos, minimālistos un maksimālistos. Skeptiķi – reālisti, marksisti un postmodernisti – uzskata, ka starptautiskās vides raksturu nosaka valstu intereses un spēks, turklāt nepastāv nekādi rīcības ierobežojumi, jo valstu vadītājus nesaista nekādi personīgās morāles priekšraksti. Naidīgums, vardarbība un neparedzamība ir neizbēgamas parādības starptautiskajās attiecībās. Minimālisti, piemēram, angļu skolas plurālisti, domā, ka zināmi starptautiskās morāles standarti ir iespējami, taču tikai tik daudz, cik nepieciešams suverēnu valstu miermīlīgas līdzāspastāvēšanas nodrošināšanai. Tie ietver tādas normas kā pašnoteikšanās tiesības, suverenitātes atzīšanas un neiejaukšanās praksi un savstarpēju toleranci. Maksimālisti – neoliberāļi, konstruktīvisti un angļu skolas solidāristi –argumentē, ka indivīdi spēj ietekmēt politiskos lēmumus un sociālās struktūras. Maksimālisti uzskata, ka pareizāk ir runāt par pasaules sabiedrību, kuru veido gan valstis, gan nevalstiskās organizācijas, gan indivīdi, un ka ir iespējams definēt universālus morāles standartus, piemēram, cilvēktiesību formā. Valstu vadītājus ierobežo sabiedrībā pastāvošās morāles normas, turklāt attiecībā uz valstu vadītājiem ir iespējams noteikt augstāko iecietības robežu morāli nepieņemamai rīcībai.

Mūsdienās starptautiskās ētikas pētniecības nozīme turpina pieaugt. Tas ir saistīts gan ar lielāku kontaktu intensitāti starp dažādiem pasaules reģioniem, gan starptautisko aktoru skaita proliferāciju. Piemēram, 20. gs. laikā ir būtiski audzis suverēnu valstu skaits, turklāt starptautisko tiesību subjektu lokam ir piebiedrojušās dažādas starptautiskās organizācijas, multinacionālās kompānijas, pārrobežu interešu apvienības un indivīdi. Globalizācijas ietekmē pieaugošā valstu savstarpējā ekonomiskā atkarība, novērotās klimata pārmaiņas, terorisma draudi, starptautiskā noziedzība un transnacionālo pilsonisko kustību aktivitāte ir vājinājuši tradicionālo (nacionālo) sabiedrību izolētību un stiprinājuši priekšstatu par pasauli kā vienotu telpu, līdz ar to mainot arī uzskatus par to, kas ir taisnīgi šādā pasaulē.

Aplūkojamo tēmu loks pastāvīgi paplašinās un aptver ne tikai tādus tradicionālus jautājumus kā taisnīga kara koncepts, valstu atzīšanas un līdzāspastāvēšanas nosacījumi un starpvalstu diplomātiskās attiecības, bet arī cilvēktiesības, starptautiskās militārās un humanitārās intervences, starpvalstu ekonomiskā palīdzība, globālā sasilšana un dabas aizsardzība, nabadzība un nevienlīdzība, ilgtspējīga attīstība, migrācija, nacionālā drošība un terorisms. Vienlaikus līdzās izteiktām universalizācijas tendencēm, mainoties spēku samēram starp dažādiem pasaules reģioniem un vājinoties Rietumu liberālo sabiedrību ietekmei, starptautiskās ētikas fokusā ir atgriezusies vērtību plurālisma problemātika. Turklāt ekonomiskā globalizācija nav rezultējusies būtiskā varas pārbīdē par labu globālām pārvaldes struktūrām, un nekas neliecina, ka Vestfālē iedibinātā suverēno valstu sistēma varētu tikt atcelta. Tieši otrādi – Rietumu liberālo kosmopolītisko ideju noriets, pieaugošais nacionālisms un signāli par vēlmi atgriezties pie spēku līdzsvarošanas politikas apliecina, ka valstu nozīme starptautiskajās attiecībās nemazinās.

Starptautiskajā ētikā nav iespējams izdalīt kādas vadošās pētniecības metodes: tiek izmantotas gan kvalitatīvās, gan kvantitatīvās pētniecības metodes. Tā kā normatīva rakstura apgalvojumi par to, kas ir labi un kā būtu pareizi rīkoties, nav zinātniski pierādāmi, respektīvi, tie nav falsificējami Karla Popera (Karl Popper) izpratnē, tradicionālās pieejas ētikas jautājumu analīzē lielā mērā ir balstītas metafiziskos spriedumos par morāles pamatprincipiem vai imperatīviem.

Līdzās tradicionālajām pieejām tie izmantoti arī modernāki metodiskie risinājumi, piemēram, refleksīvā līdzsvara, konstruktīvā un interpretīvā pieeja. Refleksīvā līdzsvara pieeju piedāvāja Džons Roulzs (John Rawls). Praksē šāda pieeja izpaužas kā nepārtraukta uzskatu apzināšana un atbilstības meklējumi starp to, kā būtu pareizi rīkoties specifiskos gadījumos, no vienas puses, un to, pēc kādām vērtībām būtu jāvadās plašākā mērogā, vispārīgi, no otras puses. Dž. Roulzs un citi teorētiķi ir piedāvājuši arī alternatīvu šādai politiski relatīvai pieejai, proti, analītiski konstruktīvo metodi. Šādas metodes ietvaros normatīvie principi tiek atvasināti, vispirms identificējot aktora identitātei raksturīgās morāli nozīmīgās pazīmes un tad tālāk pētot, kādus morāles principus šādam aktoram būtu racionāli izvēlēties, lai iespējotu savai identitātei raksturīgās vērtības. Visbeidzot – interpretīvā metodiskā pieeja ir balstīta diskursa analīzē un argumentē, ka noteikti principi var tikt uzskatīti par normatīviem nevis tāpēc, ka aktoriem tie būtu racionāli pieņemami, bet gan tādēļ, ka sabiedrība (vai tā būtu nacionāla vai globāla) tos jau atzīst un ievēro, ko apliecina valdošais ētiskais, politiskais un tiesiskais diskurss un šādas sabiedrības locekļu intuitīvie spriedumi.

Katrai no pieminētajām metodiskajām pieejām ir arī savi nozīmīgi trūkumi. Ja spriedumi, kuri izriet no metafiziskiem pieņēmumiem, nav zinātniski pamatojami, tad politiskās pieejas pielietojamību ierobežo relatīvisms, kas izriet no nepieciešamības atkārtoti pārvērtēt morālo principu “aktualitāti”. Analītiski konstruktīvā pieeja savukārt ir pārāk abstrakta un, līdzīgi kā citas racionālās pieejas, cieš no realitātes pārmērīgas vienkāršošanas un aktoru spējas pārvērtēšanas rīkoties racionāli. Interpretīvā pieeja ir noderīga morālo dilemmu situācijās saskanīgas cilvēku kopienas ietvaros, taču tā nespēj atrisināt morālas dabas strīdus par pareizāko rīcību sašķeltās kopienās. Tādēļ interpretīvā pieeja nereti tiek kombinēta ar kādu citu metodisko pieeju.

Pirmais akadēmiskais žurnāls, kurš pievērsās starptautiskās ētikas jautājumiem, sāka iznākt 1972. gadā ar nosaukumu Philosophy and Public Affairs (izdevējs John Wiley & Sons). 1985. gadā iznāca pirmais starptautiskās ētikas jautājumiem veltītais akadēmisko rakstu krājums International Ethics (izdevējs Princeton University Press). Savukārt 1987. gadā Kārnegija Ētikas un Starptautisko attiecību padomes (Carnegie Council on Ethics and International Affairs) paspārnē sāka iznākt starptautiskajai ētikai īpaši veltīts žurnāls Ethics and International Affairs. Savukārt kopš 2005. gada iznāk Journal of Global Ethics (izdevējs Taylor & Francis).

Nozīmīgākie starptautiskās lietišķās ētikas pirmās paaudzes autori ir Pīters Singers (Peter Singer) un Onora O`Nīla (Onora O’Neill), savukārt starptautiskās normatīvās teorijas autori – Čārlzs Beitcs (Charles Beitz), Maikls Hofmans (Michael Hoffman), Endrjū Linklaters (Andrew Linklater), Terijs Nārdins (Terry Nardin), Mervins Frosts (Mervyn Frost) un Mollija Kohreina (Molly Cochran). Arī Dž. Roulza darbi ir būtiski ietekmējuši domas attīstību starptautiskajā ētikā.