Otrās “lielās diskusijas” laikā sociālajās zinātnēs dominēja pozitīvisma zinātnes filozofija. Pozitīvismam ir dažādi varianti, taču kopīgais ir uzskats, ka gan dabas zinātnēs, gan arī sociālajās zinātnēs parādībām piemīt zināmas objektīvas likumsakarības, kuras ir iespējams izskaidrot, pielietojot pareizus pētniecības instrumentus, metodes un procedūras. Tas, ko nav iespējams novērot un izmērīt, nevar būt pētniecības objekts (kas gan nenozīmē, ka šīs parādības nepastāv). Daudzi starptautiskās politikas pētnieki (īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) uzskatīja, ka vienīgais ceļš, kā padarīt starptautiskās attiecības par “zinātnisku” disciplīnu, ir izstrādāt pozitīvismā balstītas zinātniskas pētniecības metodes. Viņi kritizēja tradicionālās jeb klasiskās pieejas adeptus par to, ka viņu pētījumi ir spekulatīvi un aprakstoši (deskriptīvi), nevis izskaidrojoši. Starptautisko attiecību pētniecība bija veidojusies kā daļa no vēstures un filozofijas, un šis mantojums viņu skatījumā neļāva šo akadēmisko jomu padarīt zinātnisku. Pārsvarā biheivioristi piederēja reālistu nometnei. Viņi būtībā pārņēma Eduarda Haleta Kārra (Edward Hallett Carr) un Hansa Morgentava (Hans J. Morgenthau) pretenzijas, ka reālisms ir vienīgā “zinātniskā” pieeja starptautisko attiecību pētniecībā, taču saskatīja zinātniskas metodoloģijas trūkumu klasisko reālistu darbos.
50. gados daudzi starptautisko attiecību pētnieki, īpaši ASV, sāka meklēt instrumentus starptautiskās politikas pētniecībai citās sociālajās un arī nesociālajās zinātnēs (matemātikā, statistikā). Biheiviorisma saknes ir meklējamas ASV psiholoģijas zinātnē, cilvēka apziņas pētījumos, kas uzlūkoja cilvēka smadzenes kā “melno kasti”, par kuras saturu mēs neko nezinām, taču varam pētīt stimulus (input ‘ievade’) un reakciju uz tiem (output ‘izvade’). No psiholoģijas biheiviorisma pieeju pārņēma citas sociālās zinātnes, un ASV par galveno biheiviorisma centru kļuva Čikāgas Universitāte (University of Chicago), kurā darbojās arī viens no pazīstamākajiem biheivioristiem starptautiskās politikas jomā Mortons Kaplans (Morton Kaplan), viņš pielietoja sistēmu analīzi, lai diferencētu dažādus starptautiskās sistēmas tipus. Hārvarda Universitātē (Harvard University) darbojās Kārlis Deičs (Karl Deutsch), viņš izmantoja komunikācijas teoriju un kibernētiku, pētot drošības kopienas, izmantoja kvantitatīvo datu bāzes un sarežģītu matemātisko analīzi pētījumos par spēku līdzsvaru. Hārvarda Universitātē strādāja arī Tomass Šellings (Thomas Schelling), viņa 1960. gadā publicētajā grāmatā “Konflikta stratēģija” (The Strategy of Conflict) spēļu teorija bija pielietota stratēģiskajos pētījumos, lai novērtētu kodolbruņošanās sacensību un tās riskus, un šis darbs ļoti būtiski ietekmēja stratēģiskās drošības pētījumus turpmākajos gados. Šo modeli politisko procesu pētniecībai piemēroja Deivids Īstons (David Easton): ievade–politiskais process–izvade. Pētījumi, kas balstās uz šo modeli, būtiski ietekmēja starptautisko institūciju, ārpolitisko lēmumu pieņemšanas un drošības politikas pētījumus.