Neoreālisms, dēvēts arī par strukturālo reālismu, ir viena no reālisma skolas starptautiskās politikas teorijām. Neoreālisms uzsver ārējo faktoru ietekmi uz valstu uzvedību pretstatā iekšējo faktoru – indivīdu, interešu grupu, politisko partiju, valsts pārvaldes organizāciju, politisko ideoloģiju, sabiedriskās domas – ietekmei uz valsts rīcību attiecībās ar citām valstīm. Neoreālisms ir sistēmiska un strukturāla pieeja, un tā uzsver divu nozīmīgāko starptautiskās sistēmas struktūras elementu – anarhiskās vides un varas sadalījuma starp valstīm – ietekmi uz valstu uzvedību. Starptautiskā vide ir anarhiska, jo nepastāv augstāka vara, kas kontrolētu valstu uzvedību. Varas (galvenokārt militārās un ekonomiskās) sadalījums starp valstīm ir nozīmīgs tādā ziņā, ka starptautiskās anarhijas apstākļos lēmumu pieņemšana par militārās varas izmantošanu atrodas pašu valstu pārziņā. Lielvaru savstarpējās attiecībās varas sadalījuma izmaiņas tiek uztvertas kā nopietns apdraudējums no to valstu puses, kuru relatīvās varas apjoms samazinās.
Neoreālisma pieejas ietvaros pastāv nevienprātība par strukturālo faktoru darbības rezultātiem, proti, kādu rīcību – ofensīvu vai defensīvu – strukturālie faktori veicina. Pastāv divi nozīmīgākie neoreālisma novirzieni: ofensīvais reālisms un defensīvais reālisms. Ofensīvie reālisti uzskata, ka ilgtermiņā palielinās to valstu izdzīvošanas izredzes, kuras cenšas palielināt savu varas apjomu un vēlas kļūt par reģionālajiem hegemoniem, savukārt defensīvie reālisti uzskata, ka valstis cenšas palielināt savu drošību un ka šo mērķi nav iespējams sasniegt ar agresīvas uzvedības palīdzību.