Neoreālisms, dēvēts arī par strukturālo reālismu, ir viena no reālisma skolas starptautiskās politikas teorijām. Neoreālisms uzsver ārējo faktoru ietekmi uz valstu uzvedību pretstatā iekšējo faktoru – indivīdu, interešu grupu, politisko partiju, valsts pārvaldes organizāciju, politisko ideoloģiju, sabiedriskās domas – ietekmei uz valsts rīcību attiecībās ar citām valstīm. Neoreālisms ir sistēmiska un strukturāla pieeja, un tā uzsver divu nozīmīgāko starptautiskās sistēmas struktūras elementu – anarhiskās vides un varas sadalījuma starp valstīm – ietekmi uz valstu uzvedību. Starptautiskā vide ir anarhiska, jo nepastāv augstāka vara, kas kontrolētu valstu uzvedību. Varas (galvenokārt militārās un ekonomiskās) sadalījums starp valstīm ir nozīmīgs tādā ziņā, ka starptautiskās anarhijas apstākļos lēmumu pieņemšana par militārās varas izmantošanu atrodas pašu valstu pārziņā. Lielvaru savstarpējās attiecībās varas sadalījuma izmaiņas tiek uztvertas kā nopietns apdraudējums no to valstu puses, kuru relatīvās varas apjoms samazinās.

Neoreālisma pieejas ietvaros pastāv nevienprātība par strukturālo faktoru darbības rezultātiem, proti, kādu rīcību – ofensīvu vai defensīvu – strukturālie faktori veicina. Pastāv divi nozīmīgākie neoreālisma novirzieni: ofensīvais reālisms un defensīvais reālisms. Ofensīvie reālisti uzskata, ka ilgtermiņā palielinās to valstu izdzīvošanas izredzes, kuras cenšas palielināt savu varas apjomu un vēlas kļūt par reģionālajiem hegemoniem, savukārt defensīvie reālisti uzskata, ka valstis cenšas palielināt savu drošību un ka šo mērķi nav iespējams sasniegt ar agresīvas uzvedības palīdzību.

Neoreālisma teorijas rašanos spēcīgi ietekmēja starptautiskās politikas pētnieku neapmierinātība ar pretrunām un nepilnībām klasiskā reālisma pieejā. Nozīmīgi jēdzieni (spēku līdzsvars, nacionālās intereses) netika pienācīgi definēti, valstu tiekšanās pēc varas tika skaidrota ar tāda neskaidra jēdziena kā “cilvēka daba” palīdzību, un nenotika starptautiskās politikas kā autonomas zinātnes nozares sistemātiska veidošana. Nozīmīgāko ieguldījumu neoreālisma teorijas izveidošanā ir sniedzis Amerikas Savienoto Valstu (ASV) starptautiskās politikas pētnieks Kenets Volcs (Kenneth Neal Waltz). 1959. gadā tika izdota K. Volca grāmata “Cilvēks, valsts un karš” (Man, the State, and War), kurā tiek skaidroti karu izcelšanās iespējamie iemesli, tos sadalot trijos analīzes līmeņos: indivīds, valsts, starptautiskā sistēma. K. Volcs norāda, ka lielākoties karu izcelšanās tiek skaidrota ar pirmo divu – indivīds un valsts – starptautiskās politikas analīzes līmeņu palīdzību, taču, viņaprāt, īpaši nozīmīgs ir trešais – starptautiskās sistēmas – analīzes līmenis, jo tas pieļauj karu izcelšanos, proti, starptautiskajā sistēmā nav virsvadības, kas varētu kontrolēt valstu lēmumus par militāro līdzekļu izmantošanu pret citām valstīm.

1979. gadā tika izdota K. Volca grāmata “Starptautiskās politikas teorija” (Theory of International Politics), kas uzskatāma par neoreālisma teorijas stūrakmeni. Šajā grāmatā tiek skaidrota starptautiskās sistēmas ietekme uz valstu mijiedarbību. Lai arī K. Volcam šajā grāmatā nav nekas daudz sakāms par tādiem nozīmīgiem starptautisko attiecību jautājumiem kā, piemēram, miers, diplomātija un starptautiskās organizācijas, tomēr grāmatā tiek izskaidroti nedaudzi, taču ļoti nozīmīgi starptautiskās sistēmas funkcionēšanas aspekti. K. Volcs skaidro, ka suverēnu valstu pastāvēšana starptautiskās anarhijas apstākļos rada situācijas, kas veicina asu konkurenci starp valstīm, reizēm novedot arī pie karadarbības. K. Volca grāmata izskaidro iemeslus, kāpēc modernā valstu sistēma ir turpinājusi pastāvēt, neraugoties uz atsevišķu valstu, piemēram, nacistiskās Vācijas, centieniem dominēt pār citām valstīm. Valstis tiecas līdzsvarot citas valstis, kas tām rada apdraudējumu. Tāpat tiek izskaidrots, kāpēc gadsimtu gaitā atkal un atkal ir izcēlušies kari starp lielvarām. Tas ir noticis, jo anarhiskās sistēmās militāra spēka pielietošanu novērst pavisam nav iespējams. K. Volcs arī izskaidro, kāpēc starptautiskā sadarbība bieži vien ir grūti panākama. Sadarbība ir sarežģīta, jo valstis uztraucas gan par to, ka citas valstis tās var piekrāpt, gan arī par sadarbības ieguvumu nevienlīdzīgu sadali. Visbeidzot K. Volcs izskaidro, kāpēc divpolāras sistēmas varētu būt stabilākas par daudzpolārām, proti, divpolārās sistēmās lielvarām nav izvēles – tām ir jācenšas līdzsvarot otra lielvara, kamēr daudzpolārās sistēmās lielvalstis var paļauties uz to, ka ar līdzsvarošanu saistītās izmaksas uzņemsies kāds cits.

Kopš 20. gs. 80. gadu sākuma neoreālisms ir piedzīvojis strauju attīstību, jo K. Volca izveidotā neoreālisma teorija bija nepilnīga. Bija nepieciešams aizpildīt šīs teorijas trūkstošos elementus, proti, šo teoriju vajadzēja pilnveidot un identificēt papildu mainīgos, kas nosaka valstu uzvedību starptautiskajā sistēmā konkrētos apstākļos. Neoreālisma teorija radīja pamatu ļoti plašai pētnieciskajai programmai, kā rezultātā pēdējās desmitgadēs ir tikuši izpētīti daudzi starpvalstu attiecību aspekti. Nozīmīgākais dalījums neoreālisma ietvaros ir starp ofensīvo reālismu un defensīvo reālismu. Ofensīvie reālisti, piemēram, Čikāgas Universitātes (University of Chicago) profesors Džons Mēršaimers (John Joseph Mearsheimer), uzskata, ka lielvaras īsteno agresīvu ārpolitiku un cenšas kļūt par reģionālajiem hegemoniem. Pēc Dž. Mēršaimera domām, valstis pastāvīgi cenšas palielināt to rīcībā esošo varas apjomu un ietekmi pasaulē, jo tādējādi tās uzlabo savu drošību un izdzīvošanas izredzes ilgākā laika posmā. Defensīvie reālisti, piemēram, K. Volcs un Djūka Universitātes (Duke University) profesors Džozefs Grīko (Joseph M. Grieco), šim viedoklim nepiekrīt. Pēc viņu domām, valstu galvenais mērķis ir drošība un savas pozīcijas saglabāšana starptautiskajā sistēmā. Agresīva ārpolitika var novest pie citu valstu tikpat agresīvas pretreakcijas, kā rezultātā centieni palielināt varas apjomu var ciest neveiksmi un valsts drošības situācija var pasliktināties.

Neoreālisma teorija uzsver sistēmas līmeņa faktoru ietekmi uz valstu uzvedību, un valstu rīcības izskaidrošanai ar to lielākoties nepietiek. K. Volcs ir apgalvojis, ka neoreālisms ir starptautiskās politikas teorija, kas palīdz labāk saprast atsevišķas starptautiskās sistēmas iezīmes. Ja savukārt mērķis ir valstu rīcības izskaidrošana, tad šim nolūkam ar neoreālismu nepietiek. Ir nepieciešama ārpolitikas teorija, kas ņemtu vērā arī abus pārējos – indivīda un valsts – starptautiskās politikas analīzes līmeņus. Tas ir bijis par pamatu neoklasiskā reālisma attīstībai kopš 20. gs. 90. gadiem. Šīs pieejas ietvaros tiek ņemta vērā visu trīs starptautiskās politikas analīzes līmeņu faktoru ietekme uz valstu uzvedību. Arī autori, kas pārsvarā ir piederīgi neoreālisma pieejai, piemēram, Dž. Mēršaimers, Hārvarda Universitātes (Harvard University) profesors Stīvens Volts (Stephen M. Walt) un Kolumbijas Universitātes (Columbia University) profesors Džeks Snaiders (Jack Snyder), darbos lielu nozīmi piešķīruši iekšpolitiskajiem faktoriem, piemēram, nacionālisma ideoloģijai, politisko līderu draudu uztveres īpatnībām un interešu grupām. Mūsdienās lielākajā daļā neoreālisma teorijā balstītajos pētījumos iekšpolitiskajiem faktoriem tiek piešķirta nozīmīga loma un robežšķirtni starp neoreālismu un neoklasisko reālismu reizēm ir grūti identificēt. 

Neoreālisma pieejas ietvaros ir norisinājušās diskusijas par daudziem nozīmīgiem jautājumiem. Pirmkārt, diskusijas ir notikušas par to, vai militāra agresija atmaksājas. Ja agresija atmaksājas, tad ir liela iespēja, ka militārie konflikti būs bieži. Otrkārt, ir notikušas diskusijas par to, kāds varas sadalījums starptautiskajā sistēmā starp lielvarām ir stabils un kāds – nestabils. Treškārt, notikušas diskusijas par ģeogrāfisko faktoru ietekmi uz lielvaru konkurenci, jo militāro līdzekļu sniegtās priekšrocības samazinās, ja militārā vara tiek projicēta lielos attālumos. Ceturtkārt, liela uzmanība ir tikusi pievērsta militāro tehnoloģiju jautājumiem, proti, militāro tehnoloģiju attīstības ietekmei uz konfliktu izcelšanos un norisi, jo reizēm militārās tehnoloģijas var sniegt priekšrocības uzbrucējiem, bet citreiz tās var palīdzēt aizsargāties. Īpaša uzmanība ir tikusi pievērsta kodolieroču ietekmei uz militāru konfliktu izcelšanās iespējamību starp lielvarām. Piektkārt, diskusijas ir norisinājušās arī par varas sadalījumu starptautiskajā sistēmā. Lai arī vara reālisma pieejas ietvaros parasti tiek saprasta kā materiālā vara (militārā un ekonomiskās), tomēr bieži rodas domstarpības jautājumā par to, kāds konkrētajā brīdī ir varas sadalījums starptautiskajā sistēmā, jo varu ir grūti izmērīt. Sestkārt, diskusijas ir notikušas par apstākļiem, kādos valstis izdara izvēli par labu līdzsvarošanas vai atbildības novelšanas uz citiem stratēģijai. Septītkārt, pēc Aukstā kara beigām un Padomju Savienības sabrukuma neoreālisti pastiprināti pievērsās vienpolāru starptautisko sistēmu izpētei. Pētnieku uzmanību ir izpelnījušies arī citi jautājumi.

Neoreālisma pieeja neierobežo pētnieku izvēli par labu kādai konkrētai metodei. Autori var izmantot gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās metodes. Izplatītākās no kvalitatīvajām metodēm ir gadījuma izpētes metode un salīdzinošā metode.

Neoreālisma teorija tiek izmantota, lai pētītu starptautisko politiku. Tā var tikt izmantota arī, lai pētītu un izskaidrotu valstu ārpolitiku.

Neoreālisma teorija dažādās variācijās kopš 20. gs. 80. gadu sākuma ir tikusi plaši izmantota starptautiskās politikas pētniecībā. Akadēmiskajā vidē tā ir veicinājusi diskusijas starp reālisma tradīcijai piederīgajiem autoriem, taču diskusijas ir notikušas arī starp neoreālisma pārstāvjiem un citu starptautiskās politikas pieeju, piemēram, liberālisma, konstruktīvisma, angļu skolas un marksisma, pārstāvjiem. Neoreālismam ir bijusi salīdzinoši mazāka ietekme neakadēmiskajās aprindās. Galvenokārt tam par iemeslu ir neoreālisma uzsvars uz bezpersoniskiem starptautiskās sistēmas līmeņa faktoriem, kuri ierobežo un varbūt pat nosaka politisko lēmumu pieņēmēju rīcību. Politisko lēmumu pieņēmējiem patīk iztēloties, ka viņi ir neatkarīgie, nevis atkarīgie mainīgie. Tomēr neoreālisti ir piedalījušies daudzās diskusijās par nozīmīgiem starptautiskās politikas jautājumiem, bieži vien ieņemot politiski nepopulāras nostājas. Piemēram, K. Volcs aizstāvēja uzskatu, ka pakāpeniska kodolieroču izplatība pasaulē varētu stiprināt starptautisko drošību. Dž. Mēršaimers uzskatīja, ka ASV pēc Aukstā kara beigām vajadzēja samazināt savu militāro klātbūtni Eiropā. Lielākā daļa reālisma skolai piederošo autoru iestājās pret ASV iebrukumu Irākā 2003. gadā.