Neoklasiskais reālisms sāka attīstīties 20. gs. 90. gadu beigās. Tas piedāvāja jaunu skatījumu uz starptautiskajām attiecībām un skaidrojumu valstu ārpolitikai. Šī teorija apvienoja neoreālisma, ofensīvā (offensive realism) un defensīvā (defensive realism) reālisma, kā arī iekšpolitikas teorijas (innenpolitik) elementus.
Analizējot valstu ārpolitiku un starptautiskās attiecības, neoklasiskie reālisti apskata trīs aspektus: neatkarīgais mainīgais (ārējā vide, sistēmiskie spēki un spiedieni – ārējas vides faktoru kopums, kas ietekmē starptautiskās sistēmas faktorus); iejaucošais mainīgais (valsts iekšējie faktori – ārpolitikas veidotāju pasaules uzskati, lēmumu pieņemšana un sistēmisko spiedienu uztvere, institūcijas, sabiedrība, ietekmīgas interešu grupas un mijiedarbība starp viņiem un ārpolitikas veidotājiem); atkarīgais mainīgais (valsts reakcija uz sistēmisko spiedienu).
Neoklasiskajā reālismā liela uzmanība tiek pievērsta iejaucošā mainīgā (valsts iekšējie faktori) ietekmei uz atkarīgo (valsts ārpolitika), piemēram, valsts līdera pasaules uzskati, kas traucē precīzai sistēmisko spiedienu uztverei, vai politiskās institūcijas, kuras varētu ierobežot valstu vadītājus, izpaužas arī ārpolitikā. Šī sarežģītā lēmumu pieņemšanas vide noved pie tā, ka valstis ne vienmēr izvēlas optimālo variantu, reaģējot uz sistēmiskiem spiedieniem.
Lai ilustrētu neoklasiskā reālisma pamatnostādnes, iespējams aprakstīt analoģiju ar biljarda spēli. Neoreālisti apgalvotu, ka bumbas (valsts) trajektorija (ārpolitika) ir atkarīga no citu bumbu izmēriem un trajektorijām (sistēmiskiem spiedieniem). Turklāt tās struktūra, materiāls un saturs (iekšējie faktori) nav svarīgi. Neoklasiskie reālisti atbildētu, ka bumbas pārvietošanās nav atkarīga tikai no citu bumbu izmēriem un trajektorijām. Tās pielāgojas iekšējai pārvietošanās dinamikai, respektīvi, iekšējiem faktoriem. Tajā paša laikā bumbas iezīmes drīzāk ir spējīgas ietekmēt tās taktiku (reakciju uz sistēmisko spiedienu), nevis stratēģiju (ārpolitiku).