Neoliberālismu ir iespējams apskatīt trīs tā izpausmes līmeņos: 1) kā ekonomikas teoriju, 2) kā valsts pārvaldes modeli, 3) kā ētisku doktrīnu, kas ietver noteiktas morāles normas. Pretēji sociālisma un keinsisma pieejām ekonomikas pārvaldībā, neoliberālisms uzsver ekonomikas deregulāciju, valstij piederošu īpašumu un uzņēmumu privatizāciju, zemus nodokļus korporācijām, valsts izdevumu samazināšanu, striktu fiskālo politiku, darbaspēka tiesību deregulāciju, kapitāla brīvu kustību, tirdzniecības liberalizāciju. Taču neoliberālisms neattiecas tikai uz ekonomikas pārvaldību. Tā ir arī valsts un sabiedrības pārvaldības teorija, kas paredz noteiktas attiecības starp valsti, tirgu un pilsoņiem. Valsts loma ir šo attiecību iedzīvināšana. Neoliberālismam ir raksturīga pārliecība, ka tirgus mehānismi un konkurences princips ir visefektīvākie dažādu sabiedrības dzīves jomu organizēšanā – veselības aprūpē, valsts administratīvajā aparātā, izglītībā, sociālajā palīdzībā – un valsts uzdevums ir aktīvi veidot un atbalstīt tirgus principus sabiedrības dzīves organizēšanā. Dažādu sabiedriskā labuma veidu nodrošināšana tiek nodota privātā sektora rokās. Turklāt neoliberālai valstij raksturīga disciplinējoša sociālā politika attiecībā pret mazāk nodrošinātajiem sabiedrības slāņiem. Sociālā palīdzība, piemēram, bezdarba vai darba nespējas gadījumā, ir nevis daļa no pilsoņa tiesībām, bet atkarīga no tā, vai pabalsta saņēmējs izpilda noteiktus nosacījumus un pienākumus. Tā ietver stingru uzraudzību cilvēkiem bez darba, obligātu iesaisti valsts organizētās nodarbinātības programmās apmaiņā pret pabalstu (tāpēc sociologi runā pār pāreju no labklājības (welfare) uz piespiedu darba (workfare) programmām). Franču sociologs Loiks Vakāns (Loïc J. D. Wacquant) neoliberālu valsti raksturo kā “kentaurvalsti” (centaur-state), atsaukdamies uz kentaura tēlu grieķu mitoloģijā. Kā kentauram ir cilvēka ķermeņa augšdaļa un zirga rumpis un kājas, tā kentaurvalstij ir raksturīga liberāla politika attiecībā pret sabiedrības pārtikušajiem slāņiem (izdevīgi nodokļu režīmi korporācijām un indivīdiem, kuriem pieder kapitāls, piemēram, zeme vai īpašums), savukārt attiecībā pret sabiedrības mazāk turīgajiem slāņiem valsts īsteno paternālistisku politiku. L. Vakāns šādu kentaurvalsts modeli saista arī ar augstajiem ieslodzījuma rādītājiem ASV kopš 20. gs. 70. gadiem un to pieaugšanu arī Rietumeiropas valstīs kopš 20. gs. 90. gadiem.
Kā ētiska doktrīna neoliberālisms ietver idejas par indivīda atbildību par savu dzīvi un personīgo labklājību, savas dzīves pārvaldīšanu, ievērojot efektivitātes un konkurētspējas principus. Viens no ievērojamākajiem domātājiem, kurš analizējis neoliberālismu šajā ziņā, ir franču filozofs Mišels Fuko (Michel Foucault). Lekcijās Francijas koledžā (College de France) 1978.–1979. gadā, kuras vēlāk izdotas grāmatā “Biopolitikas rašanās” (Naissance de la biopolitique, 1979), M. Fuko apskatīja neoliberālismu kā valdīšanas (franču gouvernementalité) formu, kas ir mērķēta uz homo economicus radīšanu, tas ir, tādas subjektivitātes formas veidošanu, kuras uzmanības centrā ir individuālās intereses un racionālas izvēles, lai tās īstenotu. Neoliberālisma ideoloģijā indivīds tiek uztverts kā racionāla būtne, kurš dzīves laikā vēlas vairot savu labumu un apmierināt savas intereses, tādējādi racionāli pārvalda savus resursus, tai skaitā pielieto, papildina vai veido jaunas zināšanas un prasmes, veic brīvas izvēles un darbu ar sevi, lai aizvien palielinātu vai uzturētu konkurētspēju sabiedrībā un tirgus ekonomikā. Tādējādi arī indivīda labklājības līmenis ir viņa/viņas izvēļu rezultāts, nevis valsts atbildība. Bērklija Universitātes (University of California, Berkeley) antropoloģe Aiva Onga (Aihwa Ong) norāda uz subjektivizācijas tehnikām, kas raksturīgas neoliberālai valstij. Ar subjektivizāciju tiek saprastas rīcībpolitikas formas, kas ir vērstas uz noteiktu indivīdu vērtību un rīcību veidošanu. Tās ietver dažādas stratēģijas, kā valsts var “optimizēt”, padarīt pilsoņus aktīvākus, atbildīgākus, konkurētspējīgākus. A. Onga kā šādas optimizācijas tehnikas min veselības režīmus, prasmju apgūšanu, biznesa iniciatīvas un citus kapitāla akumulēšanas paņēmienus.