Konkurētspēja kā jēdziens tiek izmantots, lai novērtētu ekonomisko vienību spēju konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem vai konkurentiem. Konkurētspēja analizē, kā atsevišķi indivīdi, uzņēmumi vai valstis pielieto savas zināšanas un spējas, lai gūtu peļņu un nodrošinātu labklājību. Ekonomikas teorijā šis jēdziens bieži tiek uztverts kā pamatjēdziens, tāpēc nav vienas, visaptverošas definīcijas, kas to raksturo, jo konkurētspējas uztvere var būt ļoti atšķirīga. Tā ir ekonomisko zināšanu joma, kas analizē nācijas spēju veidojošos faktus un politiku, kā arī uztur vidi, kas stiprina papildu vērtību radīšanu uzņēmumiem un papildu labklājību cilvēkiem. Tā kā konkurences priekšrocību nesēji var būt visdažādākie subjekti – gan preču veidi, gan uzņēmumi un organizācijas, gan nozares, gan atsevišķas valstis vai to apvienības –, izdala dažādus konkurētspējas līmeņus: tautsaimniecības jeb valsts konkurētspēja, nozares konkurētspēja, uzņēmuma konkurētspēja un produkta konkurētspēja. Uzņēmuma līmenī konkurētspēja pamatā tiek saistīta ar produktivitāti un peļņu, savukārt valsts līmenī – ar sabiedrības labklājības uzturēšanu un paaugstināšanu, kā arī valsts ekonomiskā potenciāla veidošanu un izmantošanu. 

Konkurētspēja kā jauns pētniecības un diskusiju virziens izveidojās 20. gs. 70. gadu beigās. Sākotnēji vārdu “konkurētspēja” lietoja, lai raksturotu uzņēmumu spēju izturēt konkurenci, vēlāk to attiecināja arī uz valsts līmeni. Mūsdienās konkurētspējas jēdziens tiek lietots dažādos kontekstos un apzīmē dažādas parādības, tādējādi tā uztvere var būt ļoti atšķirīga. Vispārēji to var izmantot, lai apzīmētu īpašību, kas piemīt noteiktam indivīdam, kopumam vai procesam, un tā atspoguļojas vēlmē būt veiksmīgākam nekā citi. Konkurētspēja parāda indivīda, uzņēmuma vai valsts relatīvo sniegumu salīdzinājumā ar citiem, un ar to var raksturot jebkuru tirgus norisi vai stāvokli, piemēram, preces kvalitāti, spēju veikt inovatīvu darbību, spēju ātri pielāgoties pircēju vajadzību nodrošināšanai un ierobežojošas politikas neesamību darba tirgū.

Laika gaitā konkurētspējas jēdziens ir pielietots dažādos līmeņos, sākot no nācijas konkurētspējas makroekonomiskajā līmenī līdz uzņēmumu un atsevišķu saimniecisko vienību konkurētspējai mikroekonomiskajā līmenī. Tādējādi konkurētspēja ir daudzlīmeņu jēdziens, jo savā starpā konkurē visdažādākie subjekti: preču veidi, uzņēmumi, organizācijas, nozares, reģioni, atsevišķas valstis vai to apvienības. Visi konkurētspējas līmeņi ir savstarpēji cieši saistīti, ietekmējot viens otru: uzņēmumu un nozaru līmenī tiek radītas preču konkurētspējas priekšrocības, kas tālāk veido pamatu jeb bāzi arī valsts (nacionālai) konkurētspējai.

Uzņēmuma konkurētspēja un ienākumi lielā mērā ir atkarīgi no tā darbinieku konkurētspējas, ko savukārt ietekmē viņu izglītības līmenis, spējas un prasmes, kā arī motivācija strādāt uzņēmuma labā. Lai uzņēmums varētu veiksmīgi darboties, tam ir vajadzīgi gan materiālie, gan nemateriālie resursi un prasmes. Tas nepieciešams, lai efektīvi izmantotu savus resursus. Nozares kopējās konkurētspējas nodrošināšanai svarīgi ir gan konkurētspējīgi uzņēmumi, kas var piedāvāt kvalitatīvu produkciju par atbilstošām cenām, gan arī tādi faktori kā vispārējais nozares tehnoloģiskais attīstības līmenis un politiski ekonomiskie apstākļi, kuri ietekmē nozari, piemēram, nodokļu sistēma, tiešās un netiešās subsīdijas, importa un eksporta noteikumi dažādās valstīs. Nozares konkurētspēja kopā ar ekonomisko un politisko nostāju un infrastruktūras attīstības līmeni nosaka valsts jeb nacionālo konkurētspēju. Tā raksturo spēju radīt un vairot valsts bagātību un iedzīvotāju labklājību.

Analizējot konkurētspēju, izdala cenu un necenu jeb “ārpuscenu” konkurētspēju. Cenu konkurētspēja ir attiecināma uz uzņēmuma ražošanas izmaksām, tas ir, izdevumiem ražošanas faktoru iegādei, kā arī uz ražošanas tehnoloģiju un vadības sistēmas efektivitāti. Tās noteikšanas pamatā ir viena uzņēmuma izmaksu salīdzinājums ar citu uzņēmumu (analoģisko preču ražotāju) izmaksām. Starptautiskās tirdzniecības līmenī cenu konkurētspēju definē kā valsts spēju piedāvāt preces par daudz zemākām cenām, un tā ir atkarīga no vidējās produktivitātes un no vidējām ražošanas izmaksām. Necenu konkurētspēja attiecas uz preces pieprasījumu un ir saistīta ar preces kvalitāti. Šajā gadījumā cenai nav izšķirošā nozīme, bet pirmajā vietā izvirzās unikālas preču īpašības, to tehniskais drošums u. c. faktori, kas ietekmē kvalitāti. Pie nemainīga cenu līmeņa uzņēmuma ārpuscenu konkurētspēja palielinās tad, ja uzņēmumam ir iespēja palielināt pieprasījumu savai precei.

Vēsturiski konkurētspējas jēdziena izcelsme tiek saistīta ar Ādama Smita (Adam Smith) četru ražošanas pamatfaktoru (zeme, darbs, kapitāls, dabas bagātības) identificēšanu. Viņš 18. gs. beigās definēja šo resursu nodrošinājumu kā tirdzniecības plūsmas noteicošo faktoru un pamatoja absolūto priekšrocību ideju par to, ka valsts eksportē preces tad, ja to ražošanas izmaksas ir zemākas nekā citās valstīs. Deivids Rikardo (David Ricardo) tālāk attīstīja absolūto priekšrocību ideju un radīja salīdzinošo priekšrocību koncepciju, kā arī parādīja, ka valstis var savstarpēji sacensties. Saskaņā ar D. Rikardo koncepciju valsts veiktspēja konkrētajās ražošanas sfērās ir atkarīga no ražošanas faktoru izmantošanas efektivitātes, kuru novirzi noteiktajās sfērās nosaka tirgus spēki, kas tiecas sasniegt maksimālo atdevi. Šo procesu rezultātā valsts iegūst salīdzinošas priekšrocības nozarēs, kurās intensīvi tiek izmantoti resursi, kuru valstī ir visvairāk. Tādu nozaru produkciju valsts eksportē, bet importē tādu nozaru produkciju, kurās ražošanas faktoru daudzums ir nepietiekams.

Turpmāk daudzi autori attīstīja un skaidroja konkurētspējas jēdzienu. Lai gan konkurētspējas jēdziens tiešā nozīmē netika lietots, tika meklēti labklājības nodrošināšanas pamatnosacījumi, kas ietvēra teorijas par to, kādai jābūt vienas valsts “uzvedībai” ekonomiskajos jautājumos attiecībā pret citām valstīm. Laika gaitā konkurētspēja un tās izpratne no vienkāršas ārējās tirdzniecības sacensības ir pārvērtusies par kompleksu valstu un reģionu sacensību, kas ietver daudzus faktorus: valdības politiku, darba tirgu un tam pakārtotu izglītības sistēmu, inovāciju attīstības pakāpi un citus. Tomēr, neskatoties uz to, joprojām nav vienas, visaptverošas konkurētspējas definīcijas, jo šis jēdziens ir ļoti daudzšķautņains. Izpratne par konkurētspējas jēdzienu bieži vien ir subjektīva, jo atšķirīgi avoti un autori uzsver kādu citu konkurētspējas iezīmi.

Mūsdienās par viskompleksāk attīstīto konkurētspējas teoriju tiek uzskatīta Maikla Portera (Michael Porter) nacionālās konkurētspējas veidošanas determinantu jeb faktoru koncepcija. Viņš apvienoja šīs idejas sistēmiskā modelī, kurā parādītas konkurējošo faktoru ietekmes sfēras, un nosauca to par dimanta modeli. M. Porters uzsver mūsdienu konkurētspējas pamatu atšķirību no tiem pieņēmumiem, kas dominējuši iepriekšējās tirdzniecības teorijās, un lieto konkurētspējas priekšrocību jēdzienu. Šīs priekšrocības nosaka, ka valstis konkurē ne tikai ar precēm un pakalpojumiem, bet arī ar nodokļu sistēmu un likmēm, darba tirgus politiku, investīciju vidi, izglītības sistēmu un tā tālāk.

Konkurētspēja ir daudzšķautņains un relatīvs jēdziens, kas rada grūtības ar tā novērtēšanu. Nav iespējams vienādi analizēt preču, uzņēmumu, nozaru, reģionu un valstu konkurētspēju, jo katrā līmenī ir atšķirīgs konkurences objekts. Dažādiem objektiem (precēm, uzņēmumiem, valstīm) ir atšķirīgi vērtēšanas kritēriji, jo konkurētspēju ietekmē daudzi un dažādi faktori, kas konkrētam izpētes objektam mēdz būt atšķirīgi (piemēram, lieliem un maziem uzņēmumiem konkurētspēju raksturojošie faktori nav identiski). Līdz ar to konkurētspējas novērtējuma rezultāti var būtiski atšķirties atkarībā no subjekta, kas vērtē – pircējs (patērētājs), potenciālais investors, uzņēmuma īpašnieks, valsts iestādes u. c. –, jo katram no tiem ir citas intereses un līdz ar to dažādi ir arī vērtēšanas kritēriji. Konkurētspēju iespējams uztvert gan kā procesu, gan kā rezultātu, t. sk. kā veidu konkrētu ekonomisko mērķu – tirgus daļas (apgrozījuma) pieauguma, darbavietu radīšanas, produktivitātes pieauguma u. tml. – sasniegšanai.

Tādējādi konkurētspējas vai atsevišķu tās aspektu vērtējuma metodes un konkrētu rādītāju izmantošanu nosaka jēdziena uztvere u. c. faktori. Dažādi pētnieki tiecas piemērot esošās metodes konkurētspējas analīzei vai arī veido savas teorētiskās koncepcijas, piemēram, modeļus konkrētas konkurētspējas problēmas izpētei, kas bieži vien ir saistīta ar konkrētā subjekta (uzņēmuma, nozares) darbības specifiku un datu pieejamību.

Konkurētspējas jēdziens laika gaitā ir attīstījies, un to ir būtiski ietekmējušas politiskās un ekonomiskās iekārtas, kā arī konkrēto laikmetu ekonomiskā doma un vērtību sistēma. Notikusi pāreja no sākotnēji dominējošās agresīvās pieejas klasiskajā un neoklasiskajā ekonomikas teorijā, kad labumu gūšana iespējama tikai uz citu rēķina, izmantojot absolūto un salīdzinošo priekšrocību un izspiežot citus no tirgus, uz pievilcības stratēģiju, kurā tiek uzsvērta spēja izcelties un piesaistīt tā, lai nodrošinātu sev pietiekamu labumu. Konkurētspējas jēdziena paplašināšanu un agresīvās pieejas aizstāšanu noteica 20. gs. 70.–80. gadu pētījumi, kas parādīja, ka nav tiešas sakarības starp cenu un izmaksu konkurētspēju un valsts ietekmes palielināšanos ārējā tirgū. Ražošana, kas balstīta uz kritēriju “jo zemākas izmaksas, jo lielāka tirgus daļa un veiksmīgāks bizness”, var novest pie cenu samazināšanas, lai iegūtu lielāku tirgus daļu, taču mēģinājumi samazināt algas, lai samazinātu izmaksas, izraisīs bezdarba palielināšanos un neuzlabos valsts konkurētspēju. Mūsdienās vairums autoru par konkurētspējas noteicošo faktoru min zināšanas un inovācijas. Tāpat svarīga loma ir darbaspēka kvalitātei, tā izglītības līmenim un prasmēm. Konkurētspēja ir kļuvusi par kompleksu valstu un reģionu sacensību, kas ietver daudzus faktorus: valdības politiku, darba tirgu un tam pakārtotu izglītības sistēmu, inovāciju attīstības pakāpi un citus.