Neoliberālais institucionālisms skaidro sistēmiskā līmeņa notikumus. Tas nepēta institūcijas ietekmi uz valsti, bet gan to, cik lielā mērā starptautiskā sistēma ir institucionalizēta. Neoliberālā institucionālisma izpētes fokusā ir starptautiskās organizācijas un starptautiskie režīmi kā valstu rīcību ietekmējoši elementi konkrētās jomās un kopīgu interešu veidošanā, piemēram, tirdzniecības režīms Pasaules Tirdzniecības Organizācijas (World Trade Organization) ietvaros.

Neoliberālisms pievēršas jautājumiem par institūciju ietekmi uz valsts rīcību un institucionālo izmaiņu iemesliem. Tas pieņem, ka valstis ir galvenie aktori, un pēta pasaules politikas materiālos veidojošos faktorus. Roberts Kioheins (Robert O. Keohane) ir viens no galvenajiem neoliberālā institucionālisma pārstāvjiem. Pēc Otrā pasaules kara, pēc R. Kioheina domām, dominēja liberālā ideoloģija, kas ļāva attīstīties vairākiem neoliberālo institucionālismu veidojošiem faktoriem: pieauga legalizācija; notika strauja virzība uz likumiskumu un morāli; mazinājās vairāku starptautisko režīmu nozīme.

Autors Džeimss Medisons (James Madison) atzīmēja, ka Aukstā kara periodā institucionālais liberālisms sāka ņemt vērā arī ekonomikas savstarpējo atkarību politikā, taču institucionālais liberālisms mazāk balstās kapitālismā un valsts nozīmes pētniecībā, vairāk atzīstot plurālās varas un interešu nozīmi. Teorijas pārstāvji atzīst, ka tajā netiek runāts par pilnīgu valsts uzvedības noteikšanu, bet gan par kopējas sadarbības veidošanu globālā un reģionālā mērogā. Tāpat kā citās liberālisma teorijās, neoliberālajā institucionālismā aktori tiek uzskatīti par racionāliem spēlētajiem, kā arī tiek pievērsta uzmanība ideju nozīmei starptautiskajās attiecībās.

R. Kioheina izpratnē neoliberālais institucionālisms sākotnēji bija kā skatījums uz pasaules politiku, koncentrējoties uz starptautiskajām institūcijām un to funkcijām, un valstu interesēm. R. Kioheins uzskatīja, ka neoliberālais institucionālisms nav vienota deduktīva teorija, bet gan teorijas skola, kas ietver dažādas perspektīvas, kuras uzdod konkrētus jautājumus un izvirza dažādus pieņēmumus par pasaules politiku veidojošiem aktoriem un spēkiem.

Nozīmīgākās debates, kurās iekļāvies arī neoliberālais institucionālisms, risinājās 20. gs. 80. un 90. gados starp reālistiem un liberālās skolas pārstāvjiem. Neoliberālā institucionālisma kritiķi Stenlijs Hofmans (Stanley Hoffman) un Džozefs Grīko (Joseph Grieco) norādīja, ka starptautiskās organizācijas, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO; United Nations), Aukstā kara laikā bija rīcībnespējīgas Amerikas Savienoto Valstu un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības veto tiesību un liberālo valstu finansiālo vajadzību dēļ; vajadzības tika novirzītas drošības problēmu risinājumiem un noveda pie resursu samazināšanās nabadzīgāku valstu attīstības atbalstam. Liberālie institucionālisti argumentēja, ka kopš Aukstā kara beigām valstis ir pievērsušās tādām drošības problēmām kā kodolieroču neizplatīšana, pilsoņu kari un terorisma draudi, izmantojot starptautisko organizāciju starpniecību, piemēram, ANO.

Pētījumos, kuri tiek balstīti uz neoliberālā institucionālisma teorētisko ietvaru, plaši tiek pielietotas kvalitatīvās pētniecības metodes, piemēram, dokumentu analīze.

Mūsdienās ar neoliberālā institucionālisma teorijas palīdzību ir iespējams izmērīt institucionālizācijas apmēru starp valstīm – to sadarbības sfēru plašumu, noteikumus, normu leģitimizāciju un to, cik lielā mēra organizācija var pati mainīt savus likumus bez dalībvalstu iejaukšanās. Neoliberālo institucionālismu pielieto demokrātijas un miera saistības pētniecībai, drošības kopienu, starptautisko institūciju izpētei, kā arī, lai noteiktu valstu integrācijas pakāpi starptautiskajās organizācijās un institūcijās.

Neakadēmiskajā vidē neoliberālais institucionālisms sniedz atbildes uz dažādām institucionālām problēmām. Institucionalizācija novērš multipolaritātes nestabilitāti, garantējot lielāku caurspīdību valstu rīcībā, sniedzot pārrunu platformu dažādu valstu pārstāvniecībai, vienlaicīgi arī parādot institūciju varas un leģitmitātes trūkumu.

Jaunākās tendences akadēmiskajā vidē ir pētniecība par starptautisku sadarbību konkrētu mērķu sasniegšanai, kā arī līderības, demokrātijas un leģitimitātes problēmas.

Sociālajā jomā institucionālais liberālisms ir radījis pozitīvu iespaidu uz indivīdu drošību, labklājību un brīvību. Neoliberālā institucionālisma mērķis ir norādīt uz dažādiem mūsdienu starptautiskajās attiecības esošiem faktoriem un apstākļiem, kuru veicināšana var rosināt savstarpēju aktoru sadarbību. Piemēram, tirdzniecības attiecību padziļināšana tiek uzskatīta kā viens no veidiem, kā risināt konfliktus starp valstīm. Tāpat valstīm ir bijusi iespēja saskatīt kopīgas intereses, nevis koncentrēties tikai uz nacionālo interešu realizāciju – dalība starptautiskajās institūcijās noveda pie interešu loka paplašināšanās, kas veicināja sadarbību.