Savstarpējās atkarības liberālisma teorētiķu skatījumā starptautiskajā sistēmā lielāka nozīme ir transnacionāliem aktoriem, nevis tikai valstīm. Militārais spēks un kapacitāte nav galvenie varas noteikšanas mērauklā – labklājība, nevis drošība kļūst par valstu primāro mērķi, kas sekmē savstarpējās sadarbības attiecību veidošanos.
Viens no savstarpējās atkarības liberālisma pamatpieņēmumiem ir, ka cilvēkus un valstu valdības ietekmē citās valstīs notiekošais, līdz ar to pastāv transnacionālās attiecības starp valstīm, kas sekmē aktoru savstarpējo atkarību, samazinot militāru konfliktu izcelšanās risku starp tiem, – ja iesaistītās puses izlemtu par labu konfliktam, tam būtu augstas izmaksas un negatīvas sekas visiem iesaistītajiem.
Karš un komercija nav savienojami, līdz ar to, pieaugot savstarpējai atkarībai, mazinās konflikta risks. Tiek pieņemts, ka, pastāvot savstarpējai atkarībai, konflikti joprojām būs raksturīgi mazāk attīstītām valstīm.