Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma skola ir arī ekonomiskās politikas ideoloģija valsts pārvaldē. Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskā skola turpināja klasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskās skolas pamatpostulātus par brīvā tirgus universālo, pašregulējošo raksturu. Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma skolas pārstāvji uzskata, ka indivīdu un uzņēmumu ekonomiskā rīcība ir racionāla un vērsta uz pašu labuma palielināšanu, kas ļauj paredzēt arī ekonomiskos procesus kopumā. Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskā skola pievēršas ražošanas maksimizēšanas problēmai ar ierobežotiem resursiem. Šīs idejiskās pieejas autori savos darbos plaši sāka norobežot ekonomiskos procesus no sociālajiem un politiskajiem aspektiem un veikt detalizētus matemātiskos aprēķinus, kas kļuva par pamatu mūsdienu ekonometrijas metodēm. Šīs idejiskās skolas ekonomistiem tiek piedēvēta arī tradicionālā pieprasījuma-piedāvājuma līknes izveide.

Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma izcelsme tradicionāli tiek datēta ar 19. gs. beigām un triju tendenču sajaukšanos: klasiskā ekonomiskā liberālisma autoru rakstīto ideju turpināšana, utilitārisma filozofu aizsāktā diskusija par patērētāja labuma izpratnes nozīmi preču iegādē, kā arī marginālisma (marginalism) principa izstrāde, kura pamatā ir izpratnes veidošana par patērētāja izvēlēm, kas saistītas ar lielākas vērtības piešķiršanu precēm un pakalpojumiem, kuri indivīdam ir nepieejami.

Tradicionāli tiek pieņemts, ka neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskās skolas aizsākumi datējami ar Viljama Dževonsa (William Stanley Jevons) 1871. gadā izdoto grāmatu “Politiskās ekonomijas teorija” (Theory of Political Economy), austriešu ekonomista Karla Mengera (Carl Menger) 1871. gada grāmatu “Ekonomikas principi” (Principles of Economics), franču matemātiķa Leona Valrasa (Marie-Esprit-Léon Walras) darbu “Tīrās politiskās ekonomijas elementi” (Éléments d'économie politique pure; 1874–1877) un britu ekonomista Alfrēda Māršala (Alfred Marshall) 1890. gada darbu “Ekonomikas principi” (Principles of Economics). Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskās skolas ekonomisti ir cieši saistīti arī ar austriešu skolu, kas uzskatāma par reakciju uz vācu vēsturisko skolu ekonomikā, kurā tiek ieskaitīti arī vācu sociologs Makss Vēbers (Max Weber) un austriešu ekonomists Jozefs Šumpēters (Joseph Schumpeter).

Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskās skolas rašanās politiskajā ekonomikā un ekonomikā bija cieši saistīta ar klasisko kapitālisma ekonomistu ideju turpinājumu, atbildi uz 19. gs. vidū augošo marksisma teorētiskās skolas popularitāti, starptautiskās tirdzniecības izplešanos globālā mērogā, banku sektora attīstību un pārnacionālu izplešanos, zelta standarta valūtas kursu sistēmas nostiprināšanos, darba tirgus un patērētāju šķiras veidošanos mūsdienu izpratnē un tehnoloģisko attīstību, kas veidoja paliekošas sabiedriskās un politiskās pārmaiņas.

Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskā skola 20. gs. sekmēja ekonomikas kā atsevišķas disciplīnas attālināšanos no politiskās ekonomikas. 20. gs. ekonomiskajām idejām transformējoties un savstarpēji mijiedarbojoties, neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskā skola ir kļuvusi par daļu no modernās vispārpieņemtās (mainstream) ekonomiskās disciplīnas. Tieši neoklasiskā idejiskā skola ir ietekmējusi gan ekonomiskā institucionālisma idejiskās skolas, gan keinsiānisma idejiskās skolas un neoliberālisma (monetārisma) idejiskās skolas attīstību, kā arī metodoloģisko pieeju veidošanos, kas ietver, piemēram, ekonomisko procesu atsvešināšanu no citiem sociālajiem procesiem vai perfekta tirgus hipotēzes pieņemšanu. Sevišķi aktīvi tirgus hipotēzi pārņēma neoliberāļi (monetāristi) 70. gados Čikāgas Ekonomiskajā skolā (Chicago School of Economics). Šo ideju atjaunoto popularitāti sekmēja tas, ka arī austriešu skola ieguva jaunu sekotāju vilni, pateicoties austriešu ekonomista Frīdriha fon Hajeka (Friedrich August von Hayek) darbiem.

Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskā skola visvairāk tiek kritizēta par saistīto sociālpolitisko procesu ignorēšanu un indivīda aktivitātes racionalizēšanu un sistematizēšanu līdz matemātiskam aprēķinam, bet atrautu no realitātes. Ne tikai reāls indivīds ar vēlmēm un šaubām nevar tikt iekļauts neoklasiskās idejiskās skolas ekonomistu izstrādātajā “ekonomiskā cilvēka” (economic man) ideāltipā, kas tiek izmantots par pamatu, konceptualizējot ekonomiskos procesus, bet arī uzņēmumi nespēj darboties tik ekonomizētā tirgū, jo tos ierobežo gan neekonomiskie principi, gan likumu normas un neparedzamas situācijas. Arī pieņemtā vispārējā līdzsvara teorija (general equilibrium theory) tiek uzskatīta par pārāk sarežģītu, lai izskaidrotu ikdienas notikumus ekonomikā. Turklāt pārmetumi tiek izteikti arī par neoklasiskā ekonomiskā liberālisma skolas nevēlēšanos ņemt vērā ekonomiskās nevienlīdzības aspektu.

Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskās skolas piekritēji pētniecībā izstrādāja un izmanto līdzīgas metodes kā ekonomikas un arī politikas zinātnēs, tai skaitā gadījumu analīzi (case analysis), salīdzinošo analīzi, daudzu gadījumu ekonomiskās statistikas analīzi (large-N studies), ekonometriju, spēļu teoriju (game theory), lineāro programmēšanu un citas metodes.

Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskās skolas ietekme ir ne tikai ekonomikas zinātnes izveidē un formēšanā, bet pozitīviskā pieeja ir bijusi arī citu sociālo zinātņu metodoloģiskajā un idejiskajā attīstībā. Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma pieejas ir tikušas izmantotas arī politikas zinātnē, piemēram, vēlēšanu procesu skaidrošanai un iznākumu paredzēšanai.

Neoklasiskais ekonomiskais liberālisms ir licis pamatus ne tikai mūsdienu ekonomikai kā zinātnei, bet arī sistematizējis lēmumu pieņemšanas procesu par ekonomiskajiem jautājumiem valstu valdībās un sevišķi uzņēmumos.