Ekonomiskais liberālisms ir arī ekonomiskās politikas ideoloģija valsts pārvaldē. Klasiskais ekonomiskais liberālisms uzver tirgu un privāto uzņēmējdarbību kā noteicošos faktorus valstu un sabiedrību ekonomiskajai darbībai un izaugsmei. Valsts iejaukšanās tirgus procesos tiek uzskatīta kā nevēlama. Valsts darbība tiek uzlūkota kā brīvā tirgus darbību nodrošinoša likumdošana, kas sargā tirgus dalībniekus un struktūras. Regulācijai ir jābūt minimālai, ļaujot iespējami brīvu tirgus dalībnieku rīcību. Brīva tirdzniecība, pakalpojumu sniegšana un konkurence rada iespējas vienlīdzīgai uzņēmējdarbībai, kas rezultātā veicina nodarbinātību un kopējo labklājību sabiedrībā.

Klasiskā ekonomiskā liberālisma teorijas (un ekonomiskās politikas ideoloģijas) rašanās pamati ir saistīti ar trim nozīmīgām tendencēm 18. un 19. gs. Rietumeiropas un pasaules politiskajos un ekonomiskajos procesos. Pirmkārt, tās bija merkantilās sistēmas iekšējās pretrunas un produktu konkurētspējas zudums, pārmērīgi akumulējot kapitālu, ko aprakstījis arī angļu filozofs Deivids Hjūms (David Hume). Otra nozīmīga tendence bija Rietumvalstu industrializācijas procesa aizsākums. Trešā bija Apgaismības ideju aizsākums, kas iekļāva arī vēršanos pret verdzības konceptu, pret feodālismu un visu vīriešu vienlīdzības idejas izvirzīšanu. Merkantilās sistēmas kritiķiem pievienojās arī skotu filozofs Ādams Smits (Adam Smith) un britu politekonomists Deivids Rikardo (David Ricardo). Tieši Ā. Smita 1776. gada darbs “Pētījums par nāciju labklājības būtību un cēloņiem” (An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations) kļuva par nozīmīgāko aizsākumu brīvā tirgus jeb laissez faire idejām, kas aicināja atbrīvoties no valsts iejaukšanās ekonomikā un centieniem to regulēt. Ā. Smita idejas kļuva par pamatu kapitālistiskās sistēmas izveidei un izplatībai Rietumvalstīs, bet kopš 19. gs. – visā pasaulē.

Ā. Smita idejas no valsts pašmāju saimniecības uzbūves modeļa, kam jāaizstāj merkantilās un feodālās sistēmas paliekas 18. un 19. gs. Rietumvalstīs, transformējās par pilnvērtīgi ekonomisko sistēmu, ko pieņēma un lieto lielākā daļa pasaules valstu arī 21. gs. Kapitālistiskā sistēma no tās sākotnējās formas ir tikusi papildināta ar starptautiskās tirdzniecības principiem, D. Rikardo izstrādājot salīdzinošās priekšrocības (comparative advantage) konceptu – valstīm ir izdevīgi tirgoties apstākļos, kad tās var saražot ko efektīvāk par konkurentiem. Tāpat klasiskā ekonomiskā liberālisma idejas ir papildinātas ar franču ekonomista Žana Batista Sē (Jean-Baptiste Say) rakstīto par uzņēmējiem kā kapitālistiskā tirgus faktiskajiem veidotājiem, angļu garīdznieka Tomasa Maltusa (Thomas Robert Malthus) pretrunīgi vērtēto skatījumu uz iedzīvotāju skaita pieauguma negatīvo ietekmi uz sabiedrības labklājību, kā arī ietekmīgā angļu filozofa un politekonomista Džona Stjuatra Milla (John Stuart Mill) utilitārisma ietvaros rakstīto par nodokļu nozīmi nabadzības un nevienlīdzīgu iespēju mazināšanai kapitālistiskā sabiedrībā, arī ar vairāku citu autoru skatījumiem. Liberālās ekonomikas skolas, t. sk. (klasiskā) ekonomiskā liberālisma skola un tās neoklasiskais un neoliberālais turpinājums, ir politiskās ekonomikas teorija līdzās ekonomiskajam nacionālismam un marksismam. Ekonomiskais liberālisms, nacionālisms un marksisms ir arī ekonomiskās ideoloģijas valsts pārvaldē un politikā.

Klasiskā ekonomiskā liberālisma skola ieguva savus intelektuālos pretiniekus, kuri izrietēja, pirmkārt, no vācu filozofa Kārļa Marksa (Karl Marx) kritikas par kapitālistiskās sistēmas radīto un uzturēto šķiru nevienlīdzību. Otrs nozīmīgākais klasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskās skolas kritikas avots ir sociāldemokrātijas un ekonomiskā institucionālisma idejiskās skolas pārstāvji, piemēram, amerikāņu ekonomists Torstens Veblēns (Thorstein Veblen). 1929. gadā sākusies Lielā depresija un keinsiānisma idejiskās skolas popularitāte bija cieši saistītas ar klasiskā ekonomiskā liberālisma un neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejisko skolu vainošanu par krīzes neparedzēšanu un pat izraisīšanu. Tikai 20. gs. 70. gados amerikāņu ekonomista Miltona Frīdmana (Milton Friedman) vadībā notika atgriešanās pie klasiskā un neoklasiskā ekonomiskā liberālisma idejām neoliberālās idejiskās skolas (monetārisma) formā. Galvenā kritika, kura tika veltīta klasiskā ekonomiskā liberālisma autoriem, bija par nevienlīdzības sekmēšanu sabiedrībā, nespēju novērst ekonomiskās krīzes, monopolu un oligopolu radīšanu, darba ņēmēju tiesību un vajadzību neievērošanu, patēriņa nozīmīguma neiekļaušanu teorētiskajos aprēķinos.

Klasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskās skolas piekritēji pētniecībā izstrādāja un izmanto līdzīgas metodes kā ekonomikas zinātnē. Tai skaitā gadījumu analīzi (case analysis), salīdzinošo analīzi, daudzu gadījumu ekonomiskās statistikas analīzi (large-N studies), ekonometriju, spēļu teoriju (game theory), lineāro programmēšanu.

Klasiskā ekonomiskā liberālisma pieeja ir ne tikai modernā kapitālisma pamats ekonomikas nozarē. Sākotnējie darbi tika sarakstīti politiskās ekonomikas apakšnozarē, un idejas ir aktīvi izmantotas arī politikas zinātnē un starptautiskajās attiecībās, sevišķi runājot par indivīda brīvībām. Klasiskā ekonomiskā liberālisma ietekme ir vērojama arī sociālo zinātņu, literatūras, vēstures un citās nozarēs.

Klasiskais ekonomiskais liberālisms ir ielicis pamatus mūsdienu politiskajai, ekonomiskajai un starptautiskās tirdzniecības, kā arī ar to saistītajām sistēmām. Ne tikai valstu pārvaldes formas un individuālā ekonomiskā brīvība lielākajā daļā pasaules valstu radušās no klasiskā ekonomiskā liberālisma skolas idejām, bet arī mūsdienu globalizācijas process un starpvalstu attiecības kopumā. Ekonomiskais liberālisms un tā klasiskā forma ir uzskatāmi par pamatu moderno valstu ikdienai un indivīdu izpratnei par savu rīcību ne tikai Rietumvalstīs, bet arī visā pasaulē.