Klasiskā ekonomiskā liberālisma autori Ā. Smits un D. Rikardo darbus radīja feodālās sistēmas un merkantilisma politikas norieta periodā, kļūstot par nozīmīgākajiem brīvās tirgus ekonomikas (laissez faire) un kapitālisma sistēmas pamatlicējiem. Viņu darbos pirmo reizi tika sistematizēti aprakstītas saiknes starp ražošanas, tirdzniecības, pārdales un izaugsmes principiem. Atbilde un kritika kapitālisma teorijām bija K. Marksa rakstītais. Tajā uzsvars bija uz politiskajām attiecībām, kuras rada ražošana, darba tirgus, īpašumtiesību princips un kapitāla uzkrāšanās. Ekonomiskā institucionālisma idejiskā skola politiskās ekonomikas diskusijā radīja jautājumus par valstu ekonomiku izaugsmi, transnacionālajām korporācijām un arodbiedrību ietekmi. T. Veblēna un Džona Keneta Galbraita (John Kenneth Galbraith) darbi bija nozīmīgi sociāldemokrātijas politisko principu attīstībai ar uzsvaru uz nevienlīdzības mazināšanu valstu sabiedrībās. Keinsiānisma idejiskās skolas pamatlicējs Dž. M. Keinss argumentēja par labu pilnas nodarbinātības (full employment) idejai. Dž. M. Keinss uzskatīja, ka bez valdību kvalitatīvas iejaukšanās un fiskālo un monetāro politiku lietošanas brīvā tirgus apstākļos bezdarbs ir neizbēgama un neatrisināma parādība.
Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma pārstāvji 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, sevišķi K. Mengers un austriešu ekonomists Frīdrihs fon Hajeks (Friedrich August von Hayek), un 20. gs. 70. un 80. gados popularitāti gūstošie Čikāgas Ekonomikas skolas (Chicago School of Economics) ekonomisti, sevišķi Miltons Frīdmens (Milton Friedman), atgriezās pie ortodoksālās ekonomikas pieejas Ā. Smita un D. Rikardo darbos, uzsverot brīvā tirgus universālo, pašregulējošo raksturu, lielāku brīvību no valsts iejaukšanās, indivīda racionalitāti un pašieinteresētību akumulēt ienākumus, un pieprasījuma–piedāvājuma likumsakarības, radot tā saucamo neoliberālo idejisko skolu jeb monetārismu. Tieši neoliberālā idejiskā skola un keinsiānisma idejiskā skola ir divas mūsdienās dominējošās un savstarpēji konkurējošās izpratnes politiskajā ekonomikā, t. sk. pasaules valstu pārvaldē. Neomarksistiskā idejiskā skola tikmēr ir saglabājusies lielākoties tikai akadēmiskajās diskusijās.