Ekonomiskā marksisma teorētiskā skola ir daļa no politiskās ekonomikas zinātniskās apakšnozares. Vienlaicīgi tā ir arī patstāvīga ekonomikas un politikas zinātnes apakšnozare. Ekonomiskā marksisma teorētiskā skola ir politiskās ekonomikas teorija līdzās ekonomiskā liberālisma teorētiskajai skolai un ekonomiskā nacionālisma teorētiskajai skolai, kur katra tiek dalīta sīkāk specifiskās idejiskajās skolās. Ekonomiskais liberālisms, nacionālisms un marksisms pastāv arī ekonomiskās ideoloģijas valsts pārvaldē un politikā. Marksisma skola tiek dalīta klasiskajā, akadēmiskajā, socioloģiskajā, ekonomiskajā, estētiskajā, libertārajā, arheoloģiskajā, historiogrāfiskajā un literatūras kritikas novirzienā.
Marksismam gandrīz divsimt gadu gaitā ir veidojušies neskaitāmi idejiskie atzari un intepretācijas gan akadēmiskajā, gan praktiskās politikas ideoloģijā, t. sk. marksistu feminisms, marksistu humānisms, ekonomiskais neomarksisms, Rietumu marksisms, trockisms, analītiskais marksisms, neogramšiānisms un daudzi citi. Bez K. Marksa un F. Englesa pašu rakstītā, marksisma teorētiķui un autoru dažādās disciplīnās ir daudz. Marksisma skolas pazīstamākie sekotāji un turpinātāji ir krievu politiķis Vladimirs Iļjičs Ļeņins (Владимир Ильич Ленин), ukraiņu filozofs Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцький), itāļu rakstnieks un politiķis Antonio Gramši (Antonio Francesco Gramsci), franču profesors Luijs Altusers (Louis Althusser), vācu psihologs Teodors Adorno (Theodor W. Adorno), vācu sociologs Makss Horheimers (Max Horkheimer), poļu ekonomiste Roza Luksemburga (Róża Luksemburg) un daudzi citi.