Rūpnieciskais apvērsums 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē un kapitālistisko attiecību veidošanās lauksaimniecībā izraisīja lielas iedzīvotāju (zemnieku, mājsaimnieku u. c.) daļas izputēšanu. Mašinizētā rūpniecība veicināja proletariāta rašanos, saasinot sociālās pretrunas. Norisa pirmās stihiskās strādnieku sacelšanās. Anglijā, kur rūpnieciskais apvērsums sākās vispirms (18. gs. 60. gados), izraisījās trūcīgo nemieri. Valdošās šķiras apspieda revolucionāro kustību, bet tām bija nepieciešams arī ideoloģisks ierocis – skaidrojums par notiekošajiem procesiem.
Jau 18. gs. franču ekonomists Fransuā Kenē (François Quesnay) apgalvoja, ka iedzīvotāju atražošanās tempi pārsniedz nacionālās bagātības pieaugumu apmērus, tāpēc visur ir sastopama nabadzība. Tālāk šos uzskatus attīstīja itāļu ekonomists Džovanni Ortess (Giovanni Ortes), angļu filozofs Džozefs Taunsends (Joseph Townsend). Dž. Ortess uzskatīja, ka iedzīvotājiem ir tieksme pieaugt ģeometriskā proporcijā, bet Dž. Taunsends atzina tikai iedzīvotāju atražošanās bioloģiskos likumus. Vienlaikus parādījās publikācijas, kurās prevalēja demogrāfisko procesu sociāli ekonomiskās nosacītības traktējums un kurās kritizēta kapitālistiskā iekārta, raksturoti nabadzības izplatības cēloņi, piemēram, angļu politiskā filozofa un žurnālista Viljama Godvina (William Godwin), angļu utopiskā sociālista Roberta Ovena (Robert Owen), franču filozofa marķīza de Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, Marquis of Condorcet) darbos.
Šajos apstākļos svarīga nozīme bija T. Maltusa darbiem, kuri plašu iedzīvotāju nabadzību skaidroja no hipotētiskā absolūtās pārapdzīvotības principa pozīcijām, veidojot pamatu maltusisma mācībai (teorijai). T. Maltuss bija liberāla angļu muižnieka dēls. 1788. gadā pēc Kembridžas universitātes (University of Cambridge) beigšanas kļuva par mācītāju, taču drīz pēc tam pievērsās arī aktuālajiem iedzīvotāju attīstības jautājumiem, sagatavojot publikāciju “Eseja par apdzīvotības principiem, un kā tie ietekmē sabiedrības tālāku izaugsmi” (An essay on the principle of population as it affects the future improvement of society). Tā iznāca Londonā 1798. gadā. Uzskatu nesakritība ar tēvu un domu biedriem, t. sk. ar franču apgaismotāju un vienu no demogrāfiskā determinisma (sabiedrības attīstības traktējumos pārspīlē demogrāfiskā faktora lomu) autoriem Žanu Žaku Ruso (Jean Jacques Rousseau), bija par cēloni tam, ka šis pēc apjoma nelielais darbs tika publicēts anonīmi. Pēc esejas publicēšanas T. Maltuss kļuva slavens. Pēc darba atkārtotas izdošanas 1803. gadā viņš kļuva par vēstures un politiskās ekonomijas profesoru Austrumindijas kompānijas koledžā (East India Company College) Herfordšīrā, 1819. gadā ievēlēts par locekli Londonas Karaliskajā biedrībā (The Royal Society). Dzīves laikā viņa eseju laida klajā sešas reizes, katru reizi atjaunojot materiālu.
T. Maltusa darbam bija starpdisciplinārs raksturs, tas skāra būtiskākos demogrāfijas aspektus, kā arī filozofiju, politisko ekonomiju un politoloģiju. Cilvēcei neatkarīgi no sociālās iekārtas esot raksturīga tieksme uz pārapdzīvotību, t. i., uz tādu iedzīvotāju atražošanās intensitāti, kas neatbilst iztikas līdzekļu iegūšanas iespējām. Saskaņā ar T. Maltusu, dzimumu savstarpējās pievilkšanās dēļ dzimstība tiecas uz maksimālo līmeni. Neierobežoto iedzīvotāju vairošanos gan ierobežo kari, epidēmijas, dabas katastrofas. Dzimstības samazināšanas nolūkos viņš īpaši ieteica atlikt laulību noslēgšanu uz vēlākiem gadiem. T. Maltuss atzina, ka galvenais darbs tapa acumirkļa iespaidā, pamatojoties uz skopu faktoloģisku materiālu, izmantojot galvenokārt skotu vēsturnieka un filozofa Deivida Hjūma (David Hume), skotu ekonomista un morālā filozofa Ādama Smita (Adam Smith), kā arī divu angļu iedzīvotāju pētnieku – Roberta Vollesa (Robert Wallace) un Ričarda Praisa (Richard Price) – koncepcijas. Tāpat viņš atzina, ka darbā centies apgāzt cilvēku vienlīdzības teorijas, kuras izvirzīja marķīzs de Kondorsē, V. Godvins un R. Ovens. T. Maltuss kā novitāti izvirzīja tēzi, ka populācijas skaits divkāršojas katros 25 gados un pieaug ģeometriskā progresijā, bet iztikas līdzekļi var pieaugt tikai aritmētiskā progresijā, tādējādi rodas “lieki” cilvēki, kuriem nav tiesību prasīt eksistences līdzekļus, jo viņi ir nesaprātīgās vairošanās sekas. Arī darbaļaužu masu nabadzību traktē kā neizbēgamas dabisko likumu sekas.