Precīzāks zinātnes par iedzīvotājiem apzīmējums būtu “demoloģija”, tomēr šis termins, kuru pirmo reizi 1871. gadā ieviesa vācu statistiķis Ernsts Engels (Ernst Engel), neguva plašu pielietojumu, tāpat kā šveicieša Kristofa Bernulli (Carl Christoph Friedrich Bernoulli) 1841. gadā piedāvātā “populācionistika”. Speciālisti uzskata, ka terminu “demogrāfija” pirmais lietoja franču zinātnieks Ašils Gijārs (Jean Claude Achille Guillard) grāmatā “Cilvēka statistikas elementi vai salīdzinošā demogrāfija” (Eléments de statistique humaine ou Démographie comparée, 1855). Oficiāli termins “demogrāfija” tika atzīts Starptautiskajā Higiēnas un demogrāfijas kongresā (International Congress of hygiene and demography) Ženēvas sesijā 1872. gadā. Demogrāfija kā zinātnes nozare attīstās jau vairāk nekā trīs gadsimtus. Demogrāfijas problemātikā centrālo vietu ieņem iedzīvotāju atražošanās (paaudžu nomaiņas jeb ataudzes) jautājumi. Ar iedzīvotāju atražošanos vārda šaurākā nozīmē saprot iedzīvotāju dabiskās kustības (dzimstības, mirstības un laulātības) procesus. Iedzīvotāju atražošanās praktiski nevar notikt bez iedzīvotāju kvalitatīvā sastāva pārmaiņām, tāpēc šīs zinātnes nozares svarīgs uzdevums ir pētīt vairāku veidu populācijas struktūras (dzimuma, vecuma, sociāli ekonomisko, ģimeņu, etnisko un citas). Kādas noteiktas teritorijas (kontinenta, valsts, pilsētas u. tml.) iedzīvotāju skaits un sastāvs mainās arī iedzīvotāju migrācijas jeb teritoriālo pārmaiņu ietekmē. Šo procesu izpēte, tāpat kā apdzīvojuma (izvietojuma) formu noskaidrošana kādā valstī vai tās atsevišķās daļās, ir arī demogrāfijas uzdevums. Minētos aspektus galvenokārt pētī iedzīvotāju ģeogrāfija, demogrāfija tos aplūko no iedzīvotāju atražošanās aspekta. Mūsdienās īpaša nozīme ir demogrāfiskās uzvedības pētījumiem, noskaidrojot indivīdu un dažādu iedzīvotāju grupu rīcību, kas attiecas uz laulību veidošanu, bērnu dzimstību, veselību un mirstību. Demogrāfija ir sociāla zinātne, kas ar tai piemītošām metodēm pētī likumsakarības, kādas vērojamas iedzīvotāju skaitā, sastāvā un dabiskās un migratīvās kustības procesos.

Demogrāfija tiecas noskaidrot demogrāfisko notikumu un demogrāfisko procesu likumsakarības. Bērnu dzimšana, to dzīvotspēja un paaudžu nomaiņa ir populācijas esības pamats. Dzimstība, mirstība un laulātība ir cilvēces attīstības svarīgākie procesi. Dažādas zinātnes pētī iedzīvotāju attīstības vienoto procesu. Taču būtiskākā nozīme iedzīvotāju attīstībā ir atražošanās (ataudzes) aspektam, tāpēc nereti tiek uzskatīts, ka zinātņu sistēmā par iedzīvotājiem centrālā vieta ir tieši demogrāfijai.

Demogrāfijas atziņām ir plašs pielietojums praktiskajā darbā. Īpaša nozīme tām ir tautsaimniecības plānošanā, izteiktāk ‒ plānveida ekonomikas (komandekonomikas) apstākļos, piemēram, Ķīnā, bijušajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Lai plānotu iedzīvotāju materiālās un kultūras labklājības pieaugumu, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu, dzīvokļu apstākļu, izglītības un sociālās nodrošināšanas sistēmas uzlabošanu, transporta tālāku attīstību u. tml., nepieciešamas ziņas par iedzīvotāju skaitu, to sastāvu pēc dzimuma, vecuma, ģimenes stāvokļa un citām pazīmēm. Ikvienas tautsaimniecības nozares attīstības plānošanai ir nepieciešamas ziņas par darbaspēka resursiem, to izvietojumu pa administratīvi teritoriālām vienībām, strādātāju kvalifikāciju un tamlīdzīgiem jautājumiem. Tirgus ekonomikas apstākļos valsts pasākumu loma tautsaimniecības plānošanā un attīstības stratēģijas izstrādāšanā ir ierobežotāka, tomēr, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību, katrā valstī jāīsteno konkrēti uz iedzīvotājiem orientēta politika. Atbilstoši tam būtiska nozīme ir demogrāfiskās situācijas izdibināšanai un cilvēkresursu faktora iestrādei attīstības programmās un noturīgos ekonomiskās izaugsmes risinājumos konkrētās administratīvi teritoriālajās vienībās un sociālās grupās. Ekonomiskās un sociālās attīstības plānošanā un regulēšanā sevišķa nozīme ir informācijai ne vien par pašreizējo un iepriekšējo demogrāfisko situāciju, bet arī par gaidāmo nākotnē. Demogrāfisko prognožu loma mūsdienās kļūst aizvien lielāka kā pasaules mērogā, tā arī atsevišķās valstīs, to reģionos un pašvaldībās. Mūsdienās nepieciešamas arvien pilnīgākas un dziļākas zināšanas par iedzīvotāju skaitu, sastāvu un demogrāfisko uzvedību, iedzīvotāju vajadzībām dažādās dzīves nozarēs (pilsētceltniecībā, dzīvokļu celtniecībā, veselības aizsardzībā, sociālajā nodrošināšanā un citur).

Cilvēces progresa un iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanas interesēs nepieciešama harmoniska sociāli ekonomisko un demogrāfisko procesu attīstība. Ne vienmēr demogrāfisko procesu raksturs atbilst sabiedrības interesēm. Bieži vien tie nelabvēlīgi ietekmē arī sociāli ekonomisko attīstību. Šāda situācija faktiski ir izveidojusies pasaules mērogā, jo visos pasaules reģionos, izņemot Eiropu, noris eksplozīvs iedzīvotāju skaita pieaugums, bet 27 valstīs un teritorijās noris depopulācija. Šādos gadījumos kļūst aktuāls jautājums par demogrāfisko procesu ietekmēšanu, aktivizējot demogrāfisko politiku, t. i., realizējot pasākumu sistēmu, kas vērsta uz demogrāfisko procesu izmaiņām sabiedrībai vēlamā virzienā. Tādējādi demogrāfiskās zināšanas nereti tiek izmantotas, lai ar dažādiem pasākumiem izmainītu demogrāfisko attīstību kopumā vai atsevišķu demogrāfisko procesu norisi un līdz ar to gūtu kādu sociālu, ekonomisku vai citāda rakstura efektu.

Iedzīvotāji ir komplekss pētīšanas objekts, ko pētī dažādas zinātnes – demogrāfija, socioloģija, etnogrāfija, iedzīvotāju ģeogrāfija, gerontoloģija un daudzas citas. Katra no šīm zinātnēm interesējas par noteiktiem iedzīvotāju dzīves un darbības aspektiem. Šo zinātņu pētīšanas objekti ir dažādi, kaut arī atsevišķos gadījumos tos grūti norobežot. Piemēram, iedzīvotāju dzīvotspējas un mirstības jautājumus pētī gan demogrāfija, gan arī statistika, gerontoloģija, socioloģija, ģenētika, epidemioloģija un citas nozares. Mūsdienās jau ir izveidojusies integrāla zinātņu sistēma, kuras pētīšanas objekts ir iedzīvotāji (skat. 1. shēmu). Kā jebkurā sistēmā, arī tajā pastāv cieši un sarežģīti sakari ar atsevišķiem tās elementiem (zinātnes nozarēm). Demogrāfija lielā mērā balstās uz filozofijas, makroekonomikas un futuroloģijas atziņām par sabiedrības attīstību un sociālekonomisko attiecību būtību. Tās zināmā mērā ir demogrāfijas teorētiskais pamats.

Ļoti ciešs sakars demogrāfijai ir ar vairākām sociālajām zinātnēm, it īpaši ar statistiku (2. shēma).

Demogrāfijas sasniegumi lielā mērā atkarīgi no tā saucamo robežzinātņu sasniegumiem. Pētot iepriekšējo politekonomisko sistēmu demogrāfiskos procesus, jāizmanto ekonomisko mācību vēstures, arheoloģijas, antropoloģijas, paleopatoloģijas un citu zinātņu sasniegumi, bet, analizējot iedzīvotāju migrācijas cēloņus, jāizmanto sociālās psiholoģijas, socioloģijas, ģeogrāfijas, konkrēto ekonomikas zinātņu atziņas.

Palielinoties sabiedrības interesei par iedzīvotājiem un padziļinoties mūsu zināšanām par tiem, rodas jaunas zinātnes nozares, piemēram, ģimenes tiesības, darbaspēku resursu ekonomika, gerontoloģija, iedzīvotāju ģenētika un citas. Šīs robežzinātnes, pētot tos vai citus iedzīvotāju aspektus, tajā pašā laikā paliek to zinātņu sistēmās, ar kurām tām ir mātes-meitas attiecības.

Daudzās valstīs 20. un 21. gs. mijā demogrāfiju uzskatīja par ekonomikas zinātņu nozari. Ekonomikas zināšanas vien nav pietiekamas, lai izprastu daudzas demogrāfiskas problēmas, piemēram, dzimstības samazināšanos, laulību šķiršanas līmeņa palielināšanos vai iedzīvotāju etniskā sastāva pārmaiņas. Visefektīvākie pētījumi tāpēc ir tie, kuros piedalās vairāku specialitāšu pārstāvji, turklāt ne vien ekonomisti (statistiķi, speciālisti darbaspēka resursu ekonomikā u. c.), bet arī speciālisti medicīnas, tiesību, filozofijas, ģeogrāfijas un citās zinātnēs. Visbiežāk demogrāfi šādu sadarbību realizē ar mediķiem, sociologiem, juristiem, ģeogrāfiem, psihologiem, etnologiem. Tādējādi dažādas zinātnes pētī iedzīvotāju (demogrāfiskās) attīstības vienoto procesu. Demogrāfiskā attīstība (procesu kvantitatīvie raksturlielumi un izmaiņas dažādās struktūrās – etniskajā, darbaspēka, kvalifikācijas, laulātības, ģimeņu u. c.) – ir komplekss, sistēmisks jēdziens. Taču būtiskākā nozīme iedzīvotāju attīstībā ir atražošanās aspektam.

Demogrāfija kā zinātnes nozare nav viengabalaina. Laika gaitā izveidojušās vairākas demogrāfijas nozares: teorētiskā, vēsturiskā, etniskā, ekonomiskā, medicīniskā, reģionālā, matemātiskā un citas. Katrai no tām ir savs pētīšanas objekts un savas specifiskās metodes. Piemēram, būtiska atšķirība ir starp ekonomisko un etnisko demogrāfiju. Etniskās demogrāfijas uzdevums ir pētīt iedzīvotāju atražošanās etniskos aspektus, tautu un etnisko grupu demogrāfisko attīstību, bet ekonomiskās demogrāfijas galvenais uzdevums ir pētīt iedzīvotāju atražošanās ekonomiskos aspektus, ekonomisko un demogrāfisko procesu mijiedarbību. Matemātiskā un vēsturiskā demogrāfija jau ir pietiekami senas un daudzās pasaules valstīs attīstītas demogrāfijas nozares, turpretī ekonomiskajā, uzņēmējdarbības (biznesa), medicīniskajā demogrāfijā pirmie fundamentāla rakstura darbi ir parādījušies tikai relatīvi nesen. Acīmredzot laika gaitā radīsies vēl jaunas demogrāfijas nozares. Piemēram, vairākās valstīs aizvien biežāk parādās publikācijas politiskajā, telpiskajā (spatial), militārajā demogrāfijā. Rostokas Maksa Planka demogrāfisko pētījumu institūts (Max-Planck-Institut für demografische Forschung, MPIDR) 2020. gada novembrī rīkoja intensīvus apmācības kursus digitālajā demogrāfijā (Digital and Computational demography).

Demogrāfijas zinātnes sistēmu nosacīti var sadalīt vairākos blokos. Pirmais no tiem ietver teorētiskās demogrāfijas zinātnes: teorētisko demogrāfiju, vēsturisko demogrāfiju, aprakstošo demogrāfiju, ekonomisko demogrāfiju, reģionālo demogrāfiju, demogrāfijas vēsturi, paleodemogrāfiju un citas. Otrais bloks ir dažādas metodikas (ziņu avoti par iedzīvotājiem, statistiskās iedzīvotāju izpētes metodes, matemātiskās, socioloģiskās un kartogrāfiskās metodes demogrāfijā, demogrāfisko procesu modelēšana un tamlīdzīgi.

Nozīmīgi ir lietišķie demogrāfiskie pētījumi un demogrāfiskās prognozes. Pamatojoties uz tiem, tiek izstrādāta demogrāfisko procesu vadīšanas (regulēšanas) teorija un sociāli demogrāfiskā politika, lai optimizētu demogrāfisko situāciju vai atsevišķus demogrāfiskos procesus. Svarīga nozīme ir arī dažādo demogrāfisko koncepciju un teoriju izstrādāšanai.

Var izcelt arī mikrodemogrāfiju un makrodemogrāfiju. Mikrodemogrāfiskie pētījumi ir demogrāfiskās attīstības atsevišķu pušu vai stadiju pētījumi konkrētos ģeogrāfiskos un sociālvēsturiskos apstākļos. Turpretim makrodemogrāfijā, kas ir demogrāfijas teorētiskā daļa, sintezē mikrodemogrāfisko pētījumu galvenos rezultātus. Tā operē ar pašām vispārīgākajām demogrāfiskajām kategorijām (iedzīvotāju atražošanās režīmi, tipi u. tml.) un pētī iedzīvotāju atražošanos, demogrāfisko attīstību kopumā, sistēmiski – kā vienotu procesu.

Demogrāfijā tiek izvirzītas un pārbaudītas dažādas hipotēzes. Uz to hipotēžu pamata, kuras ir apstiprinājušās, veic zinātniskus vispārinājumus, izstrādājot demogrāfiskās koncepcijas un teorijas. Jo attīstītākas ir demogrāfiskās teorijas (demogrāfisko likumu un likumsakarību sistēmas), jo plašākas ir iespējas praktiski izmantot empīrisko pētījumu rezultātus. Pagātnē daudzi domātāji un valstu vadītāji izvirzīja teorētiskus apsvērumus par demogrāfisko faktoru lomu populāciju attīstībā un atbilstoši sekmēja noteiktus pasākumus iedzīvotāju skaita un sastāva izmaiņām. Izteiktāk teorētiskās demogrāfijas izstrādnes veica kopš 18. gs. beigām, it īpaši saistībā ar maltusisma mācības rašanos. Īpaši izceļams ir franču zinātnieka Alfreda Sovī (Alfred Sauvy) divsējumu izdevums “Vispārējā iedzīvotāju attīstības teorija” (Théorie générale de la population, 1963 un 1966), kā arī ekonometrisko modeļu izstrāde, īpaši demogrāfiskās uzvedības izpētē.

Vēsturiski var izdalīt šādas globāla rakstura teorijas un koncepcijas:

• agrīnās koncepcijas,
• politekonomijas klasiķu uzskati,
• klasiskais maltusisms un jaunmaltusisms,
• marksisma koncepcijas,
• mūsdienu kvalitatīvās un kvantitatīvās koncepcijas un teorijas.

Kopš 20. gs. sākuma autoru darbos dominē centieni izstrādāt koncepcijas un teorijas mikrolīmenī par dzimstības, mirstības, paaudžu nomaiņas, laulātības, iekšzemes un starptautiskās migrācijas likumskarībām. Liela uzmanība tiek pievērsta dinamikas procesiem un demogrāfiskās situācijas vērtējumiem. Izstrādāta nulles (stacionārā) pieauguma koncepcija un pamatos arī demogrāfiskās pārejas (revolūcijas) un demogrāfiskā optimuma teorija.

Pētot demogrāfiskās problēmas, vispusīgi jāaplūko dažāda rakstura apstākļi, kuri var ietekmēt demogrāfiskos procesus. Ekonomikas izaugsmei ir izšķiroša loma iedzīvotāju (it īpaši kvalitatīvo aspektu) attīstībā. Arī garīgā kultūra, sadzīves tradīcijas, tiesiskie, ētiskie, reliģiskie, politiskie, filozofiskie uzskati un citi aspekti var būtiski ietekmēt demogrāfisko procesu norisi. Atsevišķu demogrāfisko procesu norisi lielā mērā ietekmē arī dabas parādības, klimatiskie un meteoroloģiskie nosacījumi.

Demogrāfija pētī arī iedzīvotāju dzimumsastāvu, tajā skaitā zēnu un meiteņu skaita attiecības jaundzimušo skaitā, kuru lielā mērā ietekmē bioloģiskie faktori. Pētot dzimstību, jāaplūko neauglība (sterilitāte), kuras apmēri lielā mērā ir bioloģiski nosacīti. Bioloģiski determinētas ir arī iedzīvotāju mūža ilguma maksimālās robežas, pie kam katram indivīdam tās lielā mērā atkarīgas no ģenētiskiem dotumiem. Redzam, ka atsevišķu bioloģisko faktoru radītajai ietekmei ir svarīga loma, tomēr tiem nav izšķirošas nozīmes. Šo procesu raksturu galvenokārt nosaka sociāli ekonomiskie apstākļi, kādos dzīvo iedzīvotāji.

Vienlaikus ar vispārējām metodēm, kuras kopīgas visām zinātnēm, demogrāfijai ir arī savas specifiskās pētīšanas metodes. Tā kā iedzīvotāji ir indivīdu kopums, masu parādība, tad demogrāfijā plaši izmanto statistiskās metodes (statistisko novērošanu, grupēšanu, laika rindu analīzi u. c.) un statistikas datus. Galvenais ziņu avots par iedzīvotājiem ir tautas skaitīšanas, dabiskās kustības un migrācijas nepārtrauktās uzskaites, ekonomiski attīstītākajās valstīs izveidotas reģistru sistēmas. Mūsdienās statistiķi tāpat veic plašus apsekojumus par iedzīvotājiem.

Par demogrāfisko pētījumu objektu nevar būt jebkuru iedzīvotāju kopa. Likumsakarības atklājas tikai tādā kopā, kura skaitliski ir pietiekami liela. Tāpēc parasti demogrāfijas objekts ir visas pasaules, kāda kontinenta, valsts, tās sastāvdaļas, atsevišķas pilsētas utt. iedzīvotāji. Atsevišķos gadījumos par tādu objektu var kļūt arī nelielas iedzīvotāju kopas, taču šādu pētījumu nozīme ir ierobežota.

Demogrāfiskos procesus, to intensitāti, kopsakaru ar citām parādībām un procesiem nepieciešams mērīt, tāpēc demogrāfijā liela nozīme ir arī dažādu pētīšanas līdzekļu un paņēmienu izmantošanai skaitlisku attiecību izteikšanā. Samērā plaši izmanto varbūtību teoriju, diferenciālrēķinus un citas matemātikas nozares. Matemātisko un statistisko metožu izmantošana demogrāfijā palielinās saistībā ar skaitļošanas tehnikas attīstību. Piemēram, mūsdienu vajadzībām atbilstoši perspektīvo iedzīvotāju skaita un sastāva vai vidējā mūža ilguma aprēķini nav iedomājami bez matemātisko un statistisko metožu izmantošanas uz datoru (datorprogrammu) bāzes. Noteiktu demogrāfisko procesu pētīšanai demogrāfija ir izstrādājusi specifiskas pētīšanas metodes un paņēmienus (demogrāfiskās tabulas, demogrāfiskie indeksi, demogrāfiskie tīkliņi, demogrāfisko procesu modelēšana un citi paņēmieni).

Iedzīvotāju uzskaitei un pētīšanai ir sena vēsture. Ķīnā, Ēģiptē, Senajā Grieķijā jau 4.‒2. gs. p.m.ē. tika veiktas iedzīvotāju uzskaites. Senajā Romā cenzi (mūsdienu tautas skaitīšanas prototipi) notika regulāri ik pēc pieciem gadiem. Sengrieķu domātāji izvirzīja jautājumu par to, kāds iedzīvotāju skaits un tā sastāvs valsts attīstībai ir visvēlamākais. Platona (Πλάτων), Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) un citu domātāju darbos aplūkotas atsevišķas demogrāfiskās problēmas, tajos ir norādes uz demogrāfisko procesu regulēšanas nepieciešamību. Romas Impērijā imperatora Augusta valdīšanas laikā (27. gads p. m. ē.‒14. gads m. ē.) tika pieņemts speciāls likums, lai regulētu iedzīvotāju atražošanās procesus. Konfūcijs (孔子) un citi senās ķīniešu filozofijas pārstāvji arī nonāca līdz demogrāfiskā optimuma koncepcijai. Romiešu valsts darbinieks un zinātnieks jurists Domīcijs Ulpiāns (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus) jau sastādīja pirmās mums zināmās mirstības tabulas.

Kaut arī demogrāfijas elementus cilvēce pazīst vairākus tūkstošus gadu, demogrāfija kā patstāvīga zinātne veidojas tikai pēdējo divu līdz četru gadsimtu laikā. Pirmie lielākie demogrāfiska rakstura darbi parādījās 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. sākumā Itālijā un Francijā, taču demogrāfijas rašanos nereti saista ar angļu zinātnieka Džona Graunta (John Graunt) darbiem, it īpaši ar viņa apcerējuma “Dabaszinātniskie un politiskie novērojumi, kas izdarīti, pamatojoties uz mirstības biļeteniem” (Natural and Political Observations, mentioned in the following Index and made upon the Bills of Mortality, 1662). Šajā pēc apjoma nelielajā darbā Dž. Graunts aplūko visu galveno demogrāfijas nozaru jautājumus. Lielu ieguldījumu Dž. Graunts devis iedzīvotāju dabiskās kustības procesu (it īpaši mirstības) analīzē, atklājot vairākas svarīgas likumsakarības. Dž. Graunta laikabiedrs, viens no klasiskās politekonomijas un statistikas pamatlicējiem un Londonas Karaliskās biedrības (The Royal Society of London) dibinātājiem Viljams Petijs (William Petty) ne vien popularizēja “politiskā aritmētiķa” Dž. Graunta veikumu, bet arī pats sarakstīja vairākus darbus par iedzīvotāju statistikas jautājumiem (aprēķināja Londonas iedzīvotāju skaitu, noteica demogrāfiskos zaudējumus karadarbības rezultātā Īrijā, izstrādāja iedzīvotāju skaitīšanas programmu Dublinai, pētīja iedzīvotāju mirstību un citus jautājumus). Dž. Graunta koncepcijas par demogrāfisko procesu divējādo dabu (bioloģisko un sociālo) 17. gs. izmantoja vēl divi ievērojami angļu zinātnieki, kuri ar saviem darbiem veicināja demogrāfijas attīstību. Astronoms un demogrāfs Edmunds Helijs (Edmund Halley) 1693. gadā sastādīja pirmās pilnīgākās iedzīvotāju mirstības tabulas, kuru sastādīšanas metode aizguva viņa vārdu, bet Gregorijs Kings (Gregory King) 17. gs. beigās lielu vērību veltīja arī demogrāfiskām prognozēm un ekonomiskās demogrāfijas dažādiem aspektiem.

18. gs. paplašinājās informācija par demogrāfisko un sociāli ekonomisko procesu kopsakaru, pilnveidojās demogrāfisko procesu analīzes metodes, pirmie nopietnākie zinātniskie darbi demogrāfijā parādījās tādās valstīs kā Vācija un Krievija. Ievērojams ir vācu mācītāja, statistiķa un demogrāfa Johana Zismilha (Johann Peter Süssmilch) apcerējums “Cilvēku dzimtas pārmaiņu dievišķā kārtība, kas pierādīta ar cilvēka dzimšanu, miršanu un vairošanos” (Die Gőtliche Ordnung in den Veränderungen des menschlichen Geschlechts, aus der Geburt, dem Tode, und der Fortplanzung desselben erwissen, 1741). Šajā darbā aplūkots plašs demogrāfisko problēmu loks (aprēķināts iedzīvotāju kopskaits, sastādītas pirmās vācu mirstības tabulas, veikti dzimstības, laulātības, mirstības rādītāju aprēķini, analizēti mirstības cēloņi u.tml.) un atklātas vairākas svarīgas demogrāfiskās likumsakarības. Tiesa, J. Zismilhs savus atklājumus ietērpa teoloģiskā apvalkā, uzskatot demogrāfiskās likumsakarības par “dievišķā gara” izpausmi, tomēr pašiem par sevi šiem atklājumiem bija svarīga nozīme demogrāfijas attīstībā.

Pieminamas ir arī zviedru zinātnieka astronoma un demogrāfa Pēra Vilhelma Vargentīna (Pehr Wilhelm Wargentin) publikācijas par demogrāfisko problemātiku, īpaši viņa darbs par iedzīvotāju mirstību Zviedrijā, kurš balstījās uz sastādītajām mirstības tabulām. 18. gs. beigās parādījās angļu mācītāja un demogrāfa Tomasa Maltusa (Thomas Robert Malthus), kā arī franču filozofa marķīza de Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, Marquis of Condorcet) darbi par demogrāfiskās politikas un apdzīvotības teorijas jautājumiem. Demogrāfija kļuva par arēnu asai ideoloģiskai cīņai.

19. gs. ievērojami uzlabojās datu ticamība par demogrāfiskiem procesiem un to kopsakaru ar sociāli ekonomiskajiem apstākļiem. Daudzās valstīs izveidojās speciālas statistikas iestādes, kuras vāca un publicēja materiālus par iedzīvotājiem. Zinātnisko pētījumu līmenis paaugstinājās visās ekonomiski attīstītajās valstīs, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur kopš gadsimta beigām demogrāfisko problēmu pētījumiem tiek pievērsta ļoti liela uzmanība.

19. gs. demogrāfijas attīstībā (jo sevišķi demogrāfiskās statistikas jomā) svarīga nozīme bija beļģu statistiķa Ādolfa Ketlē (Adolphe Lambert Quetelet), angļu demogrāfa Viljama Ferra (William Farr), A. Gijāra un citu autoru darbiem. Vairāki nozīmīgi darbi parādījās Krievijā. Vēsturiskās demogrāfijas likumsakarību izziņā, laulības un ģimenes evolūcijas, iedzīvotāju dzīvotspējas un dažu citu aspektu pētījumos zināmu ieguldījumu deva marksisma pamatlicēji Kārlis Markss (Karl Marx) un Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels).

19. un 20. gs. mijā vairākus darbus par demogrāfisko problemātiku uzrakstīja Vidzemē dzimušais Kārlis Balodis. Viņš īpaši pētīja iedzīvotāju mirstības likumsakarības Krievijā, arī Baltijas guberņās, nodarbojās ar demogrāfiskām prognozēm, iedzīvotāju vecumstruktūras statistisko rādītāju pilnveidošanu un citiem jautājumiem.

20. gs. vidū plašu sistematizētu apcerējumu par demogrāfijas vēsturi veica vairāku valstu vadošie demogrāfi, 1959. gadā publicējot kolektīvo monogrāfiju “Iedzīvotāju izpēte: inventarizācija un novērtēšana” (The study of population: An Inventory and Appraisal).

20. gs. raksturīgi jauni sasniegumiem demogrāfijas attīstībā. Būtiska nozīme bija tam, ka aizvien vairāk tika organizētas tautas skaitīšanas. Visvairāk tās rīkoja 20. gs. 20. gados, kopskaitā vairāk par 300. Grūtības pasaules iedzīvotāju skaita un sastāva noteikšanā radīja apstāklis, ka ilgāku laiku tautas skaitīšana netika organizēta pēc iedzīvotāju skaita vislielākajā valstī Ķīnā, kur pirmo reizi to veica tikai 1953. gadā, otro ‒ 1964. gadā, bet nākamo vēl pēc 18 gadiem ‒ 1982. gadā. Eiropā jau 20. gs. sākumā tautskaites praktiski aptvēra visas valstis. Arī Amerikas kontinentā pēc Pirmā pasaules kara 99‒100 % iedzīvotāju bija uzskaitīti. Demogrāfijas zinātnes stāvoklis lielā mērā atkarīgs arī no tā, vai organizēti demogrāfiskie apsekojumi, kuros var ietvert tādus jautājumus, kuru atbildes no visiem iedzīvotājiem praktiski nevar iegūt. Tajās valstīs, kurās nepastāv iedzīvotāju kustības sistemātiska uzskaites sistēma vai tā ir nepilnīga, šādus pētījumus organizē, lai noskaidrotu demogrāfisko procesu intensitāti. Mūsdienās tieši līdzdalība speciālu aptauju rīkošanā nosaka demogrāfijas apakšnozaru attīstības līmeni. Dažkārt tās rīko starptautiskās organizācijas. Piemēram, ANO kopš 1963. gada organizē valdību aptaujas (monitoringus) par demogrāfisko stāvokli valstī, valdību ieskatiem iedzīvotāju politikas jomā un tmlīdzīgiem jautājumiem. Eiropā kopš 1953. gada funkcionē Eiropas Komisijas (European Commission) struktūrvienība ‒ Eiropas Savienības Statistikas birojs (Eurostat). Tā galvenais uzdevums ir nodrošināt informāciju par dalībvalstīm visā kontinentā. Viens no svarīgiem šīs organizācijas principiem ir metodiskā darba koordinācija kopienā un pētniecības veicināšana kā dalībvalstīs, tā arī birojā (Luksemburgā). Svarīgākās statistiskā darba jomas ir iedzīvotāji, to veselība, izglītība, darbaspēks, kultūra, dzīves apstākļi un sociālā aizsardzība. Eurostat organizē daudzus apsekojumus sadarbībā ar nacionālajām statistikas iestādēm, piemēram, darbaspēka apsekojumus (kopš 1960. gada), Eirobarometra aptaujas (kopš 1973. gada). Vairākās valstīs tieši nacionālās pārvaldes veic sociāldemogrāfiskos pētījumus, piemēram, Norvēģijā, Nīderlandē, ASV, Kanādā, Krievijā un citur. 20. gs. 80. gadu vidū ar ANO specializēto organizāciju atbalstu izveidota programma, lai iegūtu salīdzināmu informāciju par galvenokārt jaunattīstības valstu demogrāfisko attīstību un veselību “Demogrāfiskais un veselības apsekojums” (Demographic and health survey, DHS). Vairāk nekā 90 valstīs veikti apmēram 300 reprezentatīvi apsekojumi par laulībām, dzimstību, zīdaiņu un māšu mirstību, izglītību, nodarbinātību, iedzīvotāju attieksmi pret plašsaziņas līdzekļiem un tamlīdzīgām tēmām.

ANO Eiropas Ekonomiskās komisijas (Economic Commission for Europe) Iedzīvotāju izpētes nodaļa 90. gados organizēja ļoti plašu Dzimstības un ģimenes apsekojumu (Fertility and Family survey), kurā piedalījās 21 Eiropas valsts un trīs citu kontinentu valstis (ASV, Kanāda, Jaunzēlande). Bez Eiropas Ekonomiskās komisijas rekomendētajiem jautājumiem dalībvalstis aptaujas lapā varēja iekļaut katru valsti interesējošus jautājumus. Līdzīgs pētījums ir par dzimumiem un paaudzēm. Tas sākās 2004. gadā ar 20 valstu līdzdalību pirmajā posmā un 14 valstu piedalīšanos 21. gs. otrajā dekādē.

1972. gadā izveidota starptautiska nevalstiska organizācija Starptautiskā Sadarbības komiteja nacionāliem pētījumiem demogrāfijā (Committee for International Cooperation in National Research in Demography), kuras darbību akreditē ANO Ekonomikas un sociālā padome (United Nations Economic and Social Council). Saskaņā ar šīs organizācijas direktoriju sarakstu 2000. gadā tajā bija ietverti 835 demogrāfiskie pētnieciskie centri, visvairāk to bija ASV (69), Indijā (37), Ķīnā (35), Francijā (35), Apvienotajā Karalistē (33), Šveicē (24). ASV ir arī visvairāk speciālistu, kas nodarbojas ar demogrāfisko problemātiku. Arī daudzās citās valstīs ir demogrāfijas asociācijas vai biedrības. 1983. gadā nodibināta Eiropas Iedzīvotāju izpētes asociācija (European Association for Population Studies), kura ik pēc diviem gadiem rīko kontinenta mēroga konferences, veicina starptautiskos pētījumus, izdod žurnālus un informatīvos biļetenus. Asociācija 2005. gadā izveidoja Eiropas Demogrāfijas doktora skolu (European Doctoral School of Demography).

ANO Ekonomikas un sociālo lietu departamentā (Department of Economic and Social Affairs) ir Iedzīvotāju nodaļa (Population Division), kura koordinē valdību un starptautisko organizāciju rīcību demogrāfiskās attīstības jomā. Jau 1928. gadā tika izveidota Starptautiskā Iedzīvotāju zinātniskās izpētes savienība (International Union for Scientific Study of Population, IUSSP), kuras misija ir veicināt iedzīvotāju zinātnisko izpēti, veicināt apmaiņu starp pētniekiem visā pasaulē un stimulēt interesi par iedzīvotāju attīstību. Zinātniskā programma tiek īstenota zinātnisko paneļu (Scientific Panels) ietvaros. Pašreiz aktuālāko paneļu skaitā ir abortu pētījumi, kontracepcijas pārmaiņu teorijas, reproduktīvā veselība, digitālā demogrāfija, telpiskā demogrāfija, vēsturiskā demogrāfija, ģimenes uzvedība Austrumāzijā un Dienvideiropā, ģimenes plānošana un dzimstība, starptautiskā migrācija, nabadzība un nevienlīdzība, iedzīvotāju attīstības perspektīvas. Savienība regulāri rīko vispasaules kongresus. No ietekmīgākajām starptautiskajām ANO aģentūrām demogrāfijā nozīmīgas ir Pasaules veselības organizācija (World Health Organisation), Starptautiskā Migrācijas organizācija (International Organization for Migration), Starptautiskā Darba organizācija (International Labour Organization), kā arī ANO Attīstības programma (United Nations Development Programme). Pie daudzām universitātēm ir dažādu virzienu speciālas pētnieciskās institūcijas. ASV nozīmīgākie centri ir Prinstonas Universitātes (Princeton University), Pensilvānijas Universitātes (University of Pennsylvania) un Mičiganas Universitātes (University of Michigan) vienības, Urbanistikas institūts (Urban Institute) Vašingtonā un ASV Skaitīšanas birojs (United States Census Bureau). Eiropā nozīmīgākie pētniecības centri ir Parīzē, Vīnē, Rostokā, Hāgā, Barselonā, Londonā, Romā un Vīsbādenē. Galvenie pētnieciskie centri Krievijā ir M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte (Московский государственный университет имени М. В. Ломоносова) un Maskavas Ekonomikas augstskolas (Московская школа экономики) Demogrāfijas institūts (Институт демографии). Pēdējās desmitgadēs izveidojušies jauni centri lielākajās Ķīnas un Indijas universitātēs.

Visaugstākie reitingi ir diviem ASV iznākošajiem akadēmiskajiem žurnāliem. Kopš 1964. gada iznāk žurnāls Demography. Tas ir oficiāls Amerikas Iedzīvotāju asociācijas izdevums (Population Association of America, PAA). Visbiežāk žurnālā publicēti raksti par klasiskās demogrāfijas jomām, dzimstību, mirstību un migrāciju, kā arī par demogrāfiskajām struktūrām. Kopš 1975. gada Iedzīvotāju padome (Population Council) Ņujorkā ik ceturksni publicē Population and Development Review. Žurnālā dominē teorētiska rakstura publikācijas, tās orientētas uz zināšanu iegūšanu par attiecībām starp iedzīvotāju attīstību un sociālām, ekonomiskām un vides pārmaiņām, kā arī sabiedrisko politiku jautājumu aplūkošanai.

Starptautiskajā apritē plašu izplatību ieguvis britu žurnāls Population Studies: A journal of Demography (kopš 1947. gada). Žurnālu publicē Londonas Ekonomikas skola (London School of Economics) un britu Iedzīvotāju izpētes komiteja (Population Investigation Committee). Tam ir plaša tematika (visas galvenās demogrāfijas apakšnozares) par vēsturiskām un mūsdienu likumsakarībām, kvantitatīvo un kvalitatīvo metožu izstrādi un tamlīdzīgām tēmām. Līdzīgas tēmas ir Nīderlandē 1985. gadā izveidotajam žurnālam European Journal of Population. Saseksas Universitātes (University of Sussex) Migrācijas pētījumu centrs (Center of Migration Research) kopš 1971. gada ik ceturksni izdod žurnālu Journal of Ethnic and Migration Studies, kur publicē rakstus par visu veidu migrācijām, to sekām, diskrimināciju, nacionālismu, pilsonību, integrācijas politiku, etniskiem konfliktiem. Etnisko pētījumu jomā žurnāls ierindots starp nozīmīgākajiem žurnāliem pasaulē. Franču Nacionālais demogrāfisko pētījumumu institūts (Institut National d’Etudes Demographiques) kopš 1973. gada franču un angļu valodā reizi ceturksnī izdod akadēmisko žurnālu Population, ik mēnesi arī Population Societies. Kopš 1999. gada iznāk Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūta (Max-Planck-Institut für demografische Forschung, MPIDR) žurnāls Demographic Research. Tas ir tiešsaistes atvērtais žurnāls ar iespēju paātrināti publicēt ne vien pētnieciskos rakstus, bet arī aprakstošus materiālus, datu kopas, datorprogrammatūru un plašākus pielikumus.

Itālijas iedzīvotāju izpētes asociācija (Associazione Italiana per gli Studi di Popolazione) un Romas universitāte La Sapienza (Università degli Studi di Roma “La Sapienza”) jau no 1934. gada izdod žurnālu Genus. Tas ir starpdisciplinārs žurnāls itāļu, angļu un franču valodā par iedzīvotājiem. Žurnālā dominē demogrāfiskā tematika. No lielākajām jaunattīstības valstīm nozīmīgs ir Indijā iznākušais žurnāls Demography India, kas ir oficiālais Indijas Iedzīvotāju izpētes asociācijas (Indian Association for the Study of Population) izdevums.

Kopš 21. gs. sākuma Maskavas Ekonomikas augstskolas Demogrāfijas institūts ik nedēļu elektroniski izdod biļetenu Демоскоп Weekly (Demoskop Weekly), sniedzot informāciju par Krievijas, Eiropas un pasaules demogrāfisko attīstību, svarīgākajiem demogrāfiska rakstura notikumiem (konferencēm, tautas skaitīšanu rezultātiem, publikācijām un tamlīdzīgiem jautājumiem). Kopš 1949. gada ANO ik gadus izdod demogrāfiskas ievirzes izziņu krājumu par visas pasaules un visu valstu un teritoriju iedzīvotājiem: Demographic Yearbook / Annueire Demographique. Arī dažos citos ANO izdevumos regulāri tiek publicēti dati par demogrāfisko situāciju pasaulē un atsevišķās valstīs.

Austrijas Zinātņu akadēmijas (Österreichische Akademie der Wissenschaften) Vīnes Demogrāfijas institūts (Vienna Institute of Demography) sadarbībā ar nozīmīgākajiem pasaules zinātniekiem kopš 2002. gada gatavo periodisku izdevumu Vienna Yearbook of Population Research, kurā aplūkoti visu demogrāfijas apakšnozaru aktuālie jautājumi.

Angļu demogrāfs Deivids Glāss (David Glass) pētījis laulības, dzimstību, migrāciju, demogrāfisko politiku Eiropā. Angļu demogrāfs un politologs Deivids Koulmens (David Coleman) ir viens no Eiropas nozīmīgākajiem speciālistiem demogrāfisko koncepciju jomā un etniskās demogrāfijas nozarē. Viņam ir pētījumi demogrāfisko tendenču noteikšanā Lielbritānijā un Eiropā, dzimstības, starptautiskās migrācijas jomā, depopulācijas seku noteikšanā un prognožu izstrādāšanā.

Vācu demogrāfe, viena no Eiropas Iedzīvotāju izpētes asociācijas veidotājām Šarlote Hēna (Charlotte Höhn) pētījusi ģimeņu attīstību, iedzīvotāju politiku. Viņai ir nozīmīgi darbi arī etniskajā demogrāfijā.

Austrāliešu nozīmīgākais demogrāfs un epidemiologs Džons Koldvels (John Charles Coldwell) pētījis globālās dzimstības un veselības pārmaiņas, Āfrikas, Āzijas un Okeānijas iedzīvotāju attīstību un sociālo politiku.

Amerikāņu demogrāfa Enslija Kola (Ansley Coale) galvenie pētījumi saistās ar dzimstību, demogrāfisko pāreju un iedzīvotāju struktūrām. Cits amerikāņu demogrāfs un epidemiologs Semjuels Prestons (Samuel Preston) galvenokārt pētījis iedzīvotāju veselību un dzīvotspēju, arī laulības, to noturību un dzimstību. Plaši pazīstamas Prestona līknes mirstības un labklājības sakaru izpētē.

Nozīmīgākais austriešu demogrāfs un statistiķis Volfangs Lucs (Wolfgang Lutz) rakstījis par dzimstību, ģimeni, iedzīvotāju mijiedarbību ar vidi un ekonomisko attīstību, demogrāfiskajām prognozēm.

Franču demogrāfa un epidemiologa Žaka Vallina (Jacques Vallin) galvenie pētījumu virzieni: demogrāfiskās statistikas datu kvalitāte, to salīdzināšana; iedzīvotāju veselība un mirstība, t.sk. PSRS republikās un postpadomju valstīs, Āfrikas un Āzijas valstīs; demogrāfiskās un epidemioloģiskās pārejas teorijas pilnveidošana.