Etniskās demogrāfijas objekts ir etniskās kopības, etnosi. Šo jēdzienu saturu nosaka galvenokārt etnoloģija. Demogrāfijā būtiskākā nozīme ir iedzīvotāju dabiskās kustības procesiem (dzimstībai, mirstībai, laulātībai), tātad iedzīvotāju atražošanai (ataudzei). Vēsturiski izveidojušās ciltis, cilšu apvienības, tautības, nācijas. Dažkārt pētījumos izdala arī etnogrāfiskās grupas – savrupas tautības vai nācijas daļas, kas saglabā dažas valodas, kultūras, dzīves veida īpatnības, piemēram, normandieši franču etnosā vai latgalieši latviešu etnosā. Šo terminu formulējumos dažādās valstīs nav vienādas nostājas. Galvenās etnosu pazīmes ir valoda un teritorija. Daudzu etnosu pārstāvji dzīvo aiz etniskās dzimtenes robežām, veidojot attiecīgas diasporas, t.sk. ievērojama daļa lielo etnosu (ķīniešu, krievu un citi). Svarīga nozīme ir arī iedzīvotāju nodarbinātībai un indivīdu psihiskajām īpatnībām, kuras vērojamas kopību kultūrā. Kopš 19. gs. beigām etnogrāfiskajā (etnoloģiskajā) literatūrā un filozofijā šīs pazīmes aizvien biežāk papildina ar nacionālo un etnisko pašapziņu. Īpaša vērība tam pievērsta tautas skaitīšanu organizēšanā, nosakot mājsaimniecībā esošo personu etnisko piederību (visbiežāk tautību). Informācijas daudzums un tās kvalitāte būtiski atšķiras pasaules reģionos un valstīs. Svarīgs demogrāfijas zinātnes uzdevums ir noteikt iedzīvotāju sastāvu un analizēt tā pārmaiņas. Viens no demogrāfisko struktūru veidiem ir iedzīvotāju etniskais sastāvs, kas etniskajā demogrāfijā bieži ir galvenais izpētes aspekts. Mūsdienās daudzās monoetniskajās valstīs (Vācijā, Polijā, Zviedrijā, Japānā, Armēnijā u. c.), kurās pamattautības iedzīvotāji veido lielāko daļu iedzīvotāju, etniska rakstura jautājumus oficiālās aptaujas lapās (dokumentos) neietver un etniskā statistika un etniskā demogrāfija ir vāji attīstīta. Turpretim multietniskajās valstīs (Indijā, Ķīnā, Krievijā, Indonēzijā, Irānā, Pakistānā, Šveicē, Peru, Latvijā u. c.) par šiem jautājumiem zinātnieki un sabiedrība izrāda lielāku vai mazāku interesi.