Etniskās demogrāfijas objekts ir etniskās kopības, etnosi. Šo jēdzienu saturu nosaka galvenokārt etnoloģija. Demogrāfijā būtiskākā nozīme ir iedzīvotāju dabiskās kustības procesiem (dzimstībai, mirstībai, laulātībai), tātad iedzīvotāju atražošanai (ataudzei). Vēsturiski izveidojušās ciltis, cilšu apvienības, tautības, nācijas. Dažkārt pētījumos izdala arī etnogrāfiskās grupas – savrupas tautības vai nācijas daļas, kas saglabā dažas valodas, kultūras, dzīves veida īpatnības, piemēram, normandieši franču etnosā vai latgalieši latviešu etnosā. Šo terminu formulējumos dažādās valstīs nav vienādas nostājas. Galvenās etnosu pazīmes ir valoda un teritorija. Daudzu etnosu pārstāvji dzīvo aiz etniskās dzimtenes robežām, veidojot attiecīgas diasporas, t.sk. ievērojama daļa lielo etnosu (ķīniešu, krievu un citi). Svarīga nozīme ir arī iedzīvotāju nodarbinātībai un indivīdu psihiskajām īpatnībām, kuras vērojamas kopību kultūrā. Kopš 19. gs. beigām etnogrāfiskajā (etnoloģiskajā) literatūrā un filozofijā šīs pazīmes aizvien biežāk papildina ar nacionālo un etnisko pašapziņu. Īpaša vērība tam pievērsta tautas skaitīšanu organizēšanā, nosakot mājsaimniecībā esošo personu etnisko piederību (visbiežāk tautību). Informācijas daudzums un tās kvalitāte būtiski atšķiras pasaules reģionos un valstīs. Svarīgs demogrāfijas zinātnes uzdevums ir noteikt iedzīvotāju sastāvu un analizēt tā pārmaiņas. Viens no demogrāfisko struktūru veidiem ir iedzīvotāju etniskais sastāvs, kas etniskajā demogrāfijā bieži ir galvenais izpētes aspekts. Mūsdienās daudzās monoetniskajās valstīs (Vācijā, Polijā, Zviedrijā, Japānā, Armēnijā u. c.), kurās pamattautības iedzīvotāji veido lielāko daļu iedzīvotāju, etniska rakstura jautājumus oficiālās aptaujas lapās (dokumentos) neietver un etniskā statistika un etniskā demogrāfija ir vāji attīstīta. Turpretim multietniskajās valstīs (Indijā, Ķīnā, Krievijā, Indonēzijā, Irānā, Pakistānā, Šveicē, Peru, Latvijā u. c.) par šiem jautājumiem zinātnieki un sabiedrība izrāda lielāku vai mazāku interesi.

Demogrāfijas zinātne un tās nozares tiecas noskaidrot demogrāfisko notikumu un demogrāfisko procesu likumsakarības. Etniskās demogrāfijas galvenais uzdevums ir atklāt etnisko raksturu likumsakarības iedzīvotāju atražošanās jomā. Pētījumu gaitā jāiegūst katras etniskās kopības demogrāfisko procesu būtiskāko kvalitatīvo un kvantitatīvo raksturlielumu komplekss. Vispirms jāatzīmē laulību un ģimeņu veidošanās raksturojumi. Tāpat jāanalizē rādītāju kopums, kas nosaka iedzīvotāju atražošanās gaitu (intensitāti) etniskā aspektā. Svarīga nozīme ir arī etnosu migrācijas raksturojumam, it īpaši tad, ja demogrāfisko attīstību aplūko pasaules reģionu un valstu skatījumā. Etniskās diferenciācijas noteikšana laulātības, dzimstības, mirstības, iekšējās un starptautiskās migrācijas procesos ir priekšnoteikums zinātnisko prognožu izstrādāšanā un demogrāfiskās politikas īstenošanā. Zināšanas par etnosu teritoriālo izvietojumu, matrimonālo, reproduktīvo, vitālo (pašsaglabāšanās) un migratīvo uzvedību, dzīvotspēju, ģimenes plānošanu plaši izmanto valsts pārvaldē un pašvaldību darbā, it īpaši reģionālajā plānošanā, veselības aprūpē, sociālajā nodrošināšanā, izglītības nozarē un uzņēmējdarbībā.

Dažādās kultūrās un to vēsturiskās attīstības posmos etniskā situācija ir atšķirīga. 20. gs. bija laikmets, kad strauji pieauga jaunu nācijvalstu skaits, izteikti pēc abiem pasaules kariem. Pēc Pirmā pasaules kara sabruka četras impērijas: Osmaņu, Austroungārijas, Vācijas un Krievijas, bet pēc Otrā pasaules kara norisa Eiropas koloniju dekolonizācija. Rezultātā katrā nācijvalstī pārdesmit gadu periodā izveidojās pamattautības iedzīvotāju (pamatiedzīvotāju, indigenous population, indigenous peoples) un etnisko minoritāšu kopumi. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) starptautiskajā konferencē Kairā “Par iedzīvotājiem un attīstību” (International Conference on Population and Development, 1994) tās pieņemtajā rīcības programmā īpaši atzīmēts, ka ikvienai valstij ir suverēnas tiesības lemt par realizējamo demogrāfisko un etnisko politiku, uzsverot, ka pamatiedzīvotājiem “ir speciālās vajadzības un ir savs īpašs un visnotaļ vērā ņemams viedoklis par saistību starp demogrāfisko situāciju un attīstību – bieži vien ievērojami atšķirīgs nekā iedzīvotāju grupām, ar kurām viņi valsts robežās ir savstarpēji saistīti”. Rīcības programmā tāpat ir uzsvērta nepieciešamība valdībām sekot demogrāfiskās situācijas izmaiņām, tās novērtējumi jādara zināmi ANO speciālajām iestādēm, kuras sagatavo attiecīgos dokumentus (monitoringus). Par pamatiedzīvotāju demogrāfisko stāvokli jāvāc statistiskā informācija, iekļaujot to nacionālo statistikas datu sistēmā.

Iedzīvotāju dabiskās kustības procesu norise atkarīga no dažādiem faktoriem: bioloģiskiem, medicīniskiem, ģeogrāfiskiem, sociāliem, ekonomiskiem un citiem. Ja tiek pētīti teorētiski un metodoloģiski aspekti, etniskajai demogrāfijai ir cieši sakari ar tādām zinātnēm kā etnoloģija un iedzīvotāju ģeogrāfija. Šī saikne parādās arī empīriskā materiāla analīzē. Tautu u. c. etnosu attīstības dinamikas izpētē etniskā demogrāfija saistīta arī ar vēsturi (izteiktāk ar paleodemogrāfiju), socioloģiju, iedzīvotāju statistiku, politoloģiju un valodniecību. Dzimstības un mirstības etniskās diferenciācijas pētījumos neizbēgami lielāka vai mazāka saskarsme ir ar epidemioloģiju, iedzīvotāju ģenētiku, kardioloģiju u. c. medicīniski bioloģiskām zinātnēm. Laulību noslēgšanas, to noturības un ģimeņu formēšanas jomā svarīga nozīme ir demogrāfu sadarbībai ar antropologiem, sociologiem, juristiem un psihologiem.

Etniskās demogrāfijas pirmsākumi saistāmi ar demogrāfiskās statistikas veidošanos. Jau dažus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras primitīvas uzskaites veica Ķīnā, Ēģiptē, Japānā, sengrieķu valstīs, Romā un citur. Vajadzība pēc iedzīvotāju etniskā statusa uzskaites radās 18.–19. gs., galvenokārt saimnieciskās darbības un etnosu tiesiskā stāvokļa pārmaiņu dēļ. Viena no pirmajām valstīm, kas tādu uzskaiti ieviesa, bija Krievija, kurā tās kolonizācijas politikas rezultātā paplašinājās teritorija, nodokļu sistēma sarežģījās un etniskais sastāvs kļuva aizvien raibāks. Jau pirmās tā sauktās dvēseļu revīzijas (1719–1729) programmā bija iekļauts jautājums par cilvēku etnisko piederību pēc to pašnoteikšanās principa vai dzimtās valodas. Līdzīga nostāja bija arī nākamajās četrās revīzijās (piektā norisa 1796. gadā), bet vēlāk ziņas par etnisko piederību bija fragmentāras, un no jauna cariskajā Krievijā jautājums aktualizējās, tikai sākot ar 19. gs. otro pusi. Dažkārt uzskaitēs interesējās par iedzīvotāju sastāvu pēc reliģiskās piederības. Tas bija raksturīgs arī turku iekarotajās teritorijās Osmaņu Impērijā, atšķirot musulmaņus no neticīgajiem (“svešajiem”).

Zinātniska etniskās statistikas materiālu izvērtēšana un jaunu zināšanu radīšana sākās galvenokārt 19. gs. vidū, kad vairākās Eiropas multietniskajās valstīs tika organizētas tautas skaitīšanas un to programmās bija iekļauti jautājumi par valodas lietošanu vai konfesionālo piederību. 1846. gadā Beļģijā aptaujas lapā bija jautājums par galveno sarunu valodu (1856. gadā arī par citu valsts valodu prasmēm). 1850. gadā Šveicē interesējās par galveno sarunu valodu, 1861. gadā Prūsijā un 1869. gadā Austroungārijā par dzimto (mātes) valodu, bet ārpus Eiropas par to visagrāk datus ieguva 1871. gada skaitīšanās Indijā un Kanādā.

Etniskās kopības veidu zinātnisks pamatojums līdz 19. gs. beigām vēl nebija izstrādāts. Lielāku skaidrību par etnosu noteikšanas pazīmēm ieviesa 1872. gada Starptautiskais Statistikas kongress (International Statistical Congress) Pēterburgā, uzsverot etniskās pašapziņas nozīmi. Tomēr šī rekomendācija praktiski netika ievērota, un sekojošās tautskaitēs, piemēram, Grieķijā 1886. gadā un pirmajā Viskrievijas skaitīšanā 1897. gadā, skaitīšanas lapā bija tikai jautājums par valodu. Pēc Pirmā pasaules kara Ungārijā (1920), Latvijā (1920), padomju Krievijā (1920. un 1926. gadā), Igaunijā (1922), Rumānijā (1930) u. c. skaitīšanās bija iekļauts jautājums par tautību (vai arī papildus vēl jautājums par valodu).

Par mūsdienu tautas skaitīšanas sākumu uzskata Amerikas Savienoto Valstu (ASV) 1790. gada skaitīšanu. Tās programma gan bija ļoti šaura: skaitīšanā ieguva ziņas par brīvo pieaugušo balto vīriešu un sieviešu skaitu, vergu skaitu, brīvo krāsaino iedzīvotāju skaitu, kuri maksāja nodokļus. Turpmāk šajā valstī interesējās galvenokārt par rasēm, lai gan papildus izdalīja vairākas lielākās etniskās kopības: filipīniešus, japāņus, eskimosus, puertorikāņus, ķīniešus un citus. Arī Brazīlijā, Dienvidāfrikā un vairākās citās valstīs vairāk interesējas par rasu piederību. Savukārt Tuvajos Austrumos prevalē ievirze noskaidrot cilvēku reliģisko piederību.

Galvenais ziņu avots par etnosiem, to attīstību ir iedzīvotāju uzskaites. Var būt primitīvas uzskaites un zinātniski organizētas valsts mēroga statistiskās operācijas, kad atbilstoši noteiktiem kritērijiem (mūsdienās – starptautiski atzītiem) tiek iegūta informācija par visiem iedzīvotājiem un viņu mājokļiem.

Lai iegūtu tādas ziņas starpuzskaišu periodā, nepieciešama iedzīvotāju dabiskās kustības un migrācijas veidu demogrāfisko notikumu (laulības noslēgšana, laulības šķiršana, pārtraukšana laulātā partnera nāves dēļ, miršana, emigrēšana, imigrēšana) pastāvīga reģistrēšanas sistēma. Ekonomiski attīstītākajās valstīs tāda reģistrācija ir obligāta, iegūtā informācija tiek ievadīta reģistru sistēmā, dodot iespēju sekot demogrāfisko struktūru pārmaiņām, un ir priekšnoteikums demogrāfisko procesu intensitātes noteikšanai un demogrāfiskajai analīzei. Mūsdienās tautas skaitīšanas vairāk vai mazāk regulāri organizē visas valstis un galveno informāciju publicē nacionālās institūcijas un starptautiskās organizācijas, t. sk. ANO specializētās organizācijas.

Dabiskās kustības un migrācijas nepārtrauktās uzskaites programmas ir ierobežotas ar juridisko demogrāfisko notikumu reģistrēšanu. Turklāt pazīmju loks parasti nav liels. Padziļinātai struktūru un procesu, kā arī etniskās pašapziņas izpētei nepieciešams veikt speciālus demogrāfiska rakstura apsekojumus.

Etniskā demogrāfijā ļoti plaši izmanto relatīvos un vidējos lielumus. Kopējs apzīmējums vairāku tipu relatīviem statistikas lielumiem, kuri raksturo demogrāfisko notikumu biežumu un demogrāfisko struktūru stāvokli, ir demogrāfiskie koeficienti. Katram vecumam aprēķinātie demogrāfisko procesu intensitātes izmaiņu skaitliskie parametri kohortās vai nosacītās paaudzēs un notikumu iestāšanās varbūtības lielumi veido demogrāfisko tabulu saturu. Tieši demogrāfisko tabulu rādītāju iegūšana un lietošana pētniecībā liecina par pētījumu kvalitāti un zinātnes attīstības līmeni, t. sk. etniskās demogrāfijas nozarē.

Multietniskajās populācijās aktuāls ir jautājums par etnisko identitāšu transformāciju un saglabāšanos, etniskās konsolidācijas, asimilācijas un integrēšanas procesiem, kā arī “etniskās majoritātes” un “etniskās minoritātes” kategorijām, to izpēti. Svarīga nozīme ir pētījumiem par etniski jaukto laulību un ģimeņu veidošanos, t. sk. jaukto laulību pēcnācēju etniskumu – tautības izvēli.

Jau pagājušā gadsimta vidū daudzviet palielinājās interese par etniskuma daudzveidības pieaugumu. Tas izsauca nepieciešamību izstrādāt jaunas metodes un indikatorus šo komplicēto procesu mērīšanā, cēloņu un faktoru ietekmes izdibināšanā. Speciālo laulātības un etniskuma mozaiskuma indeksu aizvien plašāka pielietošana manāmi uzlaboja izpratni par procesu raksturu. Tie labāk nekā jau agrāk izmantotie laulāto (partneru) izvēli raksturojošie pievilkšanās (simpātijas) un atgrūšanās (antipātijas) indeksi liecina par etniskā faktora lomu ģimeņu veidošanā un paaudžu nomaiņā kopumā.

Pasaulē ir pieci tūkstoši tautu, t. sk. vairāk nekā 300 ir lielākas par miljonu cilvēku katrā. Ap 80 vislielākās tautas ar 10 miljoniem cilvēku katrā veido 4/5 no visas cilvēces. Vislielākās ir haņu tauta, arābi, hindī, bengāļi, amerikāņi ar vismaz 300 miljoniem katrā tautā. Jāņem vērā, ka iedzīvotāju skaits manāmi variē atkarībā no pieņemtiem kritērijiem, it īpaši arābu un amerikāņu tautu apjomi. Tā, piemēram, mūsdienās par arābiem pieņemts uzskatīt Arābu līgas 22 valstu iedzīvotājus, iekļaujot citu etnosu indivīdus, bet neiekļaujot arābu diasporu (lielas arābu grupas dzīvo Irānā, ASV, Francijā, Indonēzijā un citur). Saskaņā ar šo definīciju arābu skaits pārsniedz 350 miljonus cilvēku. Ietverot līgas četru novērotājvalstu iedzīvotājus un diasporu, šis skaitlis būs būtiski lielāks (gandrīz 500 miljoni cilvēku), bet, izslēdzot citu etnisko grupu iedzīvotājus, – mazāks (ap 300 miljoniem).

Lielo un mazo tautu un etnisko grupu izpētes līmeņi ir visai atšķirīgi, tāpat kā atšķiras etniskās demogrāfijas attīstības līmeņi pasaules reģionos un valstīs. Etniskajā demogrāfijā mūsdienās aktuāli ir visdažādākie iedzīvotāju attīstības aspekti, tajā skaitā etnosu izvietojums, sastāvs, dabiskās un migratīvās kustības pārmaiņas, etnisko procesu mijiedarbība ar ekonomiskajiem, kultūras u. c. procesiem, valstīs realizējamā etniskā politika.

Turpinās klasisko demogrāfisko pētījumu papildināšana ar reģionālās un telpiskās analīzes elementiem, ģeogrāfisko informācijas sistēmu veidošanos. Etniskās demogrāfijas līmenis lielā mērā saistīts ar pētāmo populāciju etnisko sastāvu specifiskā teritorijā (valstī vai reģionā) un to valdošās politiskās varas rīcību etnopolitikas jomā.

Tiek veikti pētījumi par demogrāfisko procesu saistību ar etnisko (rasu) dažādību, politisko konfliktu saistību ar demogrāfiskām norisēm (piemēram, genocīda izpausmes Ruandā, Kosovā vai Dārfūrā).

Mūsdienu starptautiskās migrācijas procesu un migrantu sastāva kvantitatīvās analīzes materiāli liecina, ka Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu reģionu iedzīvotāju izteiktās izceļošanas uz Eiropu vai meksikāņu ieceļošanas ASV galvenais cēlonis meklējams ekonomikas dabas apstākļos – dzīves materiālās labklājības līmeņu atšķirībās izceļošanas un ieceļošanas reģionos, lai gan iedzīvotāju blīvumam, politiskajām norisēm reģionā vai etniskajam faktoram nereti ir izšķirošā nozīme.

Koncepciju un teoriju izstrādnes etniskajā demogrāfijā ir relatīvi vāji attīstītas. Principā tām jābalstās uz plašu un reprezentatīvu faktoloģisko materiālu par valsti, valstu grupu vai globāli pasaulē, taču etniskā statistika vēl ir jauna nozare, un daudzās valstīs tā arī nepastāv oficiālās statistikas līmenī, dati bieži nav salīdzināmi dinamiskā skatījumā un starp valstīm. Zinātnieki uzmanīgi izturas pret empīrisko pētījumu rezultātu vispārinājumiem, piemēram, etnisko atšķirību interpretācijām matrimonālajā, reproduktīvajā, vitālajā (dzīvotspējas) vai migratīvajā uzvedībā, intelekta ziņā. Lielākā daļa etniskās demogrāfijas koncepciju un teoriju attiecas uz konstatēto likumsakarību vispārinājumiem iedzīvotāju sastāvā, procesu diferenciāciju dabiskajā un migratīvajā kustībā.

ANO ir ietekmīgākā starptautiskā organizācija. Viens no tās uzdevumiem ir nāciju rīcībpolitiku saskaņošana. Tās Ekonomikas un sociālo lietu departamentā (Department of Economic and Social Affairs) pastāv Iedzīvotāju nodaļa (Population Division), kura koordinē valdību un starptautisko organizāciju rīcību demogrāfiskās attīstības jomā, tajā skaitā ģimeņu plānošanas, iedzīvotāju ataudzes, starptautiskās migrācijas, iedzīvotāju politikas u. c. aspektos. Nodaļa apkopo un publisko informāciju par esošo stāvokli pasaulē, reģionos, valstīs un teritorijās, organizē valdību monitoringus, arī ekspertu darba grupas, simpozijus, konferences un izstrādā prognozes. Nodaļas darbībā izteiktāka ir politiskās demogrāfijas ievirze, bet atsevišķas izstrādnes var attiecināt uz etnisko demogrāfiju. 1948. gadā ANO sistēmā nodibināja Pasaules Veselības organizāciju (World Health Organization) ar mērķi veicināt iedzīvotāju veselības uzlabošanu, saslimstības un mirstības samazināšanu. 1951. gadā dibināta Starptautiskā Migrācijas organizācija (International Organization for Migration). 1965. gadā izveidota ANO Attīstības programma (United Nations Development Programme, UNDP) – organizācija nāciju (tautu) ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, nabadzības novērošanai un nevienlīdzības samazināšanai.

Eiropā kopš 1953. gada funkcionē Eiropas Savienības (European Union) Statistikas birojs (EUROSTAT). Tā galvenais uzdevums ir nodrošināt informāciju par dalībvalstīm un arī par aktuālākajiem aspektiem visā kontinentā. Viens no svarīgiem šīs organizācijas principiem ir metodiskā darba koordinācija kopienā un pētniecības veicināšana kā dalībvalstīs, tā arī birojā (Luksemburgā).

1983. gadā nodibināja Eiropas Iedzīvotāju izpētes asociāciju (European Association for Population Studies, EAPS). Asociācija 2005. gadā izveidoja Eiropas Demogrāfijas doktora skolu (European Doctoral School of Demography), kuras programmu pašreiz atbalsta septiņas universitātes (Amsterdamas, Groningenas, Lundas, Romas, Rostokas, Tallinas un Varšavas) un pieci nozīmīgākie pētnieciskie centri (Parīzes, Vīnes, Rostokas, Hāgas un Barselonas).

ANO Eiropas Ekonomiskās komisijas (Economic Commission for Europe) Iedzīvotāju izpētes nodaļa (Population Activities Unit) 20. gs. 90. gados organizēja ļoti plašu Dzimstības un ģimenes apsekojumu (Fertility and Family survey), kurā piedalījās 21 Eiropas valsts, kā arī ASV, Kanāda un Jaunzēlande. Bez Eiropas Ekonomiskās komisijas rekomendētajiem jautājumiem dalībvalstis aptaujas lapā varēja iekļaut katru valsti interesējošus jautājumus. Baltijas valstīs tas bija jautājums par respondentu (reproduktīvā vecuma sieviešu un vīriešu) tautību. Tādējādi tika iegūti dati etniskā griezumā. Līdzīgs pētījums ir par dzimumiem un paaudzēm. Pētījums sākās 2004. gadā ar 20 valstu līdzdalību pirmajā posmā un 13 valstu piedalīšanos šajā dekādē.

Starptautiskās Sadarbības komitejā nacionāliem pētījumiem demogrāfijā (Committee for International Cooperation in National Research in Demography, 1972), kuras darbību akreditē ANO Ekonomikas un sociālo lietu padome (United Nations Economic and Social Council), ietverti 835 demogrāfiskie pētnieciskie centri. ASV nozīmīgākie centri ir Prinstonas, Pensilvānijas un Mičiganas universitāšu vienības un Urbanistikas institūts (Urban Institute) Vašingtonā.

Nozīmīgi pētījumi notiek arī Londonas Ekonomikas skolā (London School of Economics), Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skolā (London School of Hygiene & Tropical Medicine), Oksfordas Universitātē (Oxford University), Liverpūles Universitātē (University of Liverpool) un Sauthemptonas Universitātē (University of Southampton), Iedzīvotāju studiju federālajā institūtā (Bundesinstitut für Bevölkerungsforschung) Vīsbādenē, Luvēnas Katoļu universitātes (Universite Catholique de Louvain) Demogrāfijas institūtā (Institut de Demografie) un Romas Demogrāfijas institūtā (Departimento di Scienze Demografiche). 20. gs. 90. gadu otrajā pusē Dienvidtiroles etnisko grupu institūts (Istituto Sudtirolese Dei Gruppi Etnici) sadarbībā ar Eiropas Padomes (Council of Europe) Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartas (European Charter for Regional or Minority Languages) Ekspertu komisiju sāka etnisko minoritāšu pētniecību, sagatavojot par tām pirmo rokasgrāmatu vācu valodā (2000) un angļu valodā (2003). Flensburgā pastāv Eiropas Centrs minoritāšu jautājumos (The European Centre for Minority Issues, 1996), kurš konsultē valstu valdības un nevalstiskās organizācijas, vada lietišķus politiski orientētus pētījumus.

2009. gadā izveidots starptautisks iedzīvotāju izpētes un diskusiju tīkls “Eiropas iedzīvotāji” (Population Europe), kurā piedalās 30 valstu nozīmīgākie demogrāfiskie centri.

Nozīmīgi pētījumi noris arī vairākās Āzijas un citu kontinentu multietniskajās valstīs.

Kopš 1964. gada iznāk žurnāls Demography. Tas ir oficiāls Amerikas Iedzīvotāju asociācijas (Population Association of America, PAA) izdevums. Žurnālā lielāka uzmanība veltīta imigrācijas, rasu, asimilācijas, aparteīda, etniskās segregācijas problēmām. Iedzīvotāju padome (Population Council) Ņujorkā ik ceturksni publicē Population and Development Review (kopš 1975. gada). Žurnālā dominē teorētiskas publikācijas. Tās orientētas uz zināšanu iegūšanu par attiecībām starp iedzīvotāju attīstību un sociālām, ekonomiskām un vides pārmaiņām.

Starptautiskajā apritē plaši pazīstams britu žurnāls Population Studies. A Journal of Demography (kopš 1947. gada), ko izdod Londonas Ekonomikas skola un britu Iedzīvotāju izpētes komiteja (Population Investigation Committee). Tas aptver plašu tematiku (visas demogrāfijas apakšnozares) par vēsturiskām un mūsdienu likumsakarībām attīstītākajās un attīstības valstīs, kvantitatīvo un kvalitatīvo metožu izstrādi un tamlīdzīgām tēmām. Līdzīga tematika ir Nīderlandē izveidotajam žurnālam European Journal of Population (kopš 1985. gada), kas ir kļuvis par Eiropas Iedzīvotāju izpētes asociācijas izdevumu ar starpdisciplināru ievirzi, saistot demogrāfiskās atziņas ar atziņām no socioloģijas, antropoloģijas, ekonomikas, politoloģijas un veselības zinātnēm. Lielbritānijā ik ceturksni izdod žurnālu Journal of Ethnic and Migration Studies (kopš 1971. gada), kur publicē rakstus par migrāciju, tās sekām, diskrimināciju, nacionālismu, pilsonību, integrācijas politiku, etniskiem konfliktiem. Franču Nacionālais demogrāfisko pētījumu institūts (Institut National d’Etudes Demographiques) kopš 1973. gada franču un angļu valodā reizi ceturksnī izdod akadēmisko žurnālu Population, ik mēnesi arī Population Societies. Kopš 1999. gada iznāk Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūta (Max-Planck-Institut für demografische Forschung, MPIDR) žurnāls Demographic Research. Tajā tiek publicēti ne vien pētnieciski raksti, bet arī aprakstoši materiāli, datu kopas un datorprogrammatūra.

Pamatojoties uz Viskrievijas 1897. gada tautas skaitīšanas un miršanas gadījumu reģistrācijas materiāliem, ukraiņu demogrāfs un statistiķis Mihailo Ptuha (Михайло Васильович Птуха) veica plašāku pētījumu par 11 Eiropas tautību (krievu, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu, latviešu, igauņu, moldāvu, ebreju, tatāru, baškīru un čuvašu) mirstību un aprēķināja tām vidējo mūža ilgumu.

Angļu demogrāfs Deivids Glāss (David Glass) pētīja laulības, dzimstību, migrāciju, demogrāfisko politiku Eiropā, Tuvo Austrumu tautu attīstību.

Amerikāņu demogrāfa Enslija Kola (Ansley Coale) galvenie pētījumi saistās ar dzimstību un iedzīvotāju struktūrām. Viņš sagatavojis vairākas metodiskas izstrādnes demogrāfisko tabulu un indeksu pielietošanā.

Demogrāfs un epidemiologs Semjuels Prestons (Samuel Preston) galvenokārt pētīja iedzīvotāju veselību un dzīvotspēju, tajā skaitā balto un krāsaino iedzīvotāju, atsevišķu etnosu īpatnības, dzimstību, arī laulības, to noturību. Plaši pazīstamas Prestona līknes mirstības un labklājības sakaru izpētē.

Franču demogrāfa un epidemiologa Žaka Vallēna (Jacques Vallin) galvenie pētījumu virzieni ir demogrāfiskās statistikas datu kvalitāte, to salīdzināšana, iedzīvotāju veselība un mirstība, tajā skaitā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un postpadomju valstīs, Āfrikas un Āzijas valstīs, demogrāfiskās un epidemioloģiskās pārejas teorijas pilnveidošana.

Vācu demogrāfe Šarlote Hēna (Charlotte Höhn) pētījusi ģimeņu attīstību, iedzīvotāju politiku.

Spāņu demogrāfes Annas Kabrē (Anna Cabré) pētījumi saistīti ar laulātību un ģimeni, vēsturisko un etnisko demogrāfiju.

Angļu demogrāfs un politologs Deivids Koulmens (David Coleman) ir viens no Eiropas ievērojamākiem speciālistiem etniskās demogrāfijas nozarē. Viņam ir pētījumi demogrāfisko tendenču noteikšanā Lielbritānijā un Eiropā, dzimstības, starptautiskās migrācijas jomā, depopulācijas seku noteikšanā un prognožu izstrādāšanā.

Austriešu demogrāfs Volfgangs Lucs (Wolfgang Lutz) pētījis dzimstību, ģimeni, iedzīvotāju mijiedarbību ar vidi un ekonomisko attīstību, izstrādājis demogrāfiskās prognozes.