Ekonomiskajā demogrāfijā tiek izmantotas ekonomiskās analīzes metodes demogrāfijas un iedzīvotāju attīstības parametru (skaita, blīvuma, struktūras izmaiņu u. c.) izpētē. Par ekonomiskās demogrāfijas pētījumu priekšmetu visbiežāk kļūst ekonomisko procesu saikne ar iedzīvotāju atražošanas rādītājiem, ģimenes sastāvu, saslimstību un mūža ilgumu, kā arī demogrāfiskās slodzes rādītājiem, migrāciju un valsts demogrāfiskās attīstības stāvokli. Ekonomiskā demogrāfija bieži papildina darbaspēka ekonomiku un var aptvert arī daudzas citas ekonomikas apakšnozares un teorijas.

Ekonomiskajā demogrāfijā liela uzmanība tiek pievērsta augstākas dzimstības periodu cēloņiem un sekām, kā arī iedzīvotāju vecuma struktūras un sastāva izmaiņu ietekmei uz ekonomisko attīstību. Vēl viena svarīga joma ir ekonomisko ciklu mijiedarbība ar svārstībām laulības, auglības, mirstības un migrācijas jomā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī pētījumiem par darba tirgus mijiedarbību ar ģimenes veidošanu, migrācijas modeļiem, kā arī veselības un mirstības aspektiem. Visas šīs jomas ir savstarpēji saistītas, tāpēc ekonomiskajā demogrāfijā iespējams veikt daudzpusēju un starpdisciplināru kompleksu sabiedrības procesu analīzi. Piemēram, ekonomiskā demogrāfija ļauj detalizēti izpētīt ekonomiskās situācijas ietekmi uz imigrantu ģimenes veidošanos, viņu auglības uzvedību, ieceļošanu un ieiešanu darba tirgū, mirstības modeļus un tamlīdzīgi. Ekonomiskās demogrāfijas apakšnozares starpdisciplinārais raksturs ļauj pielietot holistisku pieeju šādām pētniecības problēmām.

Ekonomiskā demogrāfija ietver ekonomikas un demogrāfijas nozaru elementus un metodes. Ekonomiskajai demogrāfijai ir divas galvenās interešu jomas: pirmkārt, demogrāfisko faktoru ietekme uz ekonomiku un, otrkārt, ekonomikas ietekme uz demogrāfiskajiem procesiem.

Ekonomiskajā demogrāfijā īpaši svarīgs ir laika nobīdes faktors, t. i., ātrums, ar kādu pārmaiņas ekonomikā izraisa izmaiņas demogrāfiskajos procesos un otrādi. Piemēram, ekonomiskās demogrāfijas pētnieki ir novērojuši, ka ekonomikas ietekme uz pārmaiņām iedzīvotāju sociālajā struktūrā notiek salīdzinoši ātri (it sevišķi zinātnes un tehnoloģiju straujas attīstības apstākļos), bet vecuma un dzimuma struktūras transformācija tādos pašos apstākļos notiek salīdzinoši lēni.

Ekonomikas skatījumā ir svarīgs ekonomiski aktīvu vai neaktīvu iedzīvotāju īpatsvars kopējā populācijā (t. i., demogrāfiskā slodze). Tieši tāpēc, lai precīzāk prognozētu ekonomiskas attīstību, ir svarīgi izvērtēt iedzīvotāju esošo un paredzamo vecumstruktūru, kā arī darba ņēmēju ekonomisko aktivitāti atkarībā no viņu vecuma, veselības stāvokļa, izglītības līmeņa un profesionālās kvalifikācijas.

Ienākumu līmeņa un iedzīvotāju dinamikas attiecību izskaidrošana ir viens no senākajiem problēmjautājumiem ekonomiskās demogrāfijas jomā. Tā risinājums meklējams divos pretrunīgos demogrāfiskās attīstības modeļos: Tomasa Maltusa (Thomas Robert Malthus) un Maikla Kremera (Michael Kremer) teorijās.

T. Maltuss darbā “Eseja par apdzīvotības principiem, un kā tie ietekmē sabiedrības tālāku izaugsmi” (An Essay on the Principle of Population as it affects the future improvement of society, 1798) pauda nostāju, ka, pieaugot cilvēku populācijai, saruks pieejamo ekonomisko resursu (t. sk. pārtikas) daudzums, piedāvājums nespēs apmierināt pieprasījumu un iestāsies ekonomiskā krīze. Savukārt ekonomists M. Krēmers uzskatīja, ka iedzīvotāju skaita pieaugums ir galvenais ekonomiskās izaugsmes priekšnosacījums. Viņš piedāvāja vienu no pārliecinošākajiem skaidrojumiem par pasaules sistēmas populācijas hiperbolisko pieaugumu, kas tika novērots 20. gs. 70. gadu sākumā, kā arī aprakstīja demogrāfiskās pārejas ekonomiskos mehānismus.

Ekonomisti un demogrāfi joprojām turpina diskutēt, vai iedzīvotāju skaita izmaiņas a) ierobežo, b) veicina vai c) neietekmē ekonomisko izaugsmi.

Līdzīgi kā sociālā demogrāfija, ekonomiskā demogrāfija izmanto daudzas metodes. Tās ietver zinātniskos un statistikas instrumentus, ko plaši izmanto ekonomikā un demogrāfijā, kā arī specifiskākas metodes, kas ir raksturīgas tikai ekonomiskajai demogrāfijai.

Bieži izmantotās zinātniskās metodes aptver zinātniskās abstrakcijas, salīdzinošās analīzes un sintēzes metodes, kā arī hipotēžu izstrādi. Lai noteiktu pētāmo procesu iezīmes, tiek izmantotas statistiskās metodes (grupēšana, statistiskā novērošana, laika rindu analīze, absolūto un relatīvo vērtību sistēmas un citas). Demogrāfiskās metodes ietver demogrāfisko modelēšanu un prognozēšanu (īpaši bieži tiek izmantoti nemainīgās populācijas modeļi un mirstības modelēšana).

Šīs apakšnozares specifiskākās metodes ietver tādu rādītāju izpēti, kur persona tiek uzskatīta par galveno uzskaites vienību (darbspējīgā vecuma iedzīvotāji, ekonomiski aktīvie iedzīvotāji utt.), vai tādu, kur uzskaites vienība ir cilvēka dzīves gadi (piemēram, vidējais paredzamais ekonomiski aktīvās dzīves ilgums). Šos rādītājus iegūst, izmantojot ar iedzīvotāju vecumu saistītās ekonomiskās tabulas, kuru izveide un aprēķināšana ir raksturīga tikai ekonomiskajai demogrāfijai.

Ekonomiskā demogrāfija ir jauna zinātne (jēdziens “demogrāfija” tika ieviests tikai 19. gs., kad parādījās pirmie mēģinājumi attīstīt zinātniskās pieejas iedzīvotāju ekonomikas jomā).

Visi 19. gs. pētījumi, kuros tika analizēta ekonomisko un demogrāfisko procesu mijiedarbība, balstījās uz Ādama Smita (Adam Smith) ražošanas faktoru teoriju, kā arī Deivida Rikardo (David Ricardo) un Džona Milla (John Stuart Mill) darbiem. 19. gs. vidū britu demogrāfs Viljams Farrs (William Farr) piedāvāja modeli, kas varētu aprēķināt izmaiņas iedzīvotāju ienākumos un dzīves izmaksās, personai pārejot no vienas vecuma grupas uz citu.

20. gs. 20. gadu beigās amerikāņu zinātnieks Elvins Hansens (Alvin Hansen) pauda uzskatu, ka iedzīvotāju skaita pieauguma tempa samazināšanās negatīvi ietekmē ekonomiku. Pēc viņa aprēķiniem, vismaz puse no visiem 19. gs. veiktajiem kapitāla ieguldījumiem bija saistīti ar iedzīvotāju skaita pieaugumu. 20. gs. 40. gados amerikāņu demogrāfa Sīmora Volfbaina (Seymour Wolfbein) darbi veicināja tā saucamo iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes tabulu izstrādi.

20. gs. otrajā pusē vairāki zinātnieki, tostarp franču pētnieki Ādolfs Landrī (Adolphe Landry) un Alfreds Sovī (Alfred Sauvy), kas pētīja savas paaudzes “rentabilitāti”, kā arī amerikāņu zinātnieks Kenets Bouldings (Kenneth Boulding), savos darbos aktīvi meklēja saikni starp ražošanas funkciju un populācijas pieaugumu. Šī saikne tika pētīta ekonomiski attīstītajās valstīs, izmantojot tādus jēdzienus kā “optimālais iedzīvotāju skaits”, “cilvēkkapitāla ieguldījumi”, kā arī “ieguldījuma un produkcijas attiecība un tās dinamika”.

Vēlākajos pētījumos pastāvīgais vai pieaugošais iedzīvotāju skaits tika uzskatīts par vienu no faktoriem, kas radīja nepieciešamību paplašināt valsts sektoru, lai palielinātu privātā kapitāla efektivitāti. Analizējot jaunattīstības valstu ekonomiskās un demogrāfiskās problēmas, par dominējošu tematu kļuva ekonomiskais spiediens, ko strauji augošs iedzīvotāju skaits rada uz tirgu ar ierobežotiem investīciju resursiem. Tādēļ šo koncepciju bieži izmantoja, lai pamatotu radikālu demogrāfisko politiku.

20. gs. 60. gadu sākumā Ungārijas zinātnieks Emīls Valkovics (Emil Valkovics) izstrādāja iedzīvotāju vecuma-dzimuma piramīdas modeli, ko bieži izmanto mūsdienu demogrāfiskajos pētījumos un statistiskajos pārskatos, kas skar ekonomikas un sabiedrības ilgtermiņa attīstības jautājumus.

Pētījumi par saikni starp iedzīvotāju pārmaiņām un ekonomisko izaugsmi 21. gs. sākumā  bijuši īpaši nozīmīgi demogrāfisko tendenču dēļ jaunattīstības valstīs. Pasaules jaunattīstības valstis (tajās dzīvo lielākā daļa pasaules iedzīvotāju) ir dažādos demogrāfiskās pārejas posmos no augstiem uz zemiem mirstības un auglības rādītājiem. Šī pāreja rada demogrāfiskā uzplaukuma kohortu, kas pakāpeniski sāk ienākt valstu darba tirgū. Kopā ar pareizu ekonomisko un demogrāfisko politiku šī parādība rada ievērojamu ekonomiskās izaugsmes potenciālu.

Svarīgs virziens mūsdienu ekonomiskajā demogrāfijā ir ekonometrisko modeļu izstrāde, kas ļauj pētīt ekonomisko un demogrāfisko procesu attiecības gan valstu, gan atsevišķu reģionu līmenī. Jaunāko modeļu priekšrocība ir tāda, ka procesu savstarpējā saistība tiek skatīta dinamiski, nevis statiski. Tāpēc secinājumi, kas tiek iegūti no ekonomikas un demogrāfisko procesu mijiedarbības analīzes, nav vien funkcionāli (faktu konstatēšana), bet ir balstīti uz korelāciju (t. i., tos var praktiski izmantot, lai prognozētu un pēc tam arī praktiski regulētu situāciju noteiktā reģionā konkrētā brīdī). Piemēram, iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugums vai kritums nav tieši atkarīgs no dzimstības un nāves gadījumu skaita izmaiņām, bet noteiktā ekonomiskā situācijā tas var būtiski ietekmēt mirstību vai dzimstību noteiktā reģionā un motivēt attiecīgas korekcijas ekonomiskajā vai reģionālajā politikā.

Nozīmīgākās pētniecības iestādes Eiropā ir Eiropas Populācijas ekonomikas biedrība (European Society for Population Economics, ESPE), Luksemburgas Socioekonomisko pētījumu institūts (Luxembourg Institute of Socio-Economic Research, LISER) un Lundas Universitātes (Lunds universitet) Ekonomiskās demogrāfijas centrs (Centrum för ekonomisk demografi).

Citur pasaulē nozīmīgākie pētījumi ekonomiskajā demogrāfijā tiek veikti Jaunzēlandes Nacionālajā demogrāfiskās un ekonomiskās analīzes institūtā (National Institute of Demographic and Economic Analysis, NIDEA), Amerikas Savienoto Valstu Nacionālajā ekonomisko pētījumu birojā (National Bureau of Economic Research, NBER), Amerikas Ekonomikas asociācijā (American Economic Association, AEA), kā arī Kalifornijas Universitātes Bērklijā (University of California, Berkeley) Ekonomikas un novecošanas demogrāfijas centrā (The Berkeley Center on the Economics and Demography of Aging, CEDA).

Eiropas Populācijas ekonomikas biedrība izdod žurnālu Journal of Population Economics (kopš 1988. gada; izdevējs Springer Verlag). Tajā publicēti oriģināli teorētiski un lietišķi pētījumi, kā arī pētījumi par ekonomisko un demogrāfisko problēmu attiecībām gan mikrolīmenī, gan makrolīmenī. Žurnālā Journal of Demographic Economics (kopš 1928. gada; izdevējs Cambridge University Press) Lielbritānijā lasāmi gan empīriski, gan teorētiski raksti par jautājumiem, kas saistīti ar demogrāfisko ekonomiku. Galvenā uzmanība pievērsta abstraktu ekonomisko vai demogrāfisko modeļu apvienošanai ar datiem, lai izceltu galvenos demogrāfijas un ekonomikas mijiedarbības mehānismus. Amerikāņu grāmatu sērija Research in Population Economics (1978–1982, 1984, 1988, 1991, 1996; izdevējs JAI Press Inc) ietver tādus pētījumus iedzīvotāju ekonomikas jomās kā ģimeņu ekonomika zemu un augstu ienākumu valstīs, auglības laika rindu analīze, kā arī privātie un valsts ieguldījumi izglītībā.

Amerikāņu ekonomists Gerijs Bekers (Gary Becker) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu sociālo zinātņu pētniekiem. 1992. gadā viņam piešķirta Nobela prēmija ekonomikas zinātnē. G. Beikers kopā ar amerikāņu ekonomistu Teodoru Šulcu (Theodore Schultz) ieviesis tādu jēdzienu kā “cilvēkkapitāls”. Viņš bija pirmais, kurš noradīja, ka izglītība ir ieguldījums, kas papildina cilvēkkapitālu tāpat, kā citi ieguldījumi papildina fizisko kapitālu.

Ekonomiste Estere Boserupa (Ester Boserup) pazīstama ar lauksaimniecības intensifikācijas teoriju, kas nosaka, ka iedzīvotāju pārmaiņas veicina lauksaimnieciskās ražošanas intensitāti, tādā veidā apstrīdot T. Maltusa viedokli.

Pols Ērlihs (Paul Ehrlich) vislabāk pazīstams ar brīdinājumiem par iedzīvotāju skaita pieauguma un ierobežoto resursu sekām. Viņa pretrunīgajā grāmata “Iedzīvotāju bumba” (The Population Bomb, 1968) tika runāts par to, ka pasaules cilvēku populācija drīz palielināsies tik ļoti, ka sāksies masveida bads.

Nobela prēmijas laureāts Saimons Kuznecs (Simon Smith Kuznets, Семён Абрaмович Кузнeц) 1971. gadā saņēma balvu ekonomikas zinātnē “par empīriski pamatoto ekonomiskās izaugsmes interpretāciju, kas ir novedusi pie jauna un padziļināta ieskata ekonomiskās un sociālās struktūras un attīstības procesā”. Viņš ir arī autors Kuzneca līknes hipotēzei. S. Kuznecs sniedzis nozīmīgu ieguldījumu ekonomikas pārveidošanā par empīrisku zinātni.