Cilvēkkapitāls tiek izmantots kā resurss, lai radītu materiālas vērtības uzņēmumā un vairotu sabiedrības labklājību. Būdams vispārīgā kapitāla daļa, cilvēkkapitāls pārstāv sakrātās izmaksas no vispārējās izglītības, speciālās sagatavošanas, veselības aprūpes un darbaspēka pārvietošanas. Tas ir uzkrātais līdzekļu kopums, produktīva bagātība, ko iegulda izglītībā, profesionālajā sagatavošanā, pieredzes apmaiņā, veselības nostiprināšanā, pilnvērtīga uztura nodrošināšanā un daudzu citu jomu attīstībā. Cilvēkkapitāla veidošanās ir sarežģīts atražošanas process. Tas ietver darbības, kuras ceļ indivīdu spējas efektīvi strādāt un izkopt savas kompetences un iemaņas, tā palielinot darba ražīgumu, karjeras iespējas un nodarbinātības potenciālu. Cilvēkkapitāla jēdziens ir saistīts ar indivīdu ekonomisko uzvedību, it īpaši to, kādā veidā viņu akumulētās zināšanas un iemaņas palielina viņu produktivitāti un ienākumus. Tādējādi palielinās arī visas sabiedrības produktivitāte un ienākumi. Cilvēkkapitāls nav atdalāms no tā turētāja – paša cilvēka –, un tā izmantošanas atdeves pakāpi nosaka indivīda brīvās gribas izpausmes, individuālās intereses, materiālā un morālā ieinteresētība, atbildība, pasaules skatījums un vispārīgais kultūras līmenis. Nosacīti var nodalīt cilvēkkapitāla “specifiskos” un “vispārīgos” aspektus. Specifiskie aspekti attiecas uz profesionālajām zināšanām un iemaņām, kas ir lietderīgas tikai darba devējam (un par ko tas ir gatavs maksāt), savukārt vispārīgie cilvēkkapitāla aspekti (piemēram, lasītprasme un rakstītprasme) ir daudzveidīgi izmantojami dažādās sabiedriskās dzīves jomās.