Lietišķajai demogrāfijai ir daudz pielietojumu, kuru pamatā ir zināšanas par demogrāfijas metodēm un avotiem un spēja pielietot šīs zināšanas uzņēmējdarbības un valsts sektora problēmu analīzei. Lai gan lietišķās demogrāfijas definīcija nedaudz variē atkarībā no avota, demogrāfu vidū pastāv vienprātība par šādiem lietišķās demogrāfijas raksturlielumiem:

1) lietišķā demogrāfija analizē konkrētas, praktiskas problēmas saistībā ar demogrāfiskiem jautājumiem ar mērķi sniegt ieguldījumu problēmu risināšanai;

2) biežākais lietišķās demogrāfijas pielietojums ir uzņēmējdarbības un vadības jomā, īpaši valsts un pašvaldību politikas veidošanas jautājumos;

3) jautājumi biežāk tiek skatīti nelielu ģeogrāfisko teritoriju līmenī;

4) galvenā analītiskā pieeja lietišķajā demogrāfijā ir iedzīvotāju skaita prognozēšana;

5) lietišķā demogrāfija nekoncentrējas uz demogrāfisko teoriju un cēloņsakarību meklēšanu;

6) lietišķie demogrāfiskie pētījumi visbiežāk tiek veikti pasūtītāja uzdevumā, retāk – kā patstāvīga zinātniska darbība.

Lietišķās demogrāfiskās analīzes mērķis ir veicināt kvalitatīvu lēmumu pieņemšanu par praktiskām problēmām. Lietišķajā demogrāfijā tiek risināti pragmatiski jautājumi, izmantojot dažādas metodes un datu avotus neatkarīgi no to jomas vai konceptuālās izcelsmes. Tā rezultātā veidojas daudzpusīga pieeja, ko izmanto lielākā daļa lietišķo demogrāfu.

Salīdzinot ar akadēmiskās demogrāfijas pētījumiem, kuru mērķauditoriju parasti veido citi demogrāfi un pētnieki, lietišķās demogrāfijas pētījumiem mērķauditorija ir plašāka – gan akadēmiski, gan neakadēmiski lietotāji ārpus demogrāfijas jomas, tajā skaitā privātā sektora klienti, politikas veidotāji un citi. Rezultātā lietišķās demogrāfijas pētījumos ir tendence likt lielāku uzsvaru uz to, kā atbildēt uz ieinteresēto pušu jautājumiem un risināt definētās problēmas.

Lietišķo demogrāfiju vislabāk var raksturot salīdzinājumā ar pamata jeb fundamentālo demogrāfiju. Stīvs Mērdoks (Steve Murdock) šķir šīs apakšnozares raksturīgās pazīmes piecās dimensijās.

1. Zinātniskais mērķis: fundamentālā demogrāfija galvenokārt nodarbojas ar demogrāfisko procesu izskaidrošanu; lietišķā demogrāfija ‒ ar prognozēšanu.

2. Laika rādītājs: fundamentālā demogrāfija izskaidro pagātnes tendences un notikumus; lietišķā demogrāfija interesējas par tagadni, izskaidro tagadni un nākotni.

3. Ģeogrāfiskais fokuss: fundamentālā demogrāfija pēta un analizē iedzīvotājus nacionālā vai starptautiskā līmenī; lietišķā demogrāfija – mazākas ģeogrāfiskās teritorijas un populācijas.

4. Analītiskais mērķis: fundamentālā demogrāfija saistīta ar akadēmisko zināšanu radīšanu un pilnveidošanu, jo īpaši vispārīgām teorētiskām zināšanām par cēloņu un seku likumsakarībām; lietišķā demogrāfija ‒ ar šo zināšanu praktisku pielietojumu.

5. Pētījumu rezultātu izmantošana: fundamentālā demogrāfija paplašina teorētisko zināšanu bāzi un veicina šo zināšanu apmaiņu zinātniskajās aprindās un plašākā sabiedrībā; lietišķā demogrāfija izmanto pētījumu rezultātus, lai atbalstītu lēmumu pieņemšanu nedemogrāfu vidū.

Tā kā lietišķo demogrāfu pētījumu auditorijai parasti nepieciešamas specifiskas zināšanas par konkrētām ģeogrāfiskām teritorijām, nevis vispārīgas zināšanas par plašām teritorijām, interese par mazām teritorijām un mazo apgabalu dati ir pētījumu galvenais fokuss.

Lietišķās demogrāfijas pētījumu loku virza problēmas, un tas nav uz teoriju vērsts zināšanu kopums. Tāpēc lietišķajai demogrāfijai nav savas specifiskas teorētiskās bāzes. Tā balstās uz vispārējās demogrāfijas teorijām, kā arī teorijām citās saistītās nozarēs un apakšnozarēs, piemēram, ekonomikā, migrācijā, finansēs un citur, ja tiek pētīti starpdisciplināri jautājumi.

Demogrāfiskās metodes, kas visciešāk tiek identificētas ar lietišķo demogrāfiju, ir aplēses un prognozes. Papildus šīm metodēm bieži tiek izmantots arī saistītu metožu kopums no dažādām zinātņu jomām, piemēram, uzņēmējdarbības, statistikas, medicīnas, ģeogrāfijas un tehnoloģijām (īpaši ģeogrāfiskās informācijas sistēmas), socioloģijas, psiholoģijas, ekonomikas, finanšu analīzes un grāmatvedības metodes, juridiskās zināšanas un politikas analīze. Tāpat tiek izmantotas statistikas un ekonometrijas analīzes un modelēšanas tehnikas. Metožu izvēle lielā mērā mainās atkarībā no virziena, kas tiek pētīts. Rezultātā lietišķā demogrāfija ir plaša, daudzveidīga un atvērta.

Informācijas avoti, kas visciešāk tiek identificēti ar lietišķo demogrāfiju, ir ģeogrāfiski apkopoti iedzīvotāju reģistra un tautas skaitīšanas dati. Papildus šai informācija tiek izmantoti arī citi avoti, kas ietver statistikas rādītājus, aptaujas un citos veidos ievāktu un apkopotu primāro un sekundāro informāciju. Pēdējos gados arvien svarīgāks informācijas avots lietišķās demogrāfijas pētījumos ir administratīvo ierakstu datubāzes, kas pamatā kalpo citiem (administratīviem) mērķiem, nevis demogrāfiskajai analīzei, bet šie dati ir efektīvi pielietojami un noderīgi arī demogrāfiskajā izpētē. Šāda veida materiāli sastopami gan privātajā, gan valsts sektorā.

Līdz 20. gs. 70. gadu beigām termins “lietišķā demogrāfija” tika lietots reti un tikai atsevišķi demogrāfi uzskatīja sevi par lietišķajiem demogrāfiem. Lietišķā demogrāfija fragmentāri eksistēja tikai akadēmiskās pētniecības perifērijā. Tomēr jau 90. gados lietišķā demogrāfija tika atzīta par atsevišķu demogrāfijas specializāciju jeb apakšnozari.

Mūsdienās lietišķā demogrāfija ir atpazīstama un plaša joma, jo demogrāfi pielieto savas specializētās zināšanas un prasmes arvien plašākā problēmu jomā. Piemēram, jau 1988. gadā viena ceturtā daļa Amerikas Iedzīvotāju asociācijas (Population Association of America) biedru kā vienu no savām specializācijām minēja lietišķo demogrāfiju. Šai asociācijai ir arī atsevišķa lietišķās demogrāfijas interešu grupa, kas izdod biļetenu Applied Demography.

Faktori, kas veicinājuši lietišķās demogrāfijas izaugsmi, paredz arī tās tālākās attīstības virzienus. Starp šiem faktoriem ir divi svarīgākie. Pirmkārt, tehnoloģijas datu glabāšanai, ieguvei un savstarpējai harmonizācijai. Tās ir radījušas analītiskās iespējas, kuras tikai pirms dažiem gadiem nebija iespējamas. Otrkārt, tas ir automatizēto mikrodatu reģistru pieaugums par atsevišķiem indivīdiem (patērētājiem) un viņu pirkumu vēsturi, iepirkšanās paradumiem un citām izvēlēm, piemēram, elektroniskās klientu kartes lielveikalos, aviokompāniju regulāro klientu programmas, kas uzskaita datus par indivīdu ceļošanas paradumiem, svītru kodu skeneri, kas izseko lielveikalu pirkumus, un pirkumu vēsture, ko reģistrē internetveikali un kredītkaršu uzņēmumi. Milzīgas iespējas paredz arī Google, Facebook un citu sociālo mediju lietotāju datu turētāju datubāzes, kas izmantojamas lietišķās demogrāfijas analīzē. Kopā ar atbilstošu programmatūru un tehnoloģiskajām iespējām šādi mikrodati sniedz pētniekiem un komersantiem iepriekš nebijušu informāciju, gan lai klasificētu patērētājus, balstoties uz viņu individuālajām īpašībām un izvēlēm, gan lai analizētu attiecīgās iedzīvotāju grupas par citiem jautājumiem.

Lietišķā demogrāfija un tās pētnieki sniedz lielu ieguldījumu svarīgāko datubāzu un ar tām saistīto metožu izstrādē.

Lietišķie demogrāfi strādā dažādās iestādēs – gan labi zināmos demogrāfijas pētījumu institūtos, piemēram, Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūtā (Max-Planck-Institut für demografische Forschung, MPIDR ) vai Vitgenšteinas demogrāfijas un globālā cilvēkkapitāla pētījumu centrā (Wittgenstein Centre for Demography and Global Human Capital) Vācijā, gan citos pētījumu centros, kas nespecializējas tieši demogrāfijas pētījumos, gan arī universitātēs, konsultāciju kompānijās, privātos uzņēmumos vai individuāli. Profesionāli lietišķie demogrāfi ir saistīti formālos un neformālos personīgo kontaktu tīklos un asociācijās. Piemēram, Amerikas Iedzīvotāju asociācijai ir atsevišķa lietišķās demogrāfijas grupa (PAA Applied Demography Group).

Lietišķās demogrāfijas publikācijas ir labi integrētas starp pārējām demogrāfijas nozarēm. Ikvienā no labi pazīstamiem un augsta līmeņa zinātniski recenzētiem demogrāfijas žurnāliem, ja vien tas nav ļoti specifiskā un šaurā jomā, atrodamas lietišķās publikācijas. Starp šādiem žurnāliem minami, piemēram, Demographic Research (kopš 1999. gada, Vācija), Demography (kopš 1964. gada, ASV), Journal of Population Economics (kopš 1988. gada, Vācija), Population Space and Place (kopš 1995. gada, Lielbritānija), European Journal of Population (kopš 1985. gada, Nīderlande).

Tā kā lielākoties lietišķās demogrāfijas pētāmie jautājumi ir saistīti klientu problemātiku, nozare ir salīdzinoši sadrumstalota. Lietišķajiem demogrāfiem ir tendence dziļi specializēties attiecībā uz konkrētajiem jautājumiem jeb jomām, bet mazāk specializēties attiecībā uz jēdzieniem vai metodēm, ko izmanto konkrēta jautājuma pētīšanai.

Starp lietišķās demogrāfijas pamatlicējiem minami Norflīts Raivss (Norfleet Rives) un Viljams Serous (William Serow), kas 20. gs. 80. gados publicējuši pirmo vispārīgo lietišķās demogrāfijas mācību grāmatu ‒ “Ievads lietišķajā demogrāfijā: datu avoti un aplēšu tehnikas (Introduction to applied demography: Data sources and estimation techniques, 1984). Savukārt no mūsdienu plašāk pazīstamajiem lietišķajiem demogrāfiem minami Deivids Svansons (David Swanson), Nazruls Hoks (Nazrul Hoque), Ričards Verdugo (Richard Verdugo) un S. Mērdoks.