Sākotnēji maltusisma terminu attiecināja uz T. R. Maltusa teoriju par pārapdzīvotības izplatību, tās cēloņiem, tagad to bieži izmanto teorijās, saskaņā ar kurām pārapdzīvotība ir bioloģiska likumsakarība un vēlama iedzīvotāju pieauguma tempu mazināšana. Pirms vairāk nekā 200 gadiem T. Maltusa uzrakstītā eseja par apdzīvotības principiem ir kļuvusi par vienu no visvairāk citētajām publikācijām. Neskatoties uz vairākām nepilnībām klasiskā maltusisma mācībā, lielā sabiedrības un zinātnieku ieinteresētība izdibināt iedzīvotāju ataudzes likumsakarības, demogrāfiskās eksplozijas būtību, cēloņus un sekas veicināja mācības (teorijas) nepārtrauktu pilnveidošanu.

Rūpnieciskais apvērsums 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē un kapitālistisko attiecību veidošanās lauksaimniecībā izraisīja lielas iedzīvotāju (zemnieku, mājsaimnieku u. c.) daļas izputēšanu. Mašinizētā rūpniecība veicināja proletariāta rašanos, saasinot sociālās pretrunas. Norisa pirmās stihiskās strādnieku sacelšanās. Anglijā, kur rūpnieciskais apvērsums sākās vispirms (18. gs. 60. gados), izraisījās trūcīgo nemieri. Valdošās šķiras apspieda revolucionāro kustību, bet tām bija nepieciešams arī ideoloģisks ierocis – skaidrojums par notiekošajiem procesiem.

Jau 18. gs. franču ekonomists Fransuā Kenē (François Quesnay) apgalvoja, ka iedzīvotāju atražošanās tempi pārsniedz nacionālās bagātības pieaugumu apmērus, tāpēc visur ir sastopama nabadzība. Tālāk šos uzskatus attīstīja itāļu ekonomists Džovanni Ortess (Giovanni Ortes), angļu filozofs Džozefs Taunsends (Joseph Townsend). Dž. Ortess uzskatīja, ka iedzīvotājiem ir tieksme pieaugt ģeometriskā proporcijā, bet Dž. Taunsends atzina tikai iedzīvotāju atražošanās bioloģiskos likumus. Vienlaikus parādījās publikācijas, kurās prevalēja demogrāfisko procesu sociāli ekonomiskās nosacītības traktējums un kurās kritizēta kapitālistiskā iekārta, raksturoti nabadzības izplatības cēloņi, piemēram, angļu politiskā filozofa un žurnālista Viljama Godvina (William Godwin), angļu utopiskā sociālista Roberta Ovena (Robert Owen), franču filozofa marķīza de Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, Marquis of Condorcet) darbos.

Šajos apstākļos svarīga nozīme bija T. Maltusa darbiem, kuri plašu iedzīvotāju nabadzību skaidroja no hipotētiskā absolūtās pārapdzīvotības principa pozīcijām, veidojot pamatu maltusisma mācībai (teorijai). T. Maltuss bija liberāla angļu muižnieka dēls. 1788. gadā pēc Kembridžas universitātes (University of Cambridge) beigšanas kļuva par mācītāju, taču drīz pēc tam pievērsās arī aktuālajiem iedzīvotāju attīstības jautājumiem, sagatavojot publikāciju “Eseja par apdzīvotības principiem, un kā tie ietekmē sabiedrības tālāku izaugsmi” (An essay on the principle of population as it affects the future improvement of society). Tā iznāca Londonā 1798. gadā. Uzskatu nesakritība ar tēvu un domu biedriem, t. sk. ar franču apgaismotāju un vienu no demogrāfiskā determinisma (sabiedrības attīstības traktējumos pārspīlē demogrāfiskā faktora lomu) autoriem Žanu Žaku Ruso (Jean Jacques Rousseau), bija par cēloni tam, ka šis pēc apjoma nelielais darbs tika publicēts anonīmi. Pēc esejas publicēšanas T. Maltuss kļuva slavens. Pēc darba atkārtotas izdošanas 1803. gadā viņš kļuva par vēstures un politiskās ekonomijas profesoru Austrumindijas kompānijas koledžā (East India Company College) Herfordšīrā, 1819. gadā ievēlēts par locekli Londonas Karaliskajā biedrībā (The Royal Society). Dzīves laikā viņa eseju laida klajā sešas reizes, katru reizi atjaunojot materiālu.

T. Maltusa darbam bija starpdisciplinārs raksturs, tas skāra būtiskākos demogrāfijas aspektus, kā arī filozofiju, politisko ekonomiju un politoloģiju. Cilvēcei neatkarīgi no sociālās iekārtas esot raksturīga tieksme uz pārapdzīvotību, t. i., uz tādu iedzīvotāju atražošanās intensitāti, kas neatbilst iztikas līdzekļu iegūšanas iespējām. Saskaņā ar T. Maltusu, dzimumu savstarpējās pievilkšanās dēļ dzimstība tiecas uz maksimālo līmeni. Neierobežoto iedzīvotāju vairošanos gan ierobežo kari, epidēmijas, dabas katastrofas. Dzimstības samazināšanas nolūkos viņš īpaši ieteica atlikt laulību noslēgšanu uz vēlākiem gadiem. T. Maltuss atzina, ka galvenais darbs tapa acumirkļa iespaidā, pamatojoties uz skopu faktoloģisku materiālu, izmantojot galvenokārt skotu vēsturnieka un filozofa Deivida Hjūma (David Hume), skotu ekonomista un morālā filozofa Ādama Smita (Adam Smith), kā arī divu angļu iedzīvotāju pētnieku – Roberta Vollesa (Robert Wallace) un Ričarda Praisa (Richard Price) – koncepcijas. Tāpat viņš atzina, ka darbā centies apgāzt cilvēku vienlīdzības teorijas, kuras izvirzīja marķīzs de Kondorsē, V. Godvins un R. Ovens. T. Maltuss kā novitāti izvirzīja tēzi, ka populācijas skaits divkāršojas katros 25 gados un pieaug ģeometriskā progresijā, bet iztikas līdzekļi var pieaugt tikai aritmētiskā progresijā, tādējādi rodas “lieki” cilvēki, kuriem nav tiesību prasīt eksistences līdzekļus, jo viņi ir nesaprātīgās vairošanās sekas. Arī darbaļaužu masu nabadzību traktē kā neizbēgamas dabisko likumu sekas.

T. Maltusam bija daudz domu biedru. Zināmu atbalstu T. Maltusa un viņa piekritēju idejas guva arī Latvijā. Savukārt T. Maltusa mācību asi kritizēja ļoti daudzi sabiedriskie darbinieki un zinātnieki, vispirms R. Ovens, franču utopiskais sociālists Fransuā Marī Šarls Furjē (François Marie Charles Fourier) un citi. Šī mācība kritiski analizēta marksisma klasiķu darbos. Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) uzskatīja, ka runas par absolūto pārapdzīvotību ir pilnīgi nepamatotas apstākļos, kad tiek apstrādāta tikai trešadaļa no zemes platībām, un arī no tām iespējams iegūt vismaz sešas reizes lielāku produkcijas daudzumu, izmantojot jau zināmos zemes apstrādes paņēmienus. Viņš arī uzskatīja, ka T. Maltuss no priekšgājējiem bija nozadzis šo teoriju, tajā viņam piederēja tikai abu progresiju patvaļīgs lietojums. Kārlis Markss (Karl Marx) secināja, ka T. Maltuss bija plaģiators un patiesībā 18. gs. beigās absolūtā pārapdzīvotība nemaz nepastāvēja. Iedzīvotāju skaits pasaulē vēl nebija sasniedzis pilnu miljardu, un tikai vietām veidojās relatīva pārapdzīvotība. T. Maltusa galveno darbu iznākšanas laikā Anglijā tika fiksēti paaugstināti laulātības un dzimstības rādītāji, kas acīmredzami ietekmēja autora uzskatus.

Jau 19. gs. sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Anglijā un citās valstīs tika publicēti statistiskie dati par iedzīvotāju skaita pieauguma tempiem, kuri bija pretrunā ar Maltusa progresiju (1798. gadā, kad tika publicēts pirmais izdevums, tikai ASV bija notikusi tautas skaitīšana – 1790. gadā). Vēlākajos izdevumos viņš koriģēja savus uzskatus un pat atteicās no visciniskākajiem apgalvojumiem, taču viņa mācība kopumā palika reakcionāra, jo tā bija pret strādnieku centieniem uzlabot savu ģimeņu labklājību. Mūža beigās viņš arī atzina, ka iedzīvotāju skaita dinamika nav atkarīga tikai no bioloģiskajiem faktoriem un dažkārt eksistences līdzekļi var pieaugt straujāk nekā iezīvotāju skaits.

Vēlāk T. Maltusa dzīves laikā iznāca vairāki darbi, kuri bija pamatā modernizētajai maltusisma mācībai – neomaltusismam jeb jaunmaltusismam. Šis maltusisma paveids bija raksturīgākais 20. gs. Jaunmaltusisms pilnīgi neignorē sociālo faktoru lomu un īpašu uzmanību parāda iedzīvotāju skaita pieauguma ierobežotājfaktoriem. Klasiskā maltusisma mācībā tie bija epidēmijas, bads, kari un atturēšanās no laulībām, turpretim modernizētajā paveidā būtiskākā vieta atvēlēta pretapaugļošanās līdzekļiem. Par galveno neomaltusisms uzskata tiešu iedarbību uz dzimstības bioloģisko mehānismu, jo tikai tā varot novērst dabiski augsto dzimstību, demogrāfisko eksploziju un vienlaikus izvairīties no bada, ekoloģiskās krīzes, pat no kara (kā iedzīvotāju spiediena galējā līdzekļa).

T. Maltusa mācības plašā izplatība saistīta ar cilvēces attīstības vēsturē nepieredzētu demogrāfiskās eksplozijas parādību un tās izraisītajām sekām. Teorijas rašanās laikā iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē gan bija neliels un demogrāfiskā pāreja pēc būtības vēl nebija sākusies. Iedzīvotāju mirstības straujāka samazināšanās ekonomiski attīstītākajās valstīs sākās tikai 19. gs. vidū, un demogrāfiskā eksplozija norisa vēl vēlāk. Ar ļoti augstu jaudu tā norisa 20. gs. otrajā pusē, un maksimālie ikgadējie absolūtie pieaugumi bija 20. gs. 80. gadu beigās. Var pat apgalvot, ka mācība radās priekšlaicīgi, kā potenciāla teorētiska konstrukcija, neatspoguļojot realitāti nedz Anglijā, nedz arī globāli pasaules mērogā. Zinātnieki, sabiedriskie darbinieki un politiķi, izteiktāk Eiropā, iepazinušies ar mācības nostādnēm, aktīvi reaģēja uz pretrunām, nepilnībām un kļūdām. Maltusisma mācības (teorijas) pilnveidošana norisa visai plašā diapazonā, veicinot pētījumus demogrāfijā, statistikā, politiskajā ekonomijā, filozofijā, vadībzinātnē un citās zinātņu jomās. Pastiprinājās iedzīvotāju attīstības apmācība universitātēs.

Pēc T. Maltusa nāves mācība zaudēja viengabalainības raksturu, radās vairāki patstāvīgi virzieni, t. sk. pētījumi par demogrāfisko pāreju un optimumu, dabas resursu pietiekamību, apdzīvojuma blīvumu, ekoloģisko krīzi un citām jomām. 19. gs. vidū maltusieši uzstājās ar dzimstības samazināšanas programmu. Kontraceptīvo līdzekļu propagandas nolūkos Londonā 1877. gadā izveidoja Maltusiešu līgu (Malthusian League) un vēlāk sāka izdot arī žurnālu The Malthusian. 19. gs. beigās vairākās citās valstīs (Vācijā, Holandē u. c.) nodibināja jaunmaltusiešu organizācijas, arī Starptautisko Federāciju cilvēces atdzimšanai (International Federation of Human Regeneration, 1900). Pasaules mērogā īpašā nozīme bija ģimenes plānošanas programmai Indijā 1951.–1952. gadā un dzimstības kontroles programmām Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR), sākot ar 1956. gadu.

Lai objektīvāk izvērtētu T. Maltusa devumu zinātnē un sociālā progresa jomā, UNESCO (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization) Parīzē 1980. gadā organizēja starptautisku konferenci “Maltuss pagātnē un šodien” (Malthus past and present), kurā piedalījās vairāk nekā 500 dalībnieku no 61 valsts.