20. gs. sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Anglijā, Francijā, Zviedrijā un dažās citās valstīs demogrāfiskā statistika jau bija sasniegusi pietiekami augstu līmeni, demogrāfiskām problēmām tika pievērsta liela uzmanība. Speciālisti aizvien biežāk pievērsās iedzīvotāju skaita straujo pārmaiņu cēloņiem, izstrādājot disertācijas un publikācijas par konstatētajām likumsakarībām, iedzīvotāju izpētes metodoloģiju un teorētiskajiem vispārinājumiem, t. sk. atbalstot vai kritizējot maltusisma mācības galvenās nostādnes. Zināmu izplatību ieguva demogrāfiska determinisma koncepcijas par to, ka galvenā nozīme sabiedrības attīstībā ir demogrāfiskajai attīstībai, aktualizējot demogrāfisko problēmu risinājumus. Raksturīgi, ka visi demogrāfiskās pārejas (revolūcijas) teorijas autori bija augsti izglītoti pētnieki un universitāšu demogrāfisko centru, starptautisko asociāciju veidotāji, t. sk. Starptautiskās Iedzīvotāju pētīšanas sabiedrības (International Union for the Scientific Study of Population, IUSSP) dibinātājs un Amerikas Iedzīvotāju asociācijas prezidents (Population Association of America) V. Tompsons, pirmā ASV demogrāfiskā centra Prinstonas universitātē (Princeton University) izveidotājs, vēlāk arī ANO Iedzīvotāju nodaļas (United Nations Population Division) vadītājs F. Noutstains, kā arī Francijas politiķis un demogrāfs Ā. Landrī. Pamatojoties uz sabiedrības pieprasījumu, viņi vispārināja bagātīgo empīrisko informāciju par savu valstu, Eiropas un pasaules iedzīvotāju attīstību ilgākā laika periodā. Saskaņā ar šo teoriju gandrīz visās valstīs, kurās demogrāfiskā pāreja ir noslēgusies, var saskatīt noteiktu atražošanās procesu secību. Sākotnēji, pirmspārejas periodā, vairākums iedzīvotāju neierobežo dzimstību, tā ir tuvu fizioloģiski iespējamam līmenim. Arī mirstība ir ļoti augsta, tāpēc iedzīvotāju pieaugums dabiskā ceļā ir visai gauss, bet epizodiski mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu. Šādu atražošanās tipu dēvē par primitīvo. Rietumeiropā tas pastāvēja līdz 17.–18. gs. Pārejas sākumu nosaka mirstības samazināšanās, it īpaši no infekcijas un parazitārām slimībām. Dzimstība saglabājas pirmspārejas līemenī vai arī samazinās minimāli, jo tiek regulēts bērnu skaits. Rezultātā palielinās iedzīvotāju dabiskais pieaugums (1. attēs).
1. attēls. Demogrāfiskās pārejas klasiskā shēma.
Avots: Zvidriņš, P., Demogrāfija, Rīga, Latvijas Universitāte, 2000, 18. lpp.
Nākamajā pārejas fāzē noris dzimstības būtiska samazināšanās, ko izraisa aizvien lielākas daļas pieaugušo iedzīvotāju labklājības uzlabošanās, attieksmes maiņa pret ģimenes veidošanu (ģimenes lieluma plānošanu). Maksimālā mirstības samazināšanās tempa periodā noris demogrāfiskā eksplozija (sprādziens), jo dzimstība vēl ir relatīvi augstā līmeni. Tai turpinot kristies, samazinās arī eksplozijas jauda, jo dzīvotspējas uzlabošanās galvenās rezerves (bērnu mirstība un mirstība no ārējiem eksogēnas dabas cēloņiem) ir izsīkušas.
Noslēdzošajā fāzē, kuru dēvē par demogrāfisko procesu relatīvās stabilizācijas fāzi, dzimstības un mirstības intensitāte un arī iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir zemā līmenī vai tā vispār nav. Iedzīvotāju novecošanās dēļ mirstība nereti ir augstākā līmenī nekā dzimstība. Šajā – noslēdzošajā – fāzē iedzīvotāju atražošanās tips ir ekonomiskāks, lai gan tas ne vienmēr ir sabiedrībai vēlamā līmenī. Pašreizējam stāvoklim pēc demogrāfiskās pārejas noslēgšanās raksturīgs demogrāfiskās noslodzes (bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju attiecības pret darbspējas vecuma iedzīvotājiem) pieaugumu. Sevišķi strauji šajā noslodzē pieaug pensionāru daļa, bet bērnu komponents mainās nebūtiski.
Demogrāfiskā pāreja atsevišķās valstīs vai pasaules reģionos noris atšķirīgi no šīs pamatshēmas. Šīs īpatnības var konstatēt pēc statistikas datiem par pārejas sākumu, pārejas ilgumu, intensitāti (iedzīvotāju skaita attiecība pēc pārejas un pirms tās), fāžu u. c. raksturlielumiem. Piemēram, Francijā, Zviedrijā un Latvijā (izņemot Latgali) raksturīgs ilgs pārejas laiks, turklāt bez demogrāfiskās eksplozijas izpausmēm, bet Ķīnā, Krievijā, Japānā un Singapūrā raksturīgs īss pārejas laiks. Būtiska mirstības līmeņa samazināšanās daudzās jaunattīstības valstīs sākās tikai pēc Otrā pasaules kara, bet dzimstības līmenis ilgstoši palika iepriekšējā līmenī, izraisot demogrāfisko sprādzienu. Meksikā un dažās citās valstīs mirstības līmeņa samazināšanās veicināja pat dzimstības pieaugumu, galvenokārt māšu mirstības krišanās un biežāku atkārtotu dzemdību dēļ. Tādējādi var runāt par franču, meksikāņu u. tml. ceļu (īpatnībām) demogrāfiskajā pārejā. Lielākajā daļā ekonomiski attīstīto valstu demogrāfiskā pāreja no augstas dzimstības un mirstības uz zemu šo procesu līmeni un racionālu atražošanās režīmu ir beigusies, turpretim ekonomiski vāji attīstītajos reģionos tā noslēgusies tikai dažās valstīs. Pasaulē kopumā iedzīvotāju skaita stabilizēšanās gaidāma šī gadsimta nogalē un nākamā gadsimta sākumā.
Svarīgs jautājums teorijas pilnveidošanā ir kvalitatīvo pārmaiņu cēloņi un faktori, kas ietekmē pārejas gaitu. Šajā izpētē iesaistījušies dažādu valstu un zinātņu speciālisti. Viens no teorijas traktējuma virzieniem ir saistīts ar hemostatisko regulēšanas vai racionalizācijas koncepciju, saskaņā ar kuru populācijas apjomi tiecas uz stabilizēšanos. Attiecībā uz iedzīvotājiem tas nozīmē virzību uz vienkāršu paaudžu nomaiņu. Cits traktējums kvalitatīvajai pārejai pamatojas uz relatīvi neatkarīgu dzimstības un mirstības evolūciju, turklāt šo procesu pārmaiņu cēloņi ir atšķirīgi. Ja demogrāfisko analīzi veic nevis pasaules mērogā, bet par tās dažādām teritorijām (kontinentiem, reģioniem, valstīm), tad jāaplūko arī migrācijas procesi, kuru norise saistīta ar politiskām, ģeogrāfiskām u. c. norisēm. Ņemot vērā to, ka migrācijas nozīme demogrāfiskajā attīstībā ir palielinājusies, iepriekš aplūkotā iedzīvotāju dabiskās kustības pārejas shēma noteikti ir papildināma ar iedzīvotāju migrācijas bloku. Pastāv ciešas tiešas sakarības starp iedzīvotāju labklājības līmeni un to dzīvotspēju vai migrācijas saldo, toties visai sarežģītas ir sakarības ar dzimstību.
