Atsevišķās valstīs vai to administratīvi teritoriālajās vienībās iedzīvotāju kopskaits samazinās arī migrācijas dēļ. Pasaules mērogā mūsdienās noris sistemātisks eksplozīvs iedzīvotāju skaita pieaugums ‒ demogrāfiskais sprādziens.

Vienkāršākā depopulācijas apmēra noteikšana saistās ar dzimušo bērnu un mirušo cilvēku skaita iegūšanu attiecīgajā periodā. Ja mirušo skaits ir lielāks par dzimušo skaitu, tad iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs, tātad notikusi depopulācija. Pašu demogrāfisko notikumu skaits ir atkarīgs no iedzīvotāju kopskaita un no aplūkojamā perioda ilguma. Pētījumos biežāk lieto relatīvos statistikas lielumus, piemēram, izmantojot dabiskā pieauguma (samazinājuma) demogrāfiskos koeficientus, kuri aprēķināti kā vidējie uz 1000 iedzīvotājiem. Ja dzimstības koeficients būs mazāks par mirstības koeficientu, tad populācijā būs vērojama depopulācija, bet to starpība rādīs tempu, ar kādu vidēji samazinās iedzīvotāju kopums.

Par depopulācijas dziļumu labu priekšstatu var gūt no dzimušo un mirušo skaita attiecības jeb no tā dēvētā dzīvestības indeksa. Gadījumos, kad šis indekss ir mazāks par vieninieku, populācijā būs notikusi depopulācija. Par sašaurinātu paaudžu nomaiņu var liecināt vairāki speciālie rādītāji, piemēram, neto atražošanās koeficients. Sašaurināta iedzīvotāju paaudžu nomaiņa vēl nenozīmē, ka reāli pastāv depopulācija. Ja populācijā ir labvēlīgs dzimumvecuma sastāvs, kas izveidojies iepriekšējo periodu demogrāfisko procesu, t. sk. migrācijas, dēļ, tad īslaicīgi tajā var būt nodrošināts dabiskais pieaugums. Tomēr t. s. stabilo iedzīvotāju modelī (atražošanās tips ir nemainīgs, migrācijas ietekmes nav) iedzīvotāju dabiskais pieaugums jeb Lotkas progresivitātes koeficients (pēc amerikāņu demogrāfa Alfrēda Lotkas (Alfred James Lotka) izstrādnēm) būs negatīvs, jo stabilizācijas periodā būs izveidojies dzimumvecuma sastāvs, kas atbildīs atražošanās tipam ar sašaurinātu paaudžu nomaiņas pakāpi. Viena no depopulācijas pazīmēm ir apdzīvojuma blīvuma samazināšanās.

Pasaulē kopumā iedzīvotāju daudzums mainās tikai dabiskās kustības (dzimstības un mirstības) rezultātā. Paleopopulācijām bija raksturīgs relatīvi noslēgts dzīves veids noteiktā teritorijā ar cilvēku adaptēšanos noteiktiem dabas apstākļiem, bez plašas to pārceļošanas no vienas dzīves vietas uz citu. Vēsturiskās attīstības procesā palielinājās migrācijas loma iedzīvotāju attīstībā, tai skaitā to izvietojumā. Mūsdienās populācijās ar negatīvu dabisko pieaugumu nereti pastāv sistemātiska iedzīvotāju ieceļošana no citām teritorijām, kā rezultātā iedzīvotāju kopskaits pieaug. Turpretim valstīs ar pozitīvu dabisko pieaugumu nereti vērojama iedzīvotāju skaita stabilizēšanās vai pat samazinājums, jo izceļotāju (emigrantu) regulāri ir vairāk nekā ieceļotāju. Tāpēc depopulācijas cēloņu un faktoru izpētē nevar aprobežoties tikai ar iedzīvotāju dabiskās kustības procesu analīzi, bet jāaplūko arī migrācijas faktori. Iedzīvotāju dabiskā pieauguma (samazinājuma) temps atkarīgs arī no iedzīvotāju sastāva pēc dzimuma un vecuma. Īpaša nozīme ir reproduktīvā vecuma sieviešu skaitam un īpatsvaram. Nelielā mērā dzimstības parametri ir atkarīgi no laulātības un laulību noturības raksturojumiem, kā arī no zēnu un meiteņu attiecības dzimušo vidū (parasti zēni dzimst nedaudz biežāk nekā meitenes ‒ 106 zēni uz 100 meitenēm). Amerikāņu demogrāfs Semjuels Prestons (Samuel Hulse Preston) 1970. gadā izstrādāja metodiku iedzīvotāju dabiskā pieauguma sadalīšanai divās sastāvdaļās: pieaugumā (samazinājumā), kas veidojas konkrētās vecumstruktūras ietekmē, un pārmaiņās, ko nosaka iedzīvotāju atražošanās tips.

Ja populācijā ir izteikti sašaurināta paaudžu nomaiņa (atražošanās neto koeficients ir būtiski mazāks par vieninieku), tad nākotnē paredzama depopulācijas situācija. Tāpēc tādā sabiedrībā nepieciešams aktivizēt sociālo un demogrāfisko politiku, sekmējot dzimstību un cilvēku dzīvotspēju, bet dažkārt arī piesaistot imigrantus.

Pāreja no augstas dzimstības un mirstības uz zemāku līmeni ir objektīva sabiedrības attīstības likumsakarība. Tā ir pāreja uz racionālāku atražošanas tipu. Parasti mierlaika apstākļos depopulācija attīstās pakāpeniski. Tomēr atsevišķās valstīs vai to daļās šī pāreja noris savdabīgi. Depopulācija ir izteiktāka agrīnām populācijām, kad norisa tā saucamā paleodemogrāfiskā jeb neolītiskā pāreja, un viduslaikos, kad notika kari un periodiski izplatījās pandēmijas ‒ masveida infekcijas vai parazitārās slimības (it īpaši mēris, tīfs, bakas), izsaucot strauju mirstības pieaugumu, arī bada vai nelīdzsvarotās pārtikas dēļ. Postindustrializācijas periodā aizvien plašāk izplatās indivīdu apzināta attieksme laulību un ģimenes formēšanā, kā rezultātā krasi samazinājās dzimstība, plaši izplatījās viena un divu bērnu ģimenes un norisa izteikta iedzīvotāju novecošanās. Raksturīgi, ka mūsdienās negatīvs dabiskais pieaugums galvenokārt vērojams valstīs ar vidējiem un augstiem ienākumiem (Vācijā, Japānā, Itālijā, Spānijā un citur). Šajās valstīs ir pasaulē viszemākā dzimstība un visaugstākais iedzīvotāju novecojums. Neskatoties uz augstu iedzīvotāju dzīvotspēju (vidējais mūža ilgums šeit pietuvojas 80 gadiem, bet sievietēm tas jau pārsniedz šo robežu), vispārējais mirstības līmenis ir ļoti augsts, sistemātiski pārsniedzot dzimstības līmeni. Ekonomiski attīstītāko pasaules valstu grupā mirušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir augstāks nekā vidēji attīstīto un pat vāji attīstīto valstu grupā. Eiropā kopumā dabiskās kustības saldo bilance kļuvusi negatīva, bet neliels iedzīvotāju pieaugums sistemātiski ir saistīts ar ieceļošanu no citiem kontinentiem. Austrumeiropas reģionā negatīvs ir arī ikgadējais iedzīvotāju pieaugums. Depopulācija ir tipiska parādība bijušajās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikās un sociālisma nometnes valstīs, norādot uz politiska rakstura ietekmi tās izcelsmē.

Pieaug valstu skaits, kurās dzimstības līmenis atbilst sašaurinātas paaudžu nomaiņas tipam. 1990. gadā tādu bija ceturtā daļa, bet tagad jau puse no valstu kopskaita, t. sk. gandrīz visas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis, arī Ķīna, Brazīlija, Bangladeša, Austrālija un citas. 1990. gadā ļoti zems summārais dzimstības koeficients (1,5 un mazāks) atzīmēts tikai astoņās valstīs, savukārt 2019. gadā ‒ 25 valstīs, kurās dzīvo 6 % pasaules iedzīvotāju. Pēc ANO datiem, kas iegūti pēdējās valdību aptaujās, Eiropā prevalē valstis, kuras veicina dzimstību. Turpretim Āfrikā 83 % valdību ir akceptējušas vienu vai vairākus dzimstības samazināšanas pasākumus (piemēram, ceļot laulībā stāšanās minimālo vecumu, veicinot sieviešu izglītību un nodarbinātību un citus).

Cilvēce atradusies lielākā vai mazākā labilā stāvoklī vienmēr. Krievu fiziķis un biosfēras zinātnieks Sergejs Kapica (Сергей Петрoвич Капица), kas pētīja dabas, bioloģiskās un demogrāfiskās likumsakarības, secināja: iedzīvotāju attīstība bieži ir tālu no līdzsvara, kas vairāk raksturīgs dabai kopumā. Īsi pirms mūsu ēras (1. g. t. p. m. ē) un mūsu ēras sākumā iedzīvotāju skaits pasaulē pieauga samērā strauji, taču, sākot ar 2.‒3. gs., gandrīz visi pasaules reģioni piedzīvoja vairākas katastrofas, kas jūtami samazināja iedzīvotāju skaitu Eiropā, Vidusamerikā, Ķīnā, Indijā un citur. Vispirms nozuda Amerikas vecākā civilizācija olmeki, kuras uzplaukums attiecas uz mūsu ēras sākumu. Maiju civilizācija uzplaukumu piedzīvoja nedaudz vēlāk ‒ pirms apmēram 1200‒1500 gadiem. Noskaidrots, ka tās bojāeja saistīta ar ilgstošu sausumu un sekojošu badu, kā arī ar etniskiem konfliktiem un tolteku iebrukumu 10. gs. beigās.

Eiropā viduslaikos postoši bija krustnešu karagājieni un epidēmijas, mongoļu-tatāru iebrukumi Vidējos austrumos un Austrumeiropas reģionos. Ļoti lielus zaudējumus izraisīja mēra epidēmijas visā Eiropā un Vidusāzijā 6. un 7. gs. Mēra epidēmija 14. gs. (t. s. Melnā nāve) laupīja dzīvību ceturtajai daļai eiropiešu. Itāļu demogrāfs Masimo Livi Bači (Massimo Livi Bacci), kas pētījis demogrāfisko katastrofu vēsturi, aprakstījis vairāku Dienvidamerikas, Karību jūras baseina un Okeānijas cilšu, kopienu un nelielu tautu izmiršanas cēloņus un apstākļus. Vēl 18. gs. otrajā pusē Skandināvijas valstīs tīfs un bakas bija apmēram 15 % miršanas gadījumu cēlonis. Plaša Īrijas iedzīvotāju izceļošana notika 19. gs. otrajā pusē, it īpaši pēc kartupeļu (īru galvenā pārtikas produkta) neražas 1845.‒1846. gadā.

Plaši zināmi demogrāfiskie zaudējumi pasaules karos. Bez cilvēkresursu zaudējumiem Pirmajā pasaules karā un Otrajā pasaules karā Krievijā un Ukrainā 20. gs. pirmajā pusē ievērojami zaudējumi bija arī 30. gados padomju represiju dēļ, radot depopulācijas situāciju vairākos to apgabalos. Arī genocīda izpausmju sekas, piemēram, Bosnijā, Ruandā, Dārfūrā vai Kosovā izraisīja atsevišķu etnosu depopulāciju 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā.

Jaunākajā ANO Ziņojumā par demogrāfisko attīstību pasaulē sniegti dati par depopulāciju 27 valstīs un teritorijās 2010.‒2019. gadā. Vislielākie cilvēkresursu relatīvie zaudējumi šajā dekādē atzīmēti Sīrijā un Puertoriko. Sīrijā deficīts 20 % apmērā veidojās galvenokārt karadarbības (bēgļu) dēļ. Puertoriko lielie zaudējumi (18 % apmērā) radās dabas katastrofas rezultātā, kad salu 09.2017. postīja viesuļvētra “Marija”. Tai sekoja cilvēku izceļošana. 3., 4. un 5. vietā šajā sarakstā ir Lietuva, Bosnija un Hercogovina un Latvija ‒ valstis ar ekonomiski attīstīto valstu grupā zemiem labklājības raksturojumiem, augstu ienākumu diferenciāciju, zemu dzimstību un dzīvotspēju, augstu darbaspēka emigrāciju. Visās minētajās valstīs (Sīrijā, Puertoriko, Lietuvā, Bosnijā un Hercogovinā, Latvijā) depopulācija norisa gan dabiskās kustības ceļā, gan migrācijas dēļ, izņemot Sīriju, kurā atzīmēts dabiskais pieaugums, bet vidēji gadā zaudēts ap 750 000 cilvēku izceļošanas rezultātā. Iedzīvotāju skaita samazinājums vismaz par 1 % atzīmēts vēl 22 valstīs un teritorijās (Andorā, Japānā, Martinikā, Bermudā, Ukrainā, Gruzijā un citur). Septiņās valstīs (Grieķijā, Portugālē, Polijā, Bulgārijā, Horvātijā, Moldovā un Rumānijā) mirstības līmenis pārsniedza dzimstības līmeni un vienlaicīgi emigrācija pārsniedza imigrāciju. Deviņās valstīs (Baltkrievijā, Igaunijā, Vācijā, Ungārijā, Itālijā, Japānā, Krievijā, Serbijā un Ukrainā) mirstība bija augstāka par dzimstību, bet tajās atzīmēts arī lielāks vai mazāks migrācijas pieaugums. Pēdējos gados emigrācijas dēļ būtiski samazinājies iedzīvotāju skaits Venecuēlā.

Saskaņā ar demogrāfiskās pārejas teoriju demogrāfiskās eksplozijas jauda pasaulē kopumā turpinās kristies, bet depopulācijas apmēri pieaugs. Par to liecina starptautisko organizāciju veiktās prognozes. ANO Iedzīvotāju nodaļa prognozē, ka līdz 2050. gadam depopulācija būs divas reizes lielākā skaitā valstu nekā tagad. Visticamāk, gadsimta vidū depopulācija būs vērojama arī tādās lielās valstīs kā Ķīna, Krievija, Vācija, Spānija, Koreja un citur. Tomēr pasaules iedzīvotāju skaits, visticamāk, stabilizēsies tikai nākamā gadsimta pirmajā pusē, kad apsīks iedzīvotāju pieaugums Subsahāras Āfrikā, Indijā, Pakistānā un dažās citās Centrālās un Dienvidāzijas valstīs.