Termina “demogrāfiskais optimums” autors ir zviedru ekonomists Knuts Viksels (Johan Gustaf Knut Wicksell), kurš pirmo reizi speciālajā literatūrā to ieviesa 1910. gadā. Būtiskāko ieguldījumu teorijas attīstībā sniedza franču demogrāfs Alfreds Sovī (Alfred Sauvy), īpaši divsējumu izdevumā “Vispārējā iedzīvotāju attīstības teorija” (Théorie générale de la population, 1963 un 1966). Šī izdevuma tulkojums krievu valodā ieguva popularitāti padomju bloka valstīs. A. Sovī atšķīra demogrāfisko optimumu no iedzīvotāju ekonomiskā optimuma. Pēdējā termina traktējumā uzsvars ir uz tehniskā progresa, darba ražīgumu izšķirīgo lomu un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju apmēriem. Tāpat viņš meklēja iespēju noteikt optimumu, pamatojoties uz vecumsastāva analīzi. Bērnu un pensijas vecuma cilvēku īpatsvara kopsummas attiecība pret darbspējas vecuma cilvēkiem sniedz iespēju šos demogrāfiskās nolsodzes rādītājus izmantot arī demogrāfisko investīciju apjomu noteikšanā. A. Sovī rakstīja arī par “varenības optimumu”, izceļot valsts militāri politisko faktoru nozīmi iedzīvotāju attīstībā, tomēr neekonomisko faktoru loma koncepcijās ņemta vērā nepietiekami.
Svarīgu ieguldījumu optimuma teorijas pilnveidošanā deva padomju demogrāfs un statistiķis Ārons Bojarskis (Арон Яковлевич Боярский), īpaši optimalitātes kritēriju izvēlē un optimālo parametru noteikšanā, kas cieši saistījās ar demogrāfiskās politikas izstrādi Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) 20. gs. 70. un 80. gados. Viņš un viņa kolēģi Dmitrijs Valentejs (Дмитрий Игнатьевич Валентей) un Aleksandrs Kvaša (Александр Яковлевич Кваша) uzskatīja, ka pastāv sabiedrības attīstības optimāla virzība un optimalitātes kritēriju sistēma, kurā demogrāfiskajām attiecībām (kritērijiem) ir būtiska vieta. Ekonomiskajiem kritērijiem ir galvenā nozīme iedzīvotāju ekonomiskā optimuma koncepcijās, bet demogrāfisko optimumu noteic plašāks sabiedrisko attiecību komplekss (pēc būtības – visi sociālie procesi, apkārtējās vides nosacījumi un tamlīdzīgi). Viņu pētījumi, izmantojot matemātiskos modeļus, bija pamats hipotēzei, ka ilgtermiņā iedzīvotāju atražošanās optimālais stāvoklis būs, ja neto atražošanās koeficients stabilizēsis 1,0–1,1 līmenī, kas atbilda viegli paplašinātai paaudžu nomaiņai (faktiski šis koeficients bija nedaudz augstāks: 1,12 1984.–1985. gadā). Ā. Bojarskis uzrakstīja plašāku ievadu A. Sovī monogrāfijai par demogrāfiskajām teorijām. Viņš uzsvēra A. Sovī nopelnus demogrāfiskā optimuma teorijas pilnveidošanā, tajā skaitā sabiedriskās iekārtas lomas izcelšanu demogrāfisko procesu norisē (bezdarba un relatīvās pārapdzīvotības veidošanās kapitālistisko attiecību formācijā, demogrāfisko investīciju nozīmi un citas). Ā. Bojarskis piedāvāja vienkāršāku metodi optimālās zonas noteikšanā. Tā kā iedzīvotāju atražošanās tips pamatos nosaka cilvēku skaita izmaiņu tempu, tad optimālo lielumu aprēķinos relatīvi grūti iegūstamo atražošanās rezultējošo parametru vietā varētu izmantot iedzīvotāju pieauguma (samazinājuma) tempus, bet optimuma noteikšanā izmantot bieži praksē lietojamos iekšzemes kopprodukta (IKP) un darba ražīguma pieauguma raksturojumus. Loģiski, ka iedzīvotāju pieauguma temps ilgtermiņā nedrīkst būt augstāks par IKP pieauguma tempu, bet darba ražīguma izmaiņas koriģēs optimālās zonas pastāvēšanu (jo augstāks darba ražīguma pieauguma temps, jo augstāks varētu būt arī iedzīvotāju pieaugums).
1993. gadā Kembridžā notika pirmais pasaules iedzīvotāju optimuma speciālistu kongress. Lielākā daļa dalībnieku atzīmēja, ka demogrāfiskās eksplozijas jauda pasaulē kopumā ir par augstu. Demogrāfiskā optimuma parametri galvenokārt atkarīgi no populācijas sociālās un ekonomiskās attīstības, no jau izveidojušās demogrāfiskās situācijas. Zinātniski pamatotas koncepcijas balstās uz optimālo attiecību noteikšanu starp sociālekonomisko un demogrāfisko attīstību. Pēdējās raksturošanai jāizmanto galvenokārt atražošanās tipa rādītāji, un optimālais tips jānosaka ar aprēķiniem, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. Tas nevar būt statisks, tam jābūt dinamiskam optimumam, ievērojot dzimstības, mirstības, migrācijas būtiskos raksturojumus, kā arī demogrāfiskās struktūras, vispirms dzimumvecumsastāvu. Šāda atražošanās tipa noteikšanas galvenais mērķis ir zinātniski pamatota demogrāfiskās situācijas izvērtēšana, demogrāfiskās politikas virzienu noteikšana. Ieteicami vairāku variantu aprēķini, nosakot optimālās zonas pastāvēšanu, jo optimalitātes kritēriji var būt atšķirīgi, turklāt meklējot demogrāfisko optimumu saistībā ar ārējās vides, ūdens, minerālo resursu, dzīvokļu nodrošinājuma, iedzīvotāju patēriņa, labklājības nevienlīdzības īpatnībām un tamlīdzīgi.
