Būtiskākā nozīme ir rādītāju kopumam, kas nosaka iedzīvotāju atražošanās gaitu (intensitāti). Cilvēces progresa un iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanas interesēs nepieciešama harmoniska ražošanas un iedzīvotāju (darbaspēka) kvantitatīvo un kvalitatīvo raksturojumu attīstība. Demogrāfiskajā analīzē svarīgi ir izvērtēt demogrāfiskās attīstības stāvokli, kuru var raksturot ar vairākiem rādītājiem. Parasti apskata situāciju pasaulē, reģionā vai valstī, taču var pētīt arī situāciju mazākās populācijās vai arī par ierobežotu laika periodu pagātnē. Noteikta situācija var būt vairāk vai mazāk labvēlīga, un teorētiski var tikt izvirzīts jautājums par vislabvēlīgāko (optimālo) situāciju atbilstoši noteiktiem kritērijiem. Demogrāfiskā optimuma koncepcijās to autori definē kritērijus un novērtē pētāmās populācijas attīstību pēc izvēlētiem raksturojumiem. Koncepciju attīstība tiešā veidā saistīta ar demogrāfijas un robežzinātņu attīstību.

Pastāv atšķirības starp iedzīvotāju attīstību un demogrāfisko attīstību, tāpat kā ir atšķirības iedzīvotāju un demogrāfiskā optimuma interpretācijās.

Domas par vēlamo iedzīvotāju skaitu, kāds būtu vislabvēlīgākais sabiedrības aspektā, radās jau pirms mūsu ēras. Konfūcijs (孔子) Ķīnā un Platons (Πλάτων) Grieķijā savos darbos rakstīja arī par ideālo iedzīvotāju skaitu (attiecīgi par ideālām proporcijām starp apstrādātām zemes platībām un cilvēku daudzumu un ideālo cilvēku daudzumu pilsētā vai valstī). Atbilstoši šiem priekšstatiem norisa arī likumdošanas un iedzīvotāju apmēru regulēšana, valdnieku iekārtas veidošanās. Arī vairāki citi pagātnes domātāji, piemēram, angļu renesanses humānists un valsts darbinieks Tomass Mors (Thomas More) vai franču apgaismības filozofs Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau), rakstot par ideālas valsts modeli, piedāvāja savu redzējumu par vēlamo cilvēku skaitu un sastāvu. Tomēr izvirzīt jautājumu par optimālo cilvēku skaitu kādā noteiktā teritorijā (valstī) nav zinātniski. Noteikt objektīvu optimālo skaitu absolūtā izteiksmē praktiski nav iespējams. Pat detalizētos aprēķinos iegūtiem lielumiem piemitīs vēsturisks raksturs ar subjektīvu faktoru ietekmi. Šie lielumi būs atkarīgi no apsvērumiem (kritērijiem), kādi ir aprēķinu pamatā, un attieksies uz neilgu laika periodu. Nereti šīs koncepcijas kalpo par līdzekli, lai kādu teritoriju varētu pasludināt par pārapdzīvotu vai nepietiekami apdzīvotu un ietekmētu sabiedrisko domu un iedzīvotāju politiku.

19. un 20. gs. mijā zinātniskāku koncepciju piedāvāja angļu ekonomists Edvins Kenans (Edwin Cannan), bet 20. gs. pirmajā ceturtdaļā – ievērojamais angļu demogrāfs Aleksandrs Kārs-Saunderss (Alexander Morris Carr-Saunders). Viņi jau atšķīra statistisko un dinamisko demogrāfisko optimumu, t. i., optimālo stāvokli noteiktā brīdī un visvēlamāko procesu intensitāti un demogrāfisko struktūru (vispirms dzimumvecuma un sociālā sastāva) attīstību kādā laika posmā. A. Kārs-Saunderss arī uzsvēra nepieciešamību optimuma noteikšanā ievērot iedzīvotāju kvalitatīvos aspektus. Tāda optimuma sasniegšana nodrošinātu maksimālus ienākumus uz vienu iedzīvotāju.

Termina “demogrāfiskais optimums” autors ir zviedru ekonomists Knuts Viksels (Johan Gustaf Knut Wicksell), kurš pirmo reizi speciālajā literatūrā to ieviesa 1910. gadā. Būtiskāko ieguldījumu teorijas attīstībā sniedza franču demogrāfs Alfreds Sovī (Alfred Sauvy), īpaši divsējumu izdevumā “Vispārējā iedzīvotāju attīstības teorija” (Théorie générale de la population, 1963 un 1966). Šī izdevuma tulkojums krievu valodā ieguva popularitāti padomju bloka valstīs. A. Sovī atšķīra demogrāfisko optimumu no iedzīvotāju ekonomiskā optimuma. Pēdējā termina traktējumā uzsvars ir uz tehniskā progresa, darba ražīgumu izšķirīgo lomu un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju apmēriem. Tāpat viņš meklēja iespēju noteikt optimumu, pamatojoties uz vecumsastāva analīzi. Bērnu un pensijas vecuma cilvēku īpatsvara kopsummas attiecība pret darbspējas vecuma cilvēkiem sniedz iespēju šos demogrāfiskās nolsodzes rādītājus izmantot arī demogrāfisko investīciju apjomu noteikšanā. A. Sovī rakstīja arī par “varenības optimumu”, izceļot valsts militāri politisko faktoru nozīmi iedzīvotāju attīstībā, tomēr neekonomisko faktoru loma koncepcijās ņemta vērā nepietiekami.

Svarīgu ieguldījumu optimuma teorijas pilnveidošanā deva padomju demogrāfs un statistiķis Ārons Bojarskis (Арон Яковлевич Боярский), īpaši optimalitātes kritēriju izvēlē un optimālo parametru noteikšanā, kas cieši saistījās ar demogrāfiskās politikas izstrādi Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) 20. gs. 70. un 80. gados. Viņš un viņa kolēģi Dmitrijs Valentejs (Дмитрий Игнатьевич Валентей) un Aleksandrs Kvaša (Александр Яковлевич Кваша) uzskatīja, ka pastāv sabiedrības attīstības optimāla virzība un optimalitātes kritēriju sistēma, kurā demogrāfiskajām attiecībām (kritērijiem) ir būtiska vieta. Ekonomiskajiem kritērijiem ir galvenā nozīme iedzīvotāju ekonomiskā optimuma koncepcijās, bet demogrāfisko optimumu noteic plašāks sabiedrisko attiecību komplekss (pēc būtības – visi sociālie procesi, apkārtējās vides nosacījumi un tamlīdzīgi). Viņu pētījumi, izmantojot matemātiskos modeļus, bija pamats hipotēzei, ka ilgtermiņā iedzīvotāju atražošanās optimālais stāvoklis būs, ja neto atražošanās koeficients stabilizēsis 1,0–1,1 līmenī, kas atbilda viegli paplašinātai paaudžu nomaiņai (faktiski šis koeficients bija nedaudz augstāks: 1,12 1984.–1985. gadā). Ā. Bojarskis uzrakstīja plašāku ievadu A. Sovī monogrāfijai par demogrāfiskajām teorijām. Viņš uzsvēra A. Sovī nopelnus demogrāfiskā optimuma teorijas pilnveidošanā, tajā skaitā sabiedriskās iekārtas lomas izcelšanu demogrāfisko procesu norisē (bezdarba un relatīvās pārapdzīvotības veidošanās kapitālistisko attiecību formācijā, demogrāfisko investīciju nozīmi un citas). Ā. Bojarskis piedāvāja vienkāršāku metodi optimālās zonas noteikšanā. Tā kā iedzīvotāju atražošanās tips pamatos nosaka cilvēku skaita izmaiņu tempu, tad optimālo lielumu aprēķinos relatīvi grūti iegūstamo atražošanās rezultējošo parametru vietā varētu izmantot iedzīvotāju pieauguma (samazinājuma) tempus, bet optimuma noteikšanā izmantot bieži praksē lietojamos iekšzemes kopprodukta (IKP) un darba ražīguma pieauguma raksturojumus. Loģiski, ka iedzīvotāju pieauguma temps ilgtermiņā nedrīkst būt augstāks par IKP pieauguma tempu, bet darba ražīguma izmaiņas koriģēs optimālās zonas pastāvēšanu (jo augstāks darba ražīguma pieauguma temps, jo augstāks varētu būt arī iedzīvotāju pieaugums).

1993. gadā Kembridžā notika pirmais pasaules iedzīvotāju optimuma speciālistu kongress. Lielākā daļa dalībnieku atzīmēja, ka demogrāfiskās eksplozijas jauda pasaulē kopumā ir par augstu. Demogrāfiskā optimuma parametri galvenokārt atkarīgi no populācijas sociālās un ekonomiskās attīstības, no jau izveidojušās demogrāfiskās situācijas. Zinātniski pamatotas koncepcijas balstās uz optimālo attiecību noteikšanu starp sociālekonomisko un demogrāfisko attīstību. Pēdējās raksturošanai jāizmanto galvenokārt atražošanās tipa rādītāji, un optimālais tips jānosaka ar aprēķiniem, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. Tas nevar būt statisks, tam jābūt dinamiskam optimumam, ievērojot dzimstības, mirstības, migrācijas būtiskos raksturojumus, kā arī demogrāfiskās struktūras, vispirms dzimumvecumsastāvu. Šāda atražošanās tipa noteikšanas galvenais mērķis ir zinātniski pamatota demogrāfiskās situācijas izvērtēšana, demogrāfiskās politikas virzienu noteikšana. Ieteicami vairāku variantu aprēķini, nosakot optimālās zonas pastāvēšanu, jo optimalitātes kritēriji var būt atšķirīgi, turklāt meklējot demogrāfisko optimumu saistībā ar ārējās vides, ūdens, minerālo resursu, dzīvokļu nodrošinājuma, iedzīvotāju patēriņa, labklājības nevienlīdzības īpatnībām un tamlīdzīgi.

Vienkāršākās ir metodes, kuras izmanto iedzīvotāju dabiskās kustības rezultējošos lielumus: dzimušo un mirušo skaita starpību vai attiecību (to dēvē par dzīvestības indeksu). Šos rādītājus var aprēķināt arī tā sauktajos stabilo un stacionāro iedzīvotāju kopumos, t. i., teorētiskajos modeļos, kuri paredz atražošanās procesu nemainīgumu. Bieži praksē pielieto atražošanās neto koeficientu, kuru iegūst speciālo demogrāfisko tabulu izveidošanas rezultātā. Šis rādītājs ir vidējais meiteņu skaits, kas varētu piedzimt sievietei un nodzīvot līdz vidējam mātes vecumam, pastāvot attiecīgā perioda dzimstības un mirstības intensitātei. Pastāv cits, saistīts ar minēto neto koeficientu, rādītājs, kurš uztver arī paaudzes garumu (vidējo māšu vecumu, bērniem dzimstot). Ja neto koeficients būs mazāks par vieninieku, tas nozīmēs sašaurināta atražošanās līmeņa pastāvēšanu un gandrīz neatkarīgi no sākotnējā stāvokļa dažu paaudžu laikā izraisīs depopulāciju un iedzīvotāju novecošanos. Arī ļoti augsta dzimstība (stipri paplašināta atražošanās) neatbildīs optimumam. Saskaņā ar demogrāfiskās pārejas koncepciju tādam režīmam ir vēsturisks raksturs. Tātad pirmajā tuvinājumā neto atražošanas koeficientu, kurš svārstīsies ap vieninieku, var uzskatīt par vienkāršas paaudžu nomaiņas mēru un optimālās zonas raksturotāju.

Ir izstrādātas metodes vecuma un dzimumu sastāva analīzei un novērtēšanai, tajā skaitā izmantojot iedzīvotāju piramīdas grafiskā formā. Īpaši svarīgi noteikt sākotnējās vecumstruktūras ietekmi uz iedzīvotāju skaita gaidāmām izmaiņām, pastāvot nosacījumam, ka atražošanās režīms ir pastāvīgs. Šis demogrāfiskā potenciāla (vecumstruktūras) raksturojums tiek izmantots integrālā atražošanās koeficienta aprēķinos. Tas pilnīgāk atspoguļo paaudžu nomaiņas situāciju, norādot uz stabilizācijas procesa gaitā (atbilstoši pastāvošajam atražošanās līmenim) gaidāmām sieviešu skaita izmaiņām.

Vairāki zinātnieki izvirzījuši jautājumu par atsevišķu procesu vai stāvokļu atbilstību visvēlamākajam (optimumam). Pamatojoties uz speciāliem raksturlielumiem, ir pamats runāt par optimālo dzimstības, zīdaiņu mirstības vai iedzīvotāju blīvuma līmeni konkrētai valstij (teritorijai) noteiktā laika periodā.

Svarīga nozīme ir pētījumiem par pilsētu optimālo lielumu. No to celtniecības aspekta un par pamatu izmantojot ekonomiskuma principu, speciālā literatūrā prevalē viedokļi, ka optimāla nav nedz mazpilsēta, nedz arī ļoti liela pilsēta, taču optimuma robežas ir visai nosacītas un laika gaitā var mainīties.

Pēdējā laikā aizvien biežāk optimuma parametru noteikšanā un analīzē lieto speciālas datorprogrammas, matemātiskās statistikas metodes un modelēšānu, t. sk. imitējošo modelēšanu mikrolīmenī.

Demogrāfiska optimuma koncepcijās galvenais ir ekonomiskais aspekts. Ekonomiska attīstība un it īpaši darba produktivitāte visbūtiskāk ietekmē demogrāfisko procesu raksturu, arī iedzīvotāju skaita dinamiku. Ekonomikas zinātnes dažādu apakšnozaru pārstāvji un ekonomiskās demogrāfijas speciālisti pamatos arī veidojuši šīs teorijas būtiskākās nostādnes.

Teorijas rašanās un pilnveidošanas mērķis bija un ir – norādīt dotajos apstākļos piemērotāko iedzīvotāju politiku globālā mērogā vai atsevišķās jomās. Nereti tās ir dzimstības kontroles, ģimenes plānošanas, migrācijas u. c. programmas. Tāpēc teorijas izstrādnes izmanto vadībzinātnes pārstāvji, politologi, valsts un pašvaldību speciālisti, starptautiskās organizācijas. Kopš 1963. gada ANO (United Nations) organizē regulāras valdību aptaujas (monitoringus), noskaidrojot katras valsts oficiālo viedokli par apmierinātību ar demogrāfisko procesu norisi un vēlmēm mainīt to raksturu. Ne tikai speciālistiem, bet arī plašākiem sabiedrības slāņiem ir jāzina vēlamie (optimālie) un faktiskie demogrāfiskie indikatori. Kopš 20. gs. 80. gadiem daudzviet izvērsti pētījumi par iedzīvotāju kvantitatīvā un kvalitatīvā sastāva un apkārtējās vides mijiedarbību.

Teorijas atzinumus izmanto demogrāfisko prognožu izstrādāšanā, lai veiksmīgāk izvēlētos prognožu scenārijus. Parasti viens no izvēlētiem prognožu variantiem ir optimistiskais, kurā pilnīgāk izmanto koncepcijās un hipotēzēs uzrādītos parametrus. Daudzās valstīs (izteiktāk tā sauktajās sociālistiskajās, kurās prevalē komandekonomika) teorētiskās izstrādnes izmanto stratēģiskos un plānošanas dokumentos. Ar teorijas izstrādāšanu panākts gnozeoloģiska rakstura progress, jo atsevišķas likumsakarības, kuras bija zināmas iepriekš, nedeva skaidru priekšstatu, kādās jomās un kuros virzienos jāpilnveido sociālā politika un ka pastāv izteikta nepieciešamība regulēt vai pat aktīvi vadīt demogrāfiskos procesus atbilstoši noteiktajam optimumam.