Starptautiskajā politiskajā ekonomikā ir vairāki idejiskie strāvojumi, no kuriem nozīmīgākie, līdzīgi kā starptautiskajā politikā, ir disciplīnai kopumā. Nozīmīgākās teorijas, kuras tiek izmantotas starptautiskās politiskās ekonomikas pētniecībā no politoloģijas viedokļa, ir reālistu (arī strukturālo reālistu jeb neoreālistu), liberāļu (plurālistu), marksistu (arī neomarksistu) un konstruktīvistu idejas. Līdzīgu dalījumu 20. gs. 80. gados izveidoja arī amerikāņu profesors Roberts Gilpins (Robert Gilpin), norādot uz liberāļu, nacionālistu (reālistu) un marksistu idejām. Liberāļu idejas pārstāv klasiskās ekonomikas autori, t. sk. skotu filozofs Ādams Smits (Adam Smith), britu ekonomists Deivids Rikardo (David Ricardo), angļu filozofs Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill), kuri attīstīja skotu filozofa Deivida Hjūma (David Hume) kritiku par merkantīlismu un uzsvēra privātīpašuma, brīvās tirdzniecības un valstu absolūto un relatīvo priekšrocību (absolute and relative advantage) principus. Liberāļu idejas pārstāv vairāki domātāji, piemēram, neoklasiskās ekonomikas idejiskais tēvs, austriešu ekonomists Karls Mengers (Carl Menger), kurš 19. gs. 70.–80. gados savos darbos detalizēti pievērsās ienākumu sadalījuma jautājumiem, ražošanas izlaidēm un pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbībai. Pie citiem nozīmīgiem Austriešu skolas (Austrian School) liberālās ekonomiskās domas pārstāvjiem tiek pieskaitīts austriešu ekonomists Frīdrihs fon Hajeks (Friedrich August von Hayek), kā arī Čikāgas Ekonomikas skolas (Chicago School of Economics) ekonomists Miltons Frīdmens (Milton Friedman), kuri attīstīja minimālās valsts (minimal state) idejas un šo ideju ietekmē arī starptautiskās organizācijas, piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund) piedzīvoja ideoloģiskas pārmaiņas par labu tirgus atvēršanai ārvalstu investoriem un atteikšanos no tirgus aizsardzības un ekonomikas vadīšanas principiem. 20. gs. 80. gadi zināmi kā neoliberālās domāšanas ekspansija starptautiskā līmenī, un tā ir plaši aplūkota angļu ekonomista Džona Viljamsona (John Williamson) analīzē par Vašingtonas konsensu (Washington Consensus) un kanādiešu autores Naomi Klainas (Naomi Klein) uzskatos par radikālajām ekonomiskajām reformām jeb šoka terapijā (shock therapy), ko piedzīvoja Centrālās un Austrumeiropas valstis 20. gs. 90. gados, strauji pārejot no plānveida uz brīvā tirgus ekonomiku.
Ekonomisko nacionālistu (reālistu) pieeja tiek piedēvēta merkantilisma idejām, kur valstīm jākoncentrējas uz importa aizstāšanu ar pašu ražojumiem un iespējami lielāku eksporta kapacitāti, kas ļautu uzkrāt zeltu un finanšu līdzekļus. Šīs pieejas autori sers Tomass Mans (Sir Thomas Mun) un skotu ekonomists Džeimss Stuarts (James Steuart) redzēja pasauli kā valstisku veidojumu cīņu par teritoriju un kapitālu, kas apjoma ziņā ir statisks. Šīs idejas sasaucas ar koloniālisma izvēršanos pasaulē 16.–18. gs. Kopš 20. gs. vidus, pēc Otrā pasaules kara, merkantilisma principi starpvalstu attiecībās ir aizstāti ar brīvo tirgu, atvērtām ekonomikām un globāli regulētu ekonomisko sadarbību, ko sevišķi sekmējusi kapitālisma sistēmas nostiprināšanās globālajā sistēmā. Nākamais ekonomiskā nacionālisma (reālisma) posms saistās ar iegulto liberālismu (embedded liberalism), kam raksturīga britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) pieeja kapitālisma ekonomikas regulēšanā no valsts puses, apvienojot ar brīvās tirdzniecības principiem pasaulē. Šim labklājības valsts (welfare state) modelim ir raksturīga augstas nodarbinātības, sociālo izdevumu un iedzīvotāju ienākumu līmeņa uzturēšana ekonomikā ar fiskāliem un monetāriem līdzekļiem. Šis posms ilga 20. gs. 40.–70. gados, kad to nomainīja neoliberālās F. Hajeka un M. Frīdmena idejas.
Ekonomisko nacionālistu (reālistu) idejas atgriezās 2008. gadā ar pasaules ekonomisko un finanšu krīzi. Vairāki Rietumvalstu politiķi rosināja lielāku pašmāju tirgus aizsardzību pretēji konkurējošās valsts (competition state) modelim, ko uzsvēra neoliberālo ideju aizstāvji. Konkurējošās valsts modeļa pamatā ir politika, kas sekmē valsts un tās uzņēmumu pievilcību ārvalstu investoru acīs, kā arī ražojumu konkurētspēju globālajos tirgos, galvenokārt tiecoties samazināt ražošanas pašizmaksas, t. sk. darbaspēka atalgojumu un darba devēja pienākumu nodrošināt sociālās garantijas. Konkurējošās valsts un labklājības valsts modeļi ir arī ir 21. gs. sākuma galvenās diskusiju tēmas par praktisko pieeju starptautiskajā politiskajā ekonomikā un globālajā pārvaldībā. Arī globalizācijas diskusiju svarīgākie jautājumi ir par to, cik izdevīga ir bijusi brīvā globālā tirdzniecība un ražošanas procesu reģionalizācija, un valstu specializēšanās noteiktu produktu ražošanā.
Trešā pieeja ir marksisms, kas kopš Aukstā kara beigām zaudējis savu lomu praktiskajā politiskajā ekonomikā. Kārļa Marksa (Karl Marx) 19. gs. kritika par Ā. Smita brīvā tirgus idejām nav zaudējusi savu nozīmi teorijas literatūrā. To apliecina gan ideju attīstība Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ульянов) rakstos par imperiālismu, kad finanšu resursu turētāji ar ekonomiskiem līdzekļiem cenšas pakļaut politiskai ietekmei citas valstis, gan neomarksistu jeb kritisko teoriju attīstība 20. gs. otrajā pusē. Nozīmīgākie autori bija vācu izcelsmes ekonomikas vēsturnieks Andrē Gunders Franks (André Gunder Frank), kurš aizsāka attīstības teoriju, un amerikāņu sociologs Imanuels Volerstīns (Immanuel Wallerstein), kurš izveidoja pasaules sistēmas teoriju (world systems theory). Abi teorētiķi norādīja uz attiecībām starp valstīm postkoloniālisma periodā un starp ekonomisko procesu kodola valstīm un perifērijas valstīm (core and periphery). Stīvens Gills (Stephen Gill), piemēram, analizējot starptautiskās politiskās ekonomikas procesus, norādīja uz jauno konstitucionālismu (new consitutionalism), kurā tirgus principi un ekonomiskās intereses tiek kodificētas valstu un starptautiskajā likumdošanā, tādējādi pakļaujot noteiktas sabiedrības grupas negatīvajām neoliberālās ekonomiskās pieejas sekām.