Republikāniskajā liberālismā tiek pieņemts, ka pasaulē pastāvošo liberālo pārvaldes modeļu izplatība veicina miermīlīgas un uz sadarbību vērstas attiecības starp valstīm. Teorijas centrā ir ideja par to, ka liberālās demokrātijas ir miermīlīgākas un likumpaklausīgākas nekā citas politiskās sistēmas, un tās veido ideālu, uz kuru būtu jātiecas visām pasaules valstīm.

Demokrātijas nekonfliktē viena ar otru, jo savstarpēji atzīst savu leģitimitāti un līdz ar to noved pie miera jeb liberālās miera zonas izveidošanas – liberāli demokrātisku valstu izplatība veicina globālo konfliktu pilnīgu izsīkšanu. Visu demokrātisku valstu pamatā ir kopējas morālas vērtības, kas arī veicina ekonomisku sadarbību un savstarpēju atkarību.

Karš ir iespējams starp liberālām un neliberālām valstīm (demokrātijas karš), jo miermīlīga iegrožošana darbojas tikai liberālu valstu starpā, tāpēc ka to savstarpējās attiecības regulē kopīgi pieņemtas normas.

Republikāniskā liberālisma aizsākumi meklējami Imanuela Kanta (Immanuel Kant) 18. gs. darbā “Mūžīgais miers” (Zum ewigen Frieden. Ein philosophischer Entwurf, 1795), kurā autors izvirzīja trīs priekšnosacījumus pasaules “miera zonas” izveidošanai: pirmais ir republikānisku valstu izveide, balstoties uz konstitucionālu likumu; otrais – starptautiska likuma izveidošana; trešais – atvērta tirgus izveidošana. I. Kants uzskatīja, ka karš cilvēkiem ir pretdabisks un konflikti ir bijis veids, kādā valstis realizē savas intereses.

20. gs. 80. gados Maikls Doils (Michael W. Doyle) pārformulēja I. Kanta izteiktā idejas, mūsdienās attīstot arī demokrātiskā miera teoriju.

Konflikta racionalitātes un nepieciešamības apšaubīšana pieauga līdz ar pilsoniskās sabiedrības akitivizēšanos un apziņu, ka uz sabiedrību gulstas kara izmaksas. Mūsdienās karš ir kļuvis morāli un racionāli nepieņemams, turklāt pretrunā ar kapitālismu, kas balstās uz racionālismu.

Liberālā internacionālisma koncepts bieži tiek asociēts arī ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidentu Vudro Vilsonu (Woodrow Wilson), kurš izteica premisu par to, ka tieši spēku līdzsvars un starptautiskās politikas nedemokrātiskā daba bija karu un konfiktu izcelšanās iemesls. Vēsturiskās attīstības procesā miermīlīgas demokrātijas ir izveidojušas miera zonu, kura īpaši paplāšinājusies pēc Aukstā kara. Autors Endrjū Linkleiters (Andrew Linklater) kritizēja neoreālistus, kuri neņēma šos notikumus vērā, uzskatot, ka liberālās miera zonas paplašināšanās ir nozīmīgākais makropolitiskais notikums mūsdienu starptautiskajās attiecībās. Frensiss Fukujuma (Yoshihiro Francis Fukuyama) 1992. gada kulta darbā “Vēstures beigas un pēdējais cilvēks” (The End of History and the Last Man) attīstīja argumentu par to, ka kopš Otrā pasaules kara liberālisms ir kļuvis par vienīgo neapstrīdēto paradigmu, kam galvenais apliecinājums ir demokrātisko valstu skaita pieaugums.

Mūsdienās pretrunīgi tiek vērtēts konfikta iespējamības pamatojums starp liberālām un neliberālām valstīm jeb karš ar mērķi izplatīt demokrātiskas vērtības, kas bieži notiek humanitārās intervences ietvaros. Arī cilvēktiesību koncepta kā Rietumu pasaules konstrukcijas izmantošana tiek apšaubīta, jo vērtējama kā instruments demokrātisko valstu pārākuma demonstrēšanai. Ārpolitikas eksperti norāda uz karu un konfliktu klātesamību starptautiskajā sistēmā, vairāk dominējot starpgrupu, nevis starpvalstu konfliktiem. Papildu aktualizējies jautājums par liberālās kultūras dominēšanu starptautiskajā sistēmā.

Piedāvājot savu kritisku skatījumu uz demokrātiskā miera teoriju, 2003. gadā Sebastiana Rosato (Sebastian Rosato) darbā “Demokrātiskās miera teorijas nepilnīgā loģika” (The Flawed Logic of Democratic Peace Theory) izvirzīja argumentu, ka demokrātijas ir miermīlīgas viena pret otru nevis tāpēc, ka tās ir demokrātijas, bet tāpēc, ka tās ir līdzīgas, bet mieru veicina citi faktori: ekonomiskā labklājība, no kuras sabiedrība nevēlas atteikties, demokrātijas normas, līdzdalība starptautiskās organizācijās, kas ierobežo nedemokrātiskas darbības.

Republikāniskā reālisma ietvaros realizēto pētījumu veikšanai plaši tiek pielietotas kvalitatīvas pētniecības metodes, piemēram, gadījumu analīze.

Mūsdienās teorija tiek plaši pielietota ASV ārpolitiskās prakses analīzē, piemēram, Tuvo Austrumu un Dienvidaustrumāzijas reģionos. Republikāniskā liberālisma autori īpašu uzmanību pievērš valstu liberālizācijas procesiem un miera zonas paplašināšanai.

Daudzie empīriskie pētījumi ir apliecinājuši republikāniskā liberālisma pamatuzstādījumu precizitāti un apstiprina premisu, ka demokrātijas ļoti reti iesaistās savstarpējos konfliktos, pat izvirzot priekšlikumu, ka republikāniskais liberālisms ir identificējis vienu no sociālo zinātņu likumsakarībām.