Tolkots Pārsonss bija viens no izcilākajiem strukturālā funkcionālisma un sociālās darbības teorētiķiem 20. gs. Jau dzīves laikā viņu sāka uzskatīt par pasaules līmeņa socioloģijas klasiķi.
Tolkots Pārsonss bija viens no izcilākajiem strukturālā funkcionālisma un sociālās darbības teorētiķiem 20. gs. Jau dzīves laikā viņu sāka uzskatīt par pasaules līmeņa socioloģijas klasiķi.
T. Pārsonss piedzima Kolorādospringsā amerikāņu ģimenē, kas 17. gs. pirmajā pusē ieradās ASV no Anglijas. Viņa vecāki bija profesors un koledžas viceprezidents Edvards Smits Pārsonss (Edward Smith Parsons) un Mērija Ogasta Ingersola (Mary Augusta Ingersoll). Pirms Tolkota dzimšanas viņa tēvs bija sociālās evaņģelizācijas – amerikāņu protestantu kustības, kuras mērķis bija pārveidot sabiedrību atbilstoši tam, lai panāktu Dieva valstību uz Zemes – piekritējs un draudzes kalpotājs. Tajā pašā laikā ģimenē bija negatīva nostāja pret sociālisma idejām.
T. Pārsonss studējis vairākās izglītības iestādēs ASV un Eiropā. Privātajā Amhērstas koledžā (Amherst College), studējot bioloģiju un filozofiju, 1924. gadā viņš ieguva bakalaura grādu. Šīs koledžas izvēli noteica gan ģimenes tradīcijas, gan tas, ka T. Pārsonsu sākotnēji piesaistīja ārsta karjera. Koledžā attīstījās T. Pārsonsa interese par sociālajām zinātnēm, ko ietekmēja koledžas “institucionālie ekonomisti” Voltons Heils Hamiltons (Walton Hale Hamilton) un Klerenss Edvīns Eirss (Clarence Edwin Ayres), kurš bija arī filozofs. Jau studējot Amhērstas koledžā, T. Pārsonsam sāka veidoties patstāvīgi socioloģiskie uzskati. Nākamais izglītības posms bija saistīts ar Londonas Ekonomikas augstskolu (London School of Economics), kur viņš studēja sociālo domātāju Broņislava Malinovska (Bronisław Malinowski), Ričarda Henrija Tavnija (Richard Henry Tawney), Leonarda Hobhausa (Leonard Hobhouse) un Harolda Laskija (Harold Laski) darbus. Studiju laikā T. Pārsonsa paziņu lokā bija topošais slavenais sociālantropologs Edvards Evans Evanss-Pričards (Edward Evan Evans-Pritchard). Pēc tam T. Pārsonss turpināja studijas Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg), Vācijā, un 1927. gadā ieguva doktora grādu socioloģijā un ekonomikā. Promocijas darbs bija par tēmu “Kapitālisma jēdziens jaunākajā vācu literatūrā” (The Concept of Capitalism in the Recent German Literature). Tajā galvenā uzmanība tika pievērsta socioloģiskajiem darbiem, īpaši Vernera Zombarta (Werner Sombart) un Maksa Vēbera (Max Weber) socioloģijai. Taču T. Pārsonss izrādīja īpašu interesi par M. Vēbera izpratnes socioloģiju, kas vēlāk tika atspoguļota amerikāņu sociologa darbā. Viņš pārtulkoja vairākus M. Vēbera darbus angļu valodā.
T. Pārsonsa profesionālā karjera bija saistīta ar Hārvarda Universitāti (Harvard University, 1927–1973). Viņš sāka strādāt Ekonomikas departamentā (Economics Department), bet no 1930. gada – Socioloģijas departamentā (Sociology Department), kad to dibināja Pitirims Sorokins (Питирим Александрович Сорокин). Starp T. Pārsonsa studentiem bija daudz cilvēku, kuri vēlāk kļuva par slaveniem amerikāņu sociologiem. Taču visievērojamākā personība no tām ir Roberts Kings Mertons (Robert King Merton). T. Pārsonsa lekcijas apmeklēja arī Niklass Lūmans (Niklas Luhmann). Pēc Otrā pasaules kara Sociālo attiecību departamentā (Department of Social Relations), ko vadīja T. Pārsonss, bija tādi topošie zinātnieki kā Harolds Gārfinkels (Harold Garfinkel), Deivids Aberle (David Aberle), Alberts Koens (Albert Cohen), Klifords Gīrcs (Clifford Geertz) un daudzi citi. T. Pārsonss cieši sadarbojās ar politisko ekonomistu Jozefu Šumpēteru (Joseph Schumpeter) un fenomenoloģiskās socioloģijas pārstāvi Alfrēdu Šicu (Alfred Schütz). T. Pārsonss izcēlās arī ar aktīvu sabiedriski politisko pozīciju. Nacisma uzplaukuma laikā Vācijā viņš pastāvīgi brīdināja amerikāņu sabiedrību par šīm briesmām. Jau pirms ASV kara ar Japānu, 1941. gada pavasarī, T. Pārsonss aktīvi piedalījās diskusijās Hārvarda Universitātē, lai izprastu Japānas militārā spēka būtību. Kopš 1942. gada viņš nodarbojās ar okupēto valstu izpēti un 1943. gadā kļuva par Hārvarda Aizjūras administrācijas skolas (School for Overseas Administration) vadības locekli. Tā tika izveidota, lai apmācītu virsniekus darbam ASV valdības militārajās programmās Āzijas un Eiropas okupētajās teritorijās. Kopš 1944. gada profesors T. Pārsonss ir vadījis Hārvarda Universitātes Socioloģijas departamentu, kas tika reorganizēts par Sociālo attiecību departamentu. Tas ir kļuvis par starpdisciplināru socioloģisko, antropoloģisko un psiholoģisko centru. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara T. Pārsonss pēc ietekmīgās starptautiskās organizācijas – Sociālo pētījumu padomes (Social Science Research Council) – pasūtījuma sagatavoja lielu pētījumu “Sociālās zinātnes: nacionālais pamatresurss” (Social Science: A Basic National Resource, 1948) par sociālo zinātņu lomu mūsdienu pasaules izpratnē. 1948. gadā T. Pārsonss kļuva par Hārvarda Universitātes jaunā Krievu pētniecības centra (tagad Deivisa Krievu un Eirāzijas studiju centrs, Davis Center for Russian and Eurasian Studies) izpildkomitejas locekli. Tomēr makartisma laikā T. Pārsonsa liberālā intelektuālā darbība izraisīja aizdomas. Federālā izmeklēšanas biroja (Federal Bureau of Investigation) direktors Džons Edgars Hūvers (John Edgar Hoover) 1952. gadā iniciēja izmeklēšanu pret viņu. Apsūdzības tika atceltas tikai 1955. gadā. T. Pārsonss bija Vjetnamas kara pretinieks. Pēc aiziešanas no Hārvarda Universitātes 1973. gadā T. Pārsonss turpināja strādāt dažādās ASV universitātēs un uzturēja aktīvu zinātnisku saziņu ar citiem sociālo zinātņu pētniekiem.
Visnozīmīgākā ietekme uz T. Pārsonsa ideju par mūsdienu sabiedrību bija viņa sociālpolitiskajiem, kā arī reliģiskajiem (kalvinistu) uzskatiem. Viņš novērtēja ASV kā visveiksmīgāko modernitātes projektu. Viņaprāt, tā pamatā bija “instrumentālā aktīvisma” (instrumental activism) vērtības kā puritānisma iemiesojums vēsturiskajā procesā. T. Pārsonss amerikāņu socioloģiju uzskatīja par intelektuālu centru, kas apvieno pasaules sociālās domas galvenās tendences. T. Pārsonsa socioloģija ir iespaidīga sabiedrības sociālā teorija. Tā lielā mērā ir sintezējusi svarīgākās socioloģiskās domas jomas, kas savas heiristiskās priekšrocības rādījušas jau kopš 19. gs. Starp šīm idejām visnozīmīgāko vietu ieņem M. Vēbera socioloģiskais mantojums, viņa sociālās darbības teorija. Tas bija veids, kā izprast socialitāti kā cilvēka voluntāristiskās dabas iemiesojumu, apzinoties un vienlaikus radot sociālās kopienas, vērtības un institūcijas. T. Pārsonsu saistīja M. Vēbera rūpīgā socioloģisko kategoriju analīze un sociālās darbības pētījumu metodoloģija. Tajā pašā laikā T. Pārsonss attīstīja socioloģiju strukturālā funkcionālisma paradigmā. Liela ietekme bija Emila Dirkema (Émile Durkheim) socioloģijai, īpaši idejām par sociālo normu lomu sabiedrības stabilitātes nodrošināšanā un sociālās sistēmas integrācijā. Neskatoties uz iekšējām atšķirībām starp sociālās darbības un strukturālā funkcionālisma teorijām, T. Pārsonss uzsvēra to iekšējo saikni un savu socioloģisko uzskatu vienotību, kas vispilnīgāk iemiesojās tādos grandiozos socioloģiskos darbos kā “Sociālās darbības struktūra” (The Structure of Social Action, 1937), “Sociālā sistēma” (The Social System, 1951), “Ceļā uz vispārīgu darbības teoriju” (Toward a General Theory of Action, 1951), “Sabiedrības teorijas” (Theories of Society, 1961). Šajos darbos T. Pārsonss saistīja mikrosocioloģiskās, makrosocioloģiskās un megasocioloģiskās paradigmas, individuālistiskās, subjektīvisma un normatīvisma, objektīvistiskās pieejas sociālajai izziņai, sociālā nominālisma un sociālā reālisma metodoloģiju, kas ir bijis klupšanas akmens daudzām socioloģijas teorijām. T. Pārsonsam socioloģija ir zinātne, kas skaidro aktora (darītāja, darbības veicēja) “vērtīborientācijas institucionalizāciju… sociālajā sistēmā, šīs institucionalizācijas nosacījumus un izmaiņas normatīvajos paraugos, pakļaušanās nosacījumus un novirzes no šiem paraugiem, kā arī motivācijas procesus, jo tie ir ietverti tajā visā”. Kā svarīgāko teorētisko pamatu savai sociālo parādību izpratnei T. Pārsonss nosauca arī Vilfredo Pareto (Vilfredo Pareto), Karla Manheima (Karl Mannheim), Džordža Herberta Mīda (George Herbert Mead), Ferdinanda Tennīsa (Ferdinand Tönnies), Maksa Šēlera (Max Scheler), Kārļa Marksa (Karl Marx) u. c. socioloģiju, kā arī Zigmunda Freida (Sigmund Freud) psihoanalīzi, no kuras viņš aizguva dažādas kategorijas (Ego, latentums, identifikācija, normu internalizācija). T. Pārsonss savā teorijā iekļāva koncepcijas, kas tika izstrādātas arī filozofijā. Piemēram, tas attiecas uz kategoriju “kārtība”, kas aizgūta no Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes) teorijas. Sociālo sistēmu analīzes nepieciešamību veicināja interese par dažādām zinātnēm, kurās T. Pārsonss saskatīja resursus sabiedrības socioloģiskai izprašanai. Dažādos savas zinātniskās darbības periodos viņš pievērsās arī ekonomikas teorijai (J. Šumpētera, Alfreda Māršala (Alfred Marshall), Frenka Naita (Frank Knight) darbi) un ekonomiskajai praksei (uzņēmēja Čestera Bārnarda (Chester Barnard) organizatoriskai darbībai), Z. Freida psihoanalīzei, Norberta Vīnera (Norbert Wiener) un Viljama Rosa Ešbija (William Ross Ashby) kibernētikai, Eltona Meijo (Elton Mayo) industriālās organizācijas teorijai, Čārlza Viljama Morisa (Charles William Morris) semiotikai, Valtera Bredforda Kanona (Walter Bradford Cannon) fizioloģijai, Kloda Bernāra (Claude Bernard), Lorensa Džozefa Hendersona (Lawrence Joseph Henderson), Keneta Bērka (Kenneth Burke) simbolu teorijai, Romana Jakobsona (Roman Jakobson) zīmju teorijai, Alfreda Krēbera (Alfred Kroeber), Deivida Marija Šneidera (David Murray Schneider) kultūras antropoloģijai, Roberta Nīlija Bela (Robert Neelly Bellah) reliģijas teorijai, Noama Čomska (Noam Chomsky) analītiskajai filozofijai. Kopumā T. Pārsonss pieturējās pie “analītiskā reālisma” epistemoloģiskās līnijas sabiedrības zināšanās. To veicināja viņa interese par Imanuela Kanta (Immanuel Kant) filozofiju un Alfreda Norta Vaitheda (Alfred North Whitehead) zinātnes filozofiju, kas koncentrējās sociālo parādību modeļu konceptuālā konstruēšanā mijiedarbības procesā ar abām filozofijām.
T. Pārsonss ir viens no nozīmīgākajiem sociālās darbības socioloģijas un strukturālā funkcionālisma teorētiķiem 20. gs. Jau savas dzīves laikā viņš kļuva par pasaules līmeņa socioloģijas klasiķi. T. Pārsonsa socioloģiskā pieeja koncentrējās uz “viena akta” (unit act) atziņu, kas vienlaikus ir jāaplūko vispusīgi un jāparāda kā “darbības teorijas koordinātu sistēma”. Šī koordinātu sistēma ir vissvarīgākā atslēga citu sociālo parādību izpratnei. Darbā “Sociālās darbības struktūra” darbības akts ir aplūkots kā aktors, kas tiecas uz saviem mērķiem konkrētā situācijā un apgūtu sociālo normu kopuma ietekmē. Tas izvēlas noteiktus līdzekļus. Neskatoties uz šķietamo vienkāršību, šim sociālās darbības jēdzienam bija polemiska ievirze, pirmkārt, pret utilitārajiem un biheiviorisma darbības jēdzieniem, kas bija pieņemti, piemēram, ekonomikas zinātnēs, kurās, pēc T. Pārsonsa domām, dominēja darbības atomistiska izpratne. Cilvēks tika uzskatīts par homo oeconomicus (kritika par šādām idejām bija dzirdama jau M. Vēbera, V. Pareto un citu sociologu teorijās). Darbības atomiskā izpratne bija saistīta ar to, ka darbības netika uzskatītas par normatīvi orientētām. T. Pārsonss uzskatīja, ka pastāv darbības ideālistiskas izpratnes draudi, ignorējot tās saistību ar konkrētu vidi. Viņš domāja, ka sociālās darbības izpratnē ir svarīgi sintezēt šīs divas pieejas – utilitāro un ideālistisko. Vēlākajos darbos T. Pārsonss precizēja izpratni par sociālās darbības struktūru, kas ļauj, pamatojoties uz to, parādīt integrālo sociālo sistēmu iezīmes. Tiek analizētas darbības sistēmas četras sastāvdaļas (apakšsistēmas). Pirmkārt, “uzvedības organisms”, kas tiek aplūkots kontekstā “organisms-vide”. Otrkārt, “personības sistēma” kā “individuālā aktora darbības orientācijas un motivācijas organizēta sistēma” (konteksts “aktors-situācija”). Treškārt, “sociālā sistēma”, kas tiek saprasta kā “daudzu aktoru mijiedarbība vispārējā situācijā, kuras īpašības... izrādās neatkarīgas no jebkuras iepriekšējās vispārējās kultūras formas” (konteksts “sistēma-vide”). Ceturtkārt, “kultūras sistēma”, kas apraksta “subjekta un objekta” attiecību modeli. Kultūra, kas atšķiras no personības un sociālajām sistēmām, ir “artefaktu un simbolu sistēma” (darbi “Ceļā uz vispārīgu darbības teoriju” un “Sociālā sistēma”). Sociālajā sistēmā aktori reaģē ne tikai uz “īpašiem situācijas stimuliem”, bet ietver arī “gaidu sistēmu, kas attiecas uz dažādiem situācijas objektiem... Daļa no gaidām izriet no cita aktora iespējamās reakcijas uz iespējamo ego darbību”. Uz tā pamata veidojas sociālā mijiedarbība, kurā zīmes iegūst universāli nozīmīgu raksturu, veidojot “kultūras pamatus”. Aktori tiek raksturoti kā “zinātāji un jutēji, kuri piešķir situācijas objektiem subjektīvo nozīmi”. T. Pārsonss šo aktoru izpratni tieši atvasināja no M. Vēbera izpratnes socioloģijas un V. Pareto loģisko un neloģisko darbību teorijas. Šajā gadījumā aktoru var saprast gan kā atsevišķu personu, gan kā sociālo kopienu, kolektīvu. T. Pārsonss apgalvoja, ka darbība nav iespējama, ja katrs no šiem elementiem nav iesaistīts tās procesā. Un otrādi – visas cilvēka darbības var saprast kā tādas, kas izriet no to kombinācijas. Šī ir sava veida darbību koordinātu sistēma. Tāpēc pat visvienkāršākās cilvēku sociālās darbības nemaz nav izolētas cita no citas, tās ir savstarpēji saistītas. Tādējādi tiek atjaunināta aktora divējādā orientācija: motivējošā, kuras mērķis ir apgūt objektus viņa vajadzību apmierināšanai, un uz vērtībām balstītā, kas ir saistīta ar nepieciešamību ievērot sociālās normas. Ja darbā “Sociālās darbības struktūra” galvenā analīzes vienība ir “darbības akts”, kas ir vērsts uz situāciju, tad vēlākajos darbos (piemēram, “Sociālā sistēma”, “Sabiedrības teorijas”) T. Pārsonss runāja par jēdzienu “loma”, ko viņš raksturo kā socioloģijas pamatjēdzienu. Loma izsaka aktora funkcionālās īpašības un viņa statusa pozīcijas attiecībā pret citiem. Kā norāda pētnieki, šī inovācija bija saistīta ar T. Pārsonsa pastiprināto interesi par personības psiholoģiju un kultūras antropoloģiju.
Aktora sociālā darbība, kas tiek saprasta kā sistēma, kļūst par visas sabiedrības sociālās sistēmas prototipu. Aktori savas sociālās darbības realizē sociālajā sistēmā, kurai nepieciešama iekšēja integrācija. Sistēma nodrošina līdzsvaru ar ārējo vidi. Šīs sociālās sistēmas vajadzības nodrošina tajā noteiktā normatīvā kārtība, kas ietver normu kopumu un cilvēku noteiktos sociālos statusus. Sociālo aktoru savstarpējā mijiedarbība sociālajā sistēmā aktualizē nepieciešamību veidot attiecības, kas balstītas uz dažādiem mainīgajiem: cilvēka uzvedību vērtēt pēc vispārīgiem vai individuāliem kritērijiem (universālisms vai partikulārisms vērtēšanā); novērtēt darbības vai personiskās īpašības; raksturot cilvēku attieksmi kā afektīvu vai neitrālu; novērtēt cilvēku augsto iesaistīšanos sabiedriskajās aktivitātēs (difūziju) vai koncentrēšanos noteiktā darbībā (specializāciju); parādīt sociālo aktoru orientāciju uz grupu (altruistiskas darbības) vai uz sevi (egoistiskas darbības); parādīt cilvēku sociālās īpašības kā sasniegtas vai viņiem piedēvētas.
Visspilgtākais un tajā pašā laikā kodolīgākais sistēmiskais skatījums gan uz sociālo darbību, gan sabiedrību kopumā ir izteikts tā sauktajā AGIL sistēmā. Sociālajām darbībām ir adaptīvs raksturs attiecībā pret vidi (burts A nozīmē aktora adaptāciju videi); šīs darbības īsteno mērķa sasniegšanas funkciju (angļu goal – G); sociālajām darbībām jābūt iekšēji integrētām (I – integrācija); lai sociālās darbības būtu veiksmīgas, tām ir jāiekļauj kultūras normas un modeļi (burts L apzīmē kultūras parauga saglabāšanas latento funkciju). Sociālo sistēmu kompleksais raksturs, kas izpaužas to mijiedarbībā ar ārējo vidi, kā arī starp šo sistēmu elementiem un dažādām sociālajām sistēmām, noved pie to dinamisma un izmaiņām. Tādējādi “sakārtoti pārmaiņu procesi” ir sociālo sistēmu pazīme.
T. Pārsonss uzskatīja sabiedrību par sociālās sistēmas piemēru. Sabiedrība ir “kolektīvs, tas ir, konkrētu mijiedarbīgu indivīdu sistēma”, “sociālās sistēmas veids visā sociālo sistēmu kopumā, kas attiecībās ar vidi ir sasniedzis augstāko pašpietiekamības pakāpi”. Šeit T. Pārsonss vadījās pēc Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) pieejas. T. Pārsonss pat ķērās pie E. Dirkema interpretācijas par sabiedrību kā morālu kopienu, kurā “kolektīvi veic funkcijas, kas nepieciešamas kopīgas vērtību sistēmas saglabāšanai”. Sabiedrība ir diferencēta sistēma, kuras katrs strukturālais elements veic kritiski svarīgas funkcijas visas sistēmas dzīvotspējas uzturēšanā. Ir četri sociālās sistēmas elementi jeb sabiedrības sfēras, sociālās apakšsistēmas (tās tika identificētas vēl 19. gs. socioloģijā). Šī ir ekonomika, kas veic pielāgošanos ārējai dabas videi un resursu sadales funkciju; politiska apakšsistēma, kas izstrādāta, lai sasniegtu kopīgu sabiedrības mērķi un tādējādi ieviestu kārtību individuālistisko interešu un ekonomikas aktoru darbības pasaulē; sociālā apakšsistēma, ietverta dažādās sociālās dzīves institūcijās, piemēram, izglītības, sociālās aizsardzības un sociālās kontroles sistēmā, veselības aprūpē, tiesībās utt., kas paredzēta dažādu sociālo grupu integrēšanai vienā sabiedrības sistēmā; kultūras apakšsistēma, kas paredzēta, lai reproducētu atsevišķu dalībnieku sociālos domāšanas un uzvedības paraugus, sistēmas identitāti un tās atšķirības no citām sistēmām. T. Pārsonss darbā “Sabiedrības teorijas” ierosināja, ka sabiedrība jāanalizē, klasificējot sistēmas prasības un sakārtojot tās “hierarhiskā virknē atbilstoši kontroles procesiem kibernētiskā nozīmē”. Tomēr šī mega socioloģiskā pieeja sabiedrībai kā AGIL sistēmai T. Pārsonsa darbos nebija pienācīgi attīstīta. Tāpēc viņa socioloģija sabiedrības kā sistēmas izpratnes heiristiskajās iespējās joprojām nav tik izstrādāta kā M. Vēbera teorija. Sabiedrības sociālās struktūras svarīgākā iezīme ir tās sociālā noslāņošanās (stratifikācija), tas ir, “sistēmas vienību sakārtošana relatīvā prestiža skalā [..], atspoguļojot funkcionālo ieguldījumu sabiedrības labklājībā”. Lai veiktu integrējošo funkciju sabiedrībā, sociālajam noslāņošanās kopumam “adekvāti jāpauž institucionalizētā vērtību sistēma”. Universāls stratifikācijas pamats ir sociālā šķira, kas atspoguļo tās locekļu līdzīgās pozīcijas “funkcijās sociālajā sistēmā, piekļūšanā varai un bagātībai, dzīvesveidā (tas ir, saskaņā ar izteiksmīgiem simboliskiem paraugiem, kas saistīti ar viņu dzīves standartiem)”. Savos darbos “Analītiskā pieeja sociālās stratifikācijas teorijai” (An Analytical Approach to the Theory of Social Stratification, 1940) un “Jauna analītiskā pieeja sociālās stratifikācijas teorijai” (A Revised Analytical Approach to the Theory of Social Stratification, 1953) T. Pārsonss parādīja arī morāles kritēriju, personīgo sasniegumu, piederības radniecības sistēmām, etniskajām grupām un teritoriālajām kopienām nozīmi sociālās sistēmas ranžēšanā.
Lai gan T. Pārsonsa teorija regulāri tika pilnveidota, sociologu vidē, kuri pievērsās kreisi politiskajiem uzskatiem, galvenokārt Frankfurtes skolai (Frankfurt School), attieksme pret amerikāņu sociologa sistēmas teoriju bija kritiska. Šī teorija tika uzskatīta par kapitālisma apoloģētiku un amerikāņu pārākuma slavināšanu, kas īpaši nerūpējas par sociālām kataklizmām, konfliktiem, mūsdienu sabiedrības krīzēm utt. Tas dažiem sociologiem lika identificēt T. Pārsonsa socioloģiju ar platonismu. Tomēr T. Pārsonss norādīja, ka dažādās valstīs izveidotās sociālās darbības un cilvēku mijiedarbības formas, esošās vērtības un sociālās institūcijas nevar tikt uzskatītas par vienā normatīvā modelī balstītām, it īpaši, ja runa ir par multikulturālām sabiedrībām, kurās konkurējošās un mijiedarbojošās kultūras stimulē dažādu normatīvo kārtību.
Jau vairākus gadu desmitus kopš 20. gs. 40. gadiem T. Pārsonss ir atzīts par vienu no pasaules vadošajiem sociologiem. Tajā pašā laikā 20. gs. 70. gados viņa uzskatus bieži sāka uzskatīt par konservatīviem. Tomēr nav šaubu, ka T. Pārsonsa socioloģija dažādos viņu darbības posmos ietekmēja daudzus pasaulslavenus domātājus: Ralfu Dārendorfu (Ralf Dahrendorf), Alēnu Turēnu (Alain Touraine), N. Lūmanu, Jirgenu Hābermāsu (Jürgen Habermas), R. K. Mertonu, Džefriju Čārlzu Aleksandru (Jeffrey Charles Alexander), Braienu Tērneru (Bryan Turner), Rihardu Minhu (Richard Münch), Rolandu Robertsonu (Roland Robertson), Geibrielu Almondu (Gabriel Almond), Džeimsu Semjuelu Koulmenu (James Samuel Coleman), Karlu Volfgangu Deiču (Karl Wolfgang Deutsch), Seimūru Lipsetu (Seymour Lipset), Semjuelu Filipsu Hantingtonu (Samuel Phillips Huntington), Sidniju Verbu (Sidney Verba) u. c. T. Pārsonss bija Amerikas Socioloģijas asociācijas (American Sociological Association), Amerikas Universitāšu profesoru asociācijas (American Association of University Professors), Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmijas (American Academy of Arts and Sciences) prezidents un Hārvarda Universitātes fakultāšu komiteju biedrs.
Vladislavs Volkovs "Tolkots Pārsonss". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/196460-Tolkots-P%C4%81rsonss (skatīts 02.05.2024)