Z. Freida darbi joprojām izraisa kontroversiālus risinājumus un vērtējumus, viņš aizvien ir viens no citētākajiem autoriem humanitārajās zinātnēs. Vienlaikus Z. Freida veikums ir kļuvis par neatņemamu mūsdienīguma, modernitātes sastāvdaļu, interferējoties visdažādākajās kultūras un sabiedriski politiskajās jomās, zinātniskajās disciplīnās un teorētiskajos meklējumos. Psihoanalīze tiek dēvēta arī par dzīļu psiholoģiju (Tiefenpsychologie). Šaurā nozīmē tā ir Z. Freida psihoanalīze un dažādās tās transformācijas, plašā – saistībā ar psihoanalīzi tapušās un no tās atšķirīgās mācības (individuālpsiholoģija, analītiskā psiholoģija, antropoanalīze (Daseinsanalyse), neoanalīze u. c.). Psihoanalīze pastāv kā dziednieciska, terapeitiska disciplīna, kuru dēvē arī par klīnisko psihoanalīzi. Taču Z. Freids veidoja psihoanalīzi kā metapsiholoģiju, piedāvājot nevis atomizētu indivīdu psiholoģisko teoriju, bet teoriju, kurā ņem vērā indivīdu savstarpējās attiecības, kultūrvēsturisko attīstību, saciālpolitisko organizāciju un reliģisko dzīvi. Bezapziņa tiek skatīta ne tikai kā indivīda, bet arī kā sabiedrības, kultūras, tautas (etnosa) fenomens, kura norises atbalsojas sociālpolitiskajos, mākslinieciskajos un intelektuālajos produktos. Tas nodrošina kā psihoanalīzes transformatīvu attīstīšanu (no Žaka Lakāna (Jacques Marie Émile Lacan) strukturālās psihanalīzes (psychanalyse) līdz etnopsihoanalīzei), tā produktīvu izmantošanu filozofijā (Mišels Fuko (Paul-Michel Foucault), Pols Rikērs (Jean Paul Gustave Ricœur), Žils Delēzs (Gilles Louis René Deleuze), Žaks Deridā (Jacques Derrida) u. c.) un vēsturē (Pīters Gejs (Peter Joachim Gay), Annāļu skola u. c.). Z. Freida idejas rosina kā antropoloģiskos meklējumus, tā feministiskos centienus; tās vedina izstrādāt jaunas kultūras, mākslas (literatūras) koncepcijas un kinoteorijas.

Z. Freids piedzima Austrijas Impērijas (Kaisertum Ősterreich, 1804–1867) Morāvijas pilsētā Freibergā (mūsdienās Čehijas Pržiborā) neortodoksālā ebreju ģimenē (tēvs Jākobs Freids, Jakob Freud, māte Amālija Freida (dzimusi Nātansone), Amalia Malka Freud (geb. Nathanson)). Pats viņš to nodēvēja par dīvainu ģimeni (pusbrāļu, viņu bērnu, kā arī mātes un tēva vecuma dēļ) un vēlāk centās to analītiski apjēgt, gluži tāpat kā ebrejiskos, jūdiskos motīvus. Parasti Z. Freida biogrāfijās tiek atainota viņa saulainā bērnība un mātes mīlestība, lai gan ir ticamāk, ka mātes slimīgums ģimenes dzīvi ir padarījis visai sarežģītu. Arī Z. Freidam 1923. gadā tika konstatēta karcinoma, viņš pārcieta desmitiem operāciju, tomēr stoiski pārvarēja sāpes un turpināja izstrādāt savas idejas. No Freibergas Freidu ģimene pārcēlās uz Leipcigu, lai tad apmestos uz dzīvi Vīnē. Z. Freida mūža lielākā daļa norisinājās Austroungārijā (1867–1918) – Dubultmonarhijā jeb Kakānijā, kurā dažādās variācijās tika izspēlēta mūsdienu pamatpieredze. Z. Freids pieredzēja arī Austrijas Republikas (Republik Ősterreich) tapšanu, tās anšlusu (1938) jeb pievienošanu nacionālsociālistiskajai Vācijai. Ar ietekmīgu aizbildņu palīdzību Freida ģimenei izdevās emigrēt uz Londonu, taču daudzi viņa radinieki gāja bojā holokaustā.

Vīnē Z. Freids 1865. gadā uzsāka mācības ģimnāzijā (Sperl Gymnasium), ieguva klasisku izglītību un apguva sengrieķu un latīņu valodu. Viņš iemācījās arī franču, spāņu un angļu valodu, ko papildināja, kad apciemoja pusbrāļus Anglijā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Z. Freids uzsāka studijas Vīnes Universitātē (Universität Wien, 1873–1881). Z. Freids izraudzījās dabaszinātnieka karjeru, studijas apvienoja ar zinātnisko darbību. Tomēr viņš klausījās arī filozofa Franca Brentāno (Franz Clemens Honoratus Hermann Josef Brentano) lekcijas, iedraudzējās un sadarbojās ar klasicistu Teodoru Gompercu (Theodor Gomperz), pēc kura ieteikuma pārtulkoja dažus angļu filozofa Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill) darbus. Studiju laikā Z. Freids iesaistījās studentu apvienībā, kurā sarakstījās ar Frīdrihu Nīči (Friedrich Wilhelm Nietzsche), ļaujot iepazīties ar viņa idejām un darbiem pirms to publicēšanas. Strādādams Ernsta fon Brikes (Ernst Wilhelm Ritter von Brücke) vadītajā laboratorijā, Z. Freids veica pirmos zinātniskos atklājumus. Z. Freids aizstāvēja promocijas darbu 1881. gadā, tomēr dabaszinātnieka karjera nespēja nodrošināt ģimenes dzīvi. 1882. gadā Z. Freids saderinājās ar Martu Bernaisu (Martha Bernays) un uzsāka ārsta profesijas apguvi.

Z. Freids 1883. gadā uzsāka darbu Vīnes vispārējā slimnīcā (Wiener Allgemeines Krankenhaus), strādāja Teodora Meinerta (Theodor Hermann Meynert) vadībā un gandrīz atklāja neironus, iedraudzējās ar ārstu Jozefu Breieru (Josef Breuer). Atbilstīgi medicīnā pastāvošajiem priekšrakstiem Z. Freids veica eksperimentus ar kokaīnu un publicēja kultūrvēsturiskas studijas par to (1884). Studiju nolūkos Z. Freids devās uz Parīzi (1885) un strādāja Žana Martēna Šarko (Jean-Martin Charcot) vadībā, uzsākdams arī viņa darbu tulkošanu vācu valodā. 1885. gadā Z. Freids kļuva par privātdocentu, tomēr akadēmiskajai karjerai īpašu nozīmi nepiešķīra (par ārkārtas profesoru viņš kļuva 1902. gadā, bet par profesoru tika pasludināts 1920. gadā). 1886. gadā Z. Freids uzsāka privātpraksi un apprecējās ar M. Bernaisu, laulībā ar kuru piedzima seši bērni (Matilde, Martins, Olivers, Ernsts, Sofija, Anna). 1891. gadā Z. Freids publicēja darbu “Par afāziju izpratni” (Zur Auffassung der Aphasien), piedāvādams nenaturālistisku tās traktējumu. Jau 1889. gadā Z. Freids devās uz Nansī pie Ipolita Bernheima (Hyppolite Bernheim), kura darbus pārtulkoja vāciski, tomēr 1892. gadā atsacījās no hipnozes tiešas izmantošanas ārstēšanā. Sadarbībā ar J. Breieru tapa darbs “Par histērisku fenomenu psihisko mehānismu” (Über den psychischen Mechanismus hysterischer Phänomene, 1893), kas pārtapa klasiskajā pētījumā “Studijas par histēriju” (Studien über Hysterie, 1895), kurā pieminēta katartiskā ārstēšanas metode. Savukārt sadarbībā ar ārstu Vilhelmu Flīsu (Wilhelm Fließ) Z. Freids aprobēja jaunās idejas un izstrādāja tā saukto “Psiholoģijas uzmetumu” (Entwurf einer Psychologie, 1895), kurā iezīmējās topošā psihoanalīze.

Veidojamās psihoanalīzes stratēģiskās pozīcijas tika izstrādātas vairākkārt papildinātajā darbā “Sapņa interpretācija” (Traumdeutung, 1900). 1901. gadā tika publicēta rakstu sērija “Par ikdienas dzīves psihopatoloģiju” (Zur Psychopathologie des Alltagslebens), kas relativēja normalitātes un patoloģiskā pretstatu. Z. Freida ideju ierosmē 1902. gadā izveidojās Trešdienu sabiedrība (Mittwoch-Gesellschaft), kas 1908. gadā pārtapa par Vīnes psihoanalītiķu apvienību (Wiener Psychoanalytische Vereinigung). 1905. gadā Z. Freids publicēja psihoseksuālā tapuma un dvēseles funkcionēšanas skaidrojošos darbus “Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju” (Drei Abhandlungen zur Sexualtheorie) un “Asprātība un tās attiecības ar bezapziņu” (Der Witz und seine Beziehung zum Unbewussten). 1907. gadā pie Z. Freida ieradās pirmie ārzemju interesenti: Makss Eitingons (Max Eitingon), Karls Gustavs Jungs (Carl Gustav Jung), Ludvigs Binsvangers (Ludwig Binswanger) u. c. Gadu vēlāk notika Pirmais starptautiskais psihoanalītiķu kongress, bet 1910. gadā tika izveidota Starptautiskā psihoanalītiķu apvienība (Internationale Psychoanalytische Vereinigung). 1909. gadā Z. Freids devās priekšlasījumu turnejā uz Ziemeļameriku, psihoanalīze guva starptautisku izplatību, veidojās psihoanalītiskā kustība. Psihoanalīzes nostiprināšanās un institucionalizēšanās izraisīja šķelšanos un ekskomunicēšanu no psihoanalītiskās kustības (Alfreds Ādlers (Alfred Adler), Vilhelms Štēkels (Wilhelm Stekel), K. G. Jungs u. c.). Pārstrādājot šīs norises un attiecinot psihoanalīzi uz sabiedrību, vēsturi un antropoloģiju, Z. Freids publicēja darbu “Totēms un tabu” (Totem und Tabu, 1913) un izstrādāja pirmo psihoanalīzes vēsturi – “Par psihoanalītiskās kustības vēsturi” (Zur Geschichte der psychoanalytischen Bewegung, 1914).

Nākamajos gados Z. Freids strādāja pie sava metapsiholoģijas projekta un aktuālo norišu apjēgsmes: “Sakarā ar narcisma ieviešanu” (Zur Einführung des Narzißmus, 1914), “Laikmetīgi par karu un nāvi” (Zeitgemäßes über Krieg und Tod, 1915), “Sēras un melanholija” (Trauer und Melancholie, 1917) u. c. 1916. gadā Z. Freids Vīnes Universitātē uzsāka pēdējo lekciju kursu “Ievadlekcijas psihoanalīzē” (Vorlesungen zur Einführung in die Psychoanalyse). Psihoanalīzes institucionalizācijas ietvaros tika ieviesta mācību analīze un kontrolanalīze, kas nodrošināja psihoanalīzes subversivitātes mazināšanos, medicinizēšanos un pielāgošanos sociālpolitiskai konjunktūrai. Z. Freids kļuva par autoritatīvu atskaites punktu, bet ne psihoanalītiskās kustības faktisko organizētāju. Turklāt Z. Freids pārskatīja savas psihoanalīzes teorētisko izvērsumu, pastiprinot metapsiholoģisko un sociālkritisko ievirzi: “Viņpus tīksmes principa” (Jenseits des Lustprinzips, 1920), “Masu psiholoģija un Es analīze” (Massenpsychologie und Ich-Analyse, 1921), “Es un Tas” (Das Ich und das Es, 1923), “Kādas ilūzijas nākotne” (Die Zukunft einer Illusion, 1927), “Īgnums kultūrā” (Das Unbehagen in der Kultur, 1930). Z. Freids 12 reizes tika izvirzīts Nobela prēmijai medicīnā (Nobelpriset i fysiologi eller medicin) un literatūrā (Nobelpriset i litteratur), savukārt sociālistiskos, nacionālsociālistiskos un fašistiskos režīmos viņa darbi tika aizliegti, bet psihoanalītiķi – spiesti emigrēt, pielāgoties (vai tika nogalināti). Z. Freids vērsās pret psihoanalīzes medicininizēšanu un skaidroja psihoanalīzes norisi darbos “Laju analīzes jautājums” (Die Frage der Laienanalyse, 1926), “Galīgā un bezgalīgā analīze” (Die endliche und die unendliche Analyse, 1937), “Konstrukcijas analīzē” (Konstruktionen in der Analyse, 1937), “Psihoanalīzes pārskats” (Abriss der Psychoanalyse, 1938) u. c. Mūža nogalē tapa Z. Freida pēdējais darbs “Cilvēks Mozus un monoteistiskā reliģija” (Der Mann Moses und die monotheistische Religion, 1939).

Z. Freida psihoanalīzē izšķirami vismaz trīs aspekti:

1. psihoanalīze ir cilvēka izturēšanās formu apslēpto, neapzināto struktūru, mehānismu un nozīmju atsegšana;
2. psihoanalīze ir dziedināšanas vai koriģēšanas tehnika;
3. psihoanalīze ir mācība par psihoanalītiskajiem pētījumiem un dziedināšanas rezultātiem.

Apzīmējums “psihoanalīze” pirmo reizi parādījās 1896. gadā franciski publicētā Z. Freida tekstā. Psihoanalīze ietver vairākus skaidrošanas modeļus: etioloģisko (ģenealoģisko), topisko, dinamisko un ekonomisko. Mūža otrajā pusē Z. Freids topisko modeli aizstāja ar strukturālo (dažkārt mēdz runāt par pirmo un otro topiku). Topiskā modeļa svarīgākie jēdzieni ir bezapziņa, priekšapziņa un apziņa. Bezapziņas jēdziena pamatnozīmes: teorētiska fikcija, izstumtais, arhaiskais mantojums. Bezapziņa kā fikcija ir konstrukts, lai skaidrotu un izprastu pašas dvēseles norises un tās pārvērstās formas. Strukturālais modelis tiek izstrādāts, lai skaidrotu izstumšanas fenomenu; tā galvenie jēdzieni ir Tas, Es, Virs-Es. Dvēseles trihotomiskā uzbūve ir nosacīta, jo var pastāvēt arī citas dvēseles instances (Es ideāls, parciālais Es, Mēs, Patība u. tml.). Dvēseliskā jeb psihiskā funkcionēšanas skaidrojumā un izpratnē tiek lietoti tādi jēdzieni kā primārais un sekundārais process, latentais un manifestētais u. c.

Izstrādājot sapņa interpretāciju, Z. Freids fiksēja ne tikai sapņa, bet arī dvēseles darba galvenos mehānismus: kondensāciju, pārvirzi, sekundāro apstrādi un atainošanu jeb vizualizāziju, simbolizāciju. Dinamiskajā modelī tiek skatīts dvēseles konfliktu risinājums saistībā ar dziņām. Pirmajā dziņu teorijā svarīgākie jēdzieni: pašuzturēšanas dziņas, Es dziņas, seksuālā dziņa. Izvērstāk Z. Freids skaidroja seksuālo dziņu, aprakstot psihoseksuālo tapumu. Seksuālā dziņa nav konstanta un jau sākotnēji kaut kāds veselums, to raksturo sajaukšanās, atjaukšanās, fiksācija, regresija u. tml. Psihoseksuālā attīstība norisinās vairākās fāzēs, kur pirms pēdējās fāzes pastāv latences periods. Laika gaitā psihoanalīzē izstrādātās psihoseksuālā tapuma pamatpakāpes ir orālā, anāli sadistiskā, falliskā un ģenitālā fāze. Otrās dziņu teorijas ietvaros Z. Freids risināja jautājumu par dzīves dziņām (Erosu) un nāves dziņām, cenšoties noskaidrot destrukcijas un agresijas dziņu.

Ekonomiskajā modelī tiek raksturota dvēseles enerģētiskā funkcionēšana. Saistībā ar seksuālo dziņu tiek izmantots libido nojēgums, bet plašākā saistībā ar primārajiem un sekundārajiem procesiem – brīvā un saistītā enerģija. Noslogošana (Besetzung) un pretnoslogošana (Gegenbesetzung) raksturo enerģijas saistīšanu ar priekšstatiem, ķermeņa daļām, objektiem un tās atvairīšanu. Atvairīšana raksturo dvēseles vai tās instanču veseluma, integritātes nodrošināšanu. Vēlāk psihoanalīzē tiek izšķirti dažādi atvairīšanas (dažās versijās – aizsardzības) mehānismi: regresija, reakcijveidojums, izolēšana, padarīšana par nebijušu, projekcija, introjekcija u. c. Vienlaikus psihoanalīzē skata pārnesumu un pretpārnesumu (Übertragung, Gegenübertragung) jeb dažādas transfēra versijas, raksturojot neapzinātās vēlmes pēc objektiem noteiktā attiecību sistēmā un neapzinātās norises saistībā ar interpersonālām attiecībām. Psihoanalītiskajā skatījumā psihiskās norises notiek saskaņā ar netīksmes novēršanas un tīksmes principu, ņemot vērā realitātes principu un intrapsihiskos procesus.

Psihoanalīzē tiek atcelts individuālās un sociālās psiholoģijas pretstats. Tas Z. Freidam ļāva pievērsties arī dzīves (eksistences) tehniku, zināšanu un varas analīzei, īpaši uzsverot identificēšanās, atdarināšanas un atmiņas lomu. Vienlaikus psihoanalīzē tiek relativēti arī arhaiskā / mūsdienīgā, normālā / nenormālā u. c. pretstati. Savukārt psihoanalītiskajā dziedināšanā tiek izmantots “brīvo asociāciju” jeb atgādu paņēmiens, pārnesums, pretpārnesums un dažādas konstrukcijas, kas ļauj pārstrādāt un iestrādāt neveiksmīgos dzīves risinājumus. Psihoanalītiskajā dziedināšanā Z. Freids piedāvāja ieteikumus, kalpoja un kalpo par atdarināšanas paraugu, tomēr veidojamo psihoanalīzi nereducēja tikai uz dziedināšanu.

Rakstā “Psihoanalīzes nozīme” (Das Interesse an der Psychoanalyse, 1913) Z. Freids konspektīvi norādīja uz psihoanalīzes iespējamo interferēšanos citās zinātniskajās disciplīnās un intelektuālajos meklējumos, bet laikmetīgajā pasaulē, kultūrā viņš ir kļuvis par neapejamu figūru. Līdztekus filozofijai (Frankfurtes skolas pārstāvji, Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard), Žoržs Bataijs (Georges Albert Maurice Victor Bataille) u. c.) produktīva psihoanalīzes izmantošana raksturo antropoloģiju (etnoloģiju): no Broņislava Malinovska (Bronisław Kasper Malinowski), Rūtas Benediktas (Ruth Fulton Benedict), Mārgaritas Mīdas (Margaret Mead), Kloda Levī-Strosa (Claude Lévi-Strauss) līdz etnopsihoanalīzei (Francs Fanons (Frantz Omar Fanon), Pauls Parīns (Paul Parin) u. c.). Z. Freida idejas tiek izmantotas sabiedrības un kultūras vēsturē (Mario Erdheims (Mario Erdheim), Helmuts Dāmers (Helmut Dahmer) u. c.). Psihoanalīze produktīvi tiek izmantota literatūrzinātnē, reliģijpētniecībā un mākslas zinātnēs. Z. Freida psihoanalīzes idejas tiek izmantotas arī filmu veidošanā un kinoteorijā (Sergejs Eizenšteins (Сергей Михайлович Эйзенштейн), Kristians Mecs (Christian Metz) u. c.). Neapejams Z. Freids ir arī feministiskajos meklējumos, kuru pārstāves ir Elēna Siksū (Hélène Cixous), Lisa Irigaraja (Luce Irigaray), Džuljeta Mitčela (Juliet Mitchell), Džūdita Batlere (Judith Pamela Butler) u. c. Psihoanalīzes idejas tiek izmantotas arī jau Z. Freida māsasdēla Edvarda Bernaisa (Edward Louis Bernays) aizsāktajā reklāmu veidošanā un propagandā.

Mūsdienās psihoanalīze pastāv arī kā starptautiska, institucionalizēta organizācija un terapeitiska prakse. Eksistē internacionālas, reģionālas un nacionālas psihoanalītiķu apvienības ar savām izdevniecībām un periodiskajiem izdevumiem. Pēdējā laikā iezīmējas centieni apzināties un pārvarēt psihoanalīzes institucionalizācijas un medicinizācijas neapzinātās norises. Sākotnēji psihoanalīzes “starptautiskā valoda” ir vācu valoda, hronoloģiski vēsturiski tai seko angļu (angloamerikāņu), franču un spāņu valoda.

Psihoanalīze, tās idejas, fenomeni un norises tiek izmantoti un atainoti literatūrā un mākslā. Tā visa aizsākumos ir Z. Freida draudzība ar sava laika rakstniekiem vai pašu literātu, mākslinieku psihoanalītisko motīvu un ideju iekļaušana savos darbos. Aprobežojoties ar šo hronoloģisko ietvaru un vācvalodīgajiem literātiem, nepieciešams norādīt uz tādiem autoriem kā Artūrs Šniclers (Arthur Schnitzler), Tomass Manns (Paul Thomas Mann), Stefans Cveigs (Stefan Zweig), Arnolds Cveigs (Arnold Zweig), Hermans Hese (Hermann Karl Hesse), Francs Kafka (Franz Kafka), Roberts Mūzils (Robert Musil) u. c.