Pilnībā pārpublicēts 1991. gadā. Angliski saīsinātais tulkojums Studies in Hysteria pirmo reizi publicēts 1909. gadā, pilnā versija – 1956. gadā. Franciski tulkojums Études sur l’hystérie publicēts 1956. gadā.

Darbs iezīmē paradigmu maiņu – pāreju no histērijas neiroloģiskā skaidrojuma uz psihodinamisko. Publikācija uzrāda J. Breiera un Z. Freida uzskatu atšķirības un pieņēmumu izvirzīšanu, kas ļauj veidot psihoanalīzi. “Studijas par histēriju” nav psihoanalītisks teksts, gluži tāpat kā katartiskā metode, kas nodrošināja darba popularitāti, nav psihoanalītiskās dziedināšanas metode. Katarses fenomena popularitāti 19. gs. lielā mērā nodrošināja Z. Freida sievastēva brālis, klasicists Jākobs Bernaiss (Jacob Bernays). Saistībā ar psihoanalīzi jāņem vērā, ka Z. Freids savu sadaļu uzrakstīja pirms 1) pašanalīzes un 2) sapņa teorijas izveides. Gluži tāpat viņš nepamanīja un vēl neizstrādāja tādus psihoanalīzei svarīgus konceptus kā pārnesumi, pretpārnesums, pretošanās, bet seksuālo dimensiju tikai nojauta. “Studijas par histēriju” ir kļuvušas par klasisku interpretācijas un pārinterpretācijas tekstu, kas ļauj rekonstruēt psihoanalīzes veidošanos, slimību konstruēšanu un aplūkoto gadījumu jaunu interpretāciju. Gadījumu jeb kāzusu aprakstā ņemams vērā, ka autoriem to aprakstā bija nepieciešams nodrošināt attiecīgo personu neatpazīstamību.

Histērija tradicionāli tika uzskatīta par “sieviešu kaiti”, uz ko norāda tās nosaukumā ietvertais vārds ὑστέρα, hysterā ‘dzemde’. Z. Freidu histērijas izpratnē iedvesmoja Žans Martēns Šarko (Jean-Martin Charcot), kurš demonstrēja histērijas simptomu mākslīgu izraisīšanu un skaidroja to kā psihisku slimību. Ja slimība nav organiska, tās pamatā, viņaprāt, ir aizmirstas atmiņas, un slimnieks var izdziedināties, ar hipnozes palīdzību tās atceroties un izklāstot. Z. Freids koriģēja Ž. M. Šarko uzskatus, pieļaujot, ka hipnozi (suģestiju) var aizstāt ar terapeitisku metodi, bet slimības pastāvēšanā iedzimtība nav dominējošais faktors. Z. Freida ieskatā histērijas psihiskajās norisēs dziļāk ietiecies Pjērs Žanē (Pierre Marie Félix Janet), tomēr histēriskās personas nebūt nav tik vājprātīgas vai ārprātīgas, kā ierasts uzskatīt, kaut arī tās raksturo disociatīvi procesi. Z. Freids uzskatīja, ka histēriskas personas var būt kā sievietes, tā vīrieši.

Darbā ir četras sadaļas. Pirmā ir abu autoru jau 1893. gadā publicētā raksta “Par histērisku fenomenu psihisko mehānismu. Pagaidu ziņojums” pārpublicējums. Otrā sadaļa ir pieci slimības gadījumu apraksti, J. Breiers ir viena apraksta autors. Trešo sadaļu “Teorētiskais” ir uzrakstījis J. Breiers, bet pēdējo jeb “Par histērijas psihoterapiju” – Z. Freids.

Par slavenāko gadījumu kļuva J. Breiera aprakstītais Annas O. gadījums, ko nepamatoti identificē ar psihoanalīzi. Z. Freids nav ārstējis Bertu Papenheimu (Bertha Pappenheim), kura bija viņa topošās sievas draudzene un nereti joprojām tiek izprasta kā katartiskās atreaģēšanas parauggadījums. B. Papenheimas gadījums ļauj nošķirt hipnoīdo histēriju un atvairīšanas histēriju, un J. Breiers orientējās uz hipnoīdo modeli. Z. Freids atsevišķi aplūkoja četrus gadījumus, vēl dažus fragmentāri iekļāva izklāstā, taču atsevišķi neiztirzāja Cecīlijas M. gadījumu, kuru dēvēja par savu galveno pacienti. Ar šo pseidonīmu ir aizklāta Anna fon Lībena (Anna von Lieben; dzimusi Todesko, Todesco). Viņas dziedināšanā Z. Freids sāka izmantot brīvās asociācijas, jo viņa pati stāstīja par savu bērnību, sapņiem un seksuālajiem pārdzīvojumiem.

Emmija no N., ko Latvijā savulaik dēvēja par vidzemnieci, ir Fannija Mozere (Fanny Moser). Z. Freids ar viņu pēc hipnozes sarunājās un centās noskaidrot maģiskās aizsargformulas rašanos un nozīmi. Miss Lusija R. (neidenticēta persona) bija angliski runājoša guvernante, kuras gadījumā hipnoze neizdevās. Sarunās ar viņu Z. Freids skaidroja, ka simptomi radušies no neapzinātas mīlestības izstumšanas. Katarīna jeb Aurēlija Kroniha (Aurelia Kronich) vedināja Z. Freidu izstrādāt seksuālās pavedināšanas koncepciju. Jaunkundze Elizabete no R. jeb Ilona Veisa (Ilona Weiß) Z. Freidam ļāva risināt jautājumu par sāpju un tīksmes lokalizēšanu, rekonstruēt nelaimīgās mīlestības vēsturi un tās turpmāko transponēšanos dzīvē. Viņas dziedināšanā Z. Freids izmantoja brīvās asociācijas un aizsāka pretošanās fenomena apjēgsmi.

Histērijas problemātikai Z. Freids pievērsās arī atsevišķos rakstos: “Par histērijas etioloģiju” (Zur Ätiologie der Hysterie, 1896), “Histēriskas fantāzijas un to attiecības ar bisekseksualitāti” (Hysterische Phantasien und ihre Beziehung zur Bisexualität, 1908) un citos. Pirmo histērijas psihoanalītisko skaidrojumu Z. Freids piedāvāja slavenajā Doras gadījuma izklāstā. Sākotnēji Z. Freids plānoja tekstam likt virsrakstu “Sapnis un histērija”. Darbs “Kādas histērijas analīzes fragments” (Bruchstück einer Hysterie-Analyse; Fragment of an Analysis of a Case Hysteria; Fragment d’une analyse d’hysterie) tika uzrakstīts 1901. gadā, bet publicēts 1905. gadā. Z. Freida darbs ne tikai atklāj psihoanalītisko skatījumu uz histēriju, bet arī vedina rekonstruēt faktiskos apstākļus. Doras gadījums ir kļuvis par klasisku pārinterpretācijas tekstu, skatot histēriju (ne slimības nozīmē) kā sievietības apliecinājumu, sievietes atbildi uz pasaules apstākļiem un prasībām. Šajā ziņā īpaši izceļas franču filozofes un psihoanalītiķes: Sāra Kofmane (Sarah Kofman), Elēna Siksū (Hélène Cixous), Jūlija Kristeva (Julia Kristeva) un citas.

“Studijas par histēriju” ir rosinājušas turpmākās psihoanalītiskās izstrādes un ļauj rekonstruēt psihoanalīzes tapšanu. Z. Freida histērijas izpratne un psihoanalītiskais risinājums ir vedinājis veikt vēsturiskus un medicīniskus pētījumus, izstrādāt apsvērumus par slimību vēsturiskumu un konstruēšanu. Pastiprinoties dzīves medicinizācijai, histērija ir svītrota no slimību klasifikatora (ICD (International Classification of Diseases) 10, kas 2022. gadā aizstāts ar ICD 11), DSM (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders) IV). Jau ICD 10 histērija tika svītrota un aizstāta ar “disociatīvu traucējumu” (F44) un “histerionu personas traucējumu” (F60.4). Psihoanalīzē histērijas nojēgums joprojām tiek izmantots. Dzīves medicinizācija ne tikai pakārto cilvēka dzīvi medicīniskajam producēšanas veidam, bet arī objektivē un naturalizē cilvēku, farmaceitizējot viņa dzīvi. Psihoanalīze ir psihiska dziedināšana, kas ņem vērā dvēseles norises un nereducē cilvēku uz naturālu objektu.