Darbā Z. Freids analizēja sērošanas darbu un parādīja tā nozīmīgumu cilvēka dzīvē. Patoloģiskajā versijā subjekts vaino sevi objekta zaudējumā (nāvē), ir tā pārņemts vai vajāts, pakļauts slimībām un tamlīdzīgi. Sērošanas laikā subjekts novēršas no ārpasaules, pārstrādā apbēdinājumus, vilšanos, savu vainīgumu, tiecas tikt galā ar zaudējumu. Melanholijas gadījumā cilvēks identificējas ar zaudēto (faktisko un iedomāto) vai liegto un ļaujas grūtsirdībai, sevis noniecināšanai, mīlētspējas zudumam. Melanholija ir kā “atvērta brūce” (Z. Freids), kas nedzīst un asiņo, tā izraisa pašiztukšošanos, dzen izmisumā un var novest pie pašiznīcināšanās.

Melanholijai (μελαγχολία, melancholiā) ir sena vēsture, tai ir svarīga nozīme arī Z. Freida teorētiskajos apsvērumos. Sākotnēji viņš melanholiju aplūkoja neiroloģiskos jēdzienos, taču tad skatīja kā psihisku, psihosomatisku fenomenu. Darba “Sēras un melanholija” uzmetums tapa 1915. gadā, pēc darba apspriešanas ar citiem psihoanalītiķiem tas divus gadus vēlāk tika publicēts. Z. Freids šo darbu bija iecerējis iekļaut metapsiholoģisko tekstu apkopojumā. Tieši melanholijas problemātikai Z. Freids pievērsās pēc darba “Sakarā ar narcisma ieviešanu” (Zur Einführung des Narzißmus, 1914) sarakstīšanas un saistīja ar sērošanas darba neizdošanos.

Z. Freids neizrādīja interesi par melanholijas psihiatrisko definīciju, skatīja to kā cilvēka būšanas veidu un saistīja ar sērošanas darbu. Sērošanas darbs (vācu Trauerarbeit, angļu work of mourning, franču travail du deuil, itāļu lavoro del lutto) raksturo atraisīšanos no zaudētā vai liegtā objekta (personas, ideāla, dzimtenes, idejas u. tml.), jaunu saistību uzņemšanos, jaunu (objektu, priekšstatu) noslogojumu veidošanas iespējamību. Patoloģiskajā sērošanā aktualizējas ambivalentie konflikti un izvēršas dažādu māniju veidos. Savukārt melanholija var izpausties kā pašpārmetumi, pašsodīšana, uzmācīga vaļsirdība, ēdiena atraidīšana un tamlīdzīgi. Z. Freids pieļāva, ka melanholijas gadījumā indivīda Es ir identificējies ar zaudēto vai liegto objektu. Tas nodrošina darbību aizturi, pašvērtības pazemināšanos, Es noplicināšanos, pašēdas (sevis krimšanu un gremšanu), beigās pilnīgi atsakoties no sevis (suicīds). Pārmetumus un pašpārmetumus var izraisīt ne tikai objekta zudums (piemēram, nāve), bet arī objektattiecību satricinājums.

Melanholijas saistību ar identificēšanos Z. Freids aplūkoja darbā “Masu psiholoģija un Es analīze” (Massenpsychologie und Ich-Analyse, 1921), bet darbā “Es un Tas” (Das Ich und das Es, 1923) melanholiju saistīja ar Virs-Es dažādo formu darbību. Sērošanas darba neīstenošana atklājas cilvēka destruktivitātē, agresijā, morālajā mazohismā – fenomenos, ko Z. Freids iztirzāja citos tekstos. Darbā “Zūdīgums” (Vergänglichkeit, 1916) sērošana, melanholija ieskicēta saistībā ar mākslu un kultūru.

Z. Freida ieviestais apzīmējums “sērošanas darbs” iekļaujas plašākā jēdzienā “psihiskā pārstrāde” (psychische Verarbeitung), lai raksturotu dvēseles (tās instanču) tikšanu galā ar traumatiskiem iespaidiem un pārdzīvojumiem. Psihoanalītiķes Melānijas Kleinas (Melanie Klein) un viņas sekotāju darbos uzsvars ir likts uz zudošo objektu un depresīvo dzīves pozīciju. Psihoanalītiķi Aleksandrs Mičerlihs (Alexander Harbord Mitscherlich) un Margarēte Mičerliha (Margarete Mitscherlich-Nielsen) klasiskajā pētījumā “Nespēja sērot” (Die Unfähigkeit zu trauern, 1967) parādīja, kā neveiktais sērošanas darbs atspēlējas visas sabiedrības dzīvē un neļauj tikt galā ar pagātni, pārstrādāt to. Nespēju sērot var aizstāt uzvaras daudzināšana, izvēršoties citu vainošanā, agresivitātē pret visiem un visu. Filozofe un psihoanalītiķe Jūlija Kristeva (Julia Kristeva, Юлия Кръстева) turpina melanholijas psihoanalītisko interpretāciju un dziedināšanu, izstrādājot psihoanalīzi kā kontrdepresantu. Viņa arī parāda grūtsirdības, nomāktības plašo diapazonu, melanholiķu svešatnību dzimtajā valodā, kas izraisa viņu mēmumu, nerunīgumu vai ļaušanos svešvalodām, un fetišisma praktizēšanu.

Dzīves medicinizācijas procesā melanholija ir aizstāta ar farmakoloģiski tehniskiem nojēgumiem par depresiju un maniakāli depresīviem stāvokļiem. To iekļautība slimību klasifikatoros (International Classification of Diseases, ICD; Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, DSM) un medikamentozā ārstēšana nodrošina ne tik daudz izārstēšanu, cik sazāļošanu un jatrogēnas pandēmijas. Pēdējā klasifikatorā (ICD-11) tiek atzīta “depresija ar melanholiju” (current depressive episode with melancholia – 6A80.3). Psihoanalīzē melanholiju joprojām traktē kā svarīgu cilvēkbūšanas aspektu, dvēseliskas pārstrādes un iestrādes darba veidu.