Pilnībā pārpublicēts 1991. gadā. Angliski saīsinātais tulkojums Studies in Hysteria pirmo reizi publicēts 1909. gadā, pilnā versija – 1956. gadā. Franciski tulkojums Études sur l’hystérie publicēts 1956. gadā.
Darbs iezīmē paradigmu maiņu – pāreju no histērijas neiroloģiskā skaidrojuma uz psihodinamisko. Publikācija uzrāda J. Breiera un Z. Freida uzskatu atšķirības un pieņēmumu izvirzīšanu, kas ļauj veidot psihoanalīzi. “Studijas par histēriju” nav psihoanalītisks teksts, gluži tāpat kā katartiskā metode, kas nodrošināja darba popularitāti, nav psihoanalītiskās dziedināšanas metode. Katarses fenomena popularitāti 19. gs. lielā mērā nodrošināja Z. Freida sievastēva brālis, klasicists Jākobs Bernaiss (Jacob Bernays). Saistībā ar psihoanalīzi jāņem vērā, ka Z. Freids savu sadaļu uzrakstīja pirms 1) pašanalīzes un 2) sapņa teorijas izveides. Gluži tāpat viņš nepamanīja un vēl neizstrādāja tādus psihoanalīzei svarīgus konceptus kā pārnesumi, pretpārnesums, pretošanās, bet seksuālo dimensiju tikai nojauta. “Studijas par histēriju” ir kļuvušas par klasisku interpretācijas un pārinterpretācijas tekstu, kas ļauj rekonstruēt psihoanalīzes veidošanos, slimību konstruēšanu un aplūkoto gadījumu jaunu interpretāciju. Gadījumu jeb kāzusu aprakstā ņemams vērā, ka autoriem to aprakstā bija nepieciešams nodrošināt attiecīgo personu neatpazīstamību.