Jau sākotnēji Z. Freids psihiski noteiktās izturēšanās izpratni saistīja ar teātri. Arī psihoanalīzes seanss ir sava veida teātris. Darbā par “skatuvisko mākslu” Z. Freids norādīja, ka teātris atsedz aizklātos tīksmes un baudas avotus, nodrošina atslogošanu un identificēšanās iespējas. Izvirzot priekšplānā atslogošanu un identificēšanos, Z. Freids mazināja katartiskā faktora nozīmīgumu un pievērsās uzvedumiem uz “psihiskās skatuves”, lai izprastu “dvēseles teātri”. Z. Freids norādīja arī uz dažādām traģēdijas vēsturiskajām formām: pilsonisko, raksturu traģēdiju un psiholoģisko drāmu, kurā atainots agons jeb cīņas paša varoņa dvēseles dzīvē.

Katartiskās problemātikas aktualitāti un nozīmīgumu vācvalodīgajā pasaulē nostiprināja klasicists un Z. Freida sievas tēvocis Jākobs Bernaiss (Jacob Bernays). Šādā kontekstā tika uztverts arī Z. Freida un Jozefa Breiera (Josef Breuer) kopdarbs “Studijas par histēriju” (Studien über Hysterie, 1895) ar tajā minēto katartisko metodi – pārdzīvojumu, afektu atreaģēšanu jeb izlādēšanos (Abreagieren). Z. Freida esejā minētā austriešu modernisma rakstnieka Hermana Bāra (Hermann Anastas Bahr) izrāde “Citi” (Die Andere, 1905) ļauj datēt darba tapšanu – 1905. gada nogale vai 1906. gads. Rokrakstu Z. Freids uzdāvināja Vīnes konservatorijas (Universität für Musik und darstellende Kunst Wien) profesoram, mūzikas kritiķim Maksam Grāfam (Max Graf), par kura piecgadīgo dēlu vēlāk uzrakstīja darbu. Tas, ka Z. Freids nav publicējis šo darbu vai tieši izvērsis tajā paustās idejas, joprojām nodrošina dažādas spekulācijas. Darbā “Psihopātiskas personas uz skatuves” Z. Freids rakstīja nevis par atreaģēšanu, bet atslogošanu (Abfuhr) un “inscenējumiem”, kas iztirzāti jau psihoanalītiskās stratēģijas pamatdarbā “Sapņa interpretācija” (Traumdeutung, 1900). Z. Freida teksts acīmredzot tapis, izskaidrojoties ar H. Bāra darbā “Dialogs par traģisko” (Dialog vom Tragischen, 1904) paustajām idejām – piecām aktiera izspēlētajām sarunām par traģisko mākslā. Kontekstuāli svarīgs ir arī Z. Freida vērtējumā viņa “dubultnieka” (Doppelgänger) Artura Šniclera (Arthur Schnitzler) literārais un dramaturģiskais veikums.

Z. Freida uzmanības centrā ir izrādīta un skatāma spēle, izspēle – Schau-Spiel. Līdzīga izrāde jeb teātris ir arī psihoanalītiskais seanss, tomēr darbā “Psihopātiskas personas uz skatuves” runa ir par teatrāliem (plašā nozīmē literāriem vai mākslinieciskiem) inscenējumiem. Teātris atsedz aizklātos tīksmes un baudas avotus, nodrošina atslogošanu (arī nepārdzīvotā piedzīvošanu), kā arī blakusguvumus. Skatītājs (lasītājs) ir izrādes līdzdalībnieks, pieļaujot identificēšanās iespēju. Vienlaikus tiek saglabāta ilūzija, ka skatītājs ir drošībā – pārdzīvojumi skar citu vai citus un tā ir tikai spēle. Izrāde ļauj atslogot savu afektīvo dzīvi un identificēties ar varoni. Z. Freids norādīja uz skatītāju (publikas) neirotisko labilitāti un mazohistisko apmierinājuma gūšanu, kā arī dzejnieka (rakstnieka) mākslu nodrošināt pirmstīksmi.

Drāmas vēsturisko tapšanu Z. Freids saistīja ar upurēšanu, vēlāk šo ideju izvēršot darbā “Totēms un tabu” (Totem und Tabu, 1913). Nākamā drāmas versija ir birģeriskā (pilsoniskā) traģēdija, atainojot varoņa cīņu sociālā kopībā. Raksturtraģēdija attēlo drāmu starp cilvēkiem, bet psiholoģiskā drāma – dažādās konfliktsituācijas. Par pirmo moderno drāmu Z. Freids uzskatīja Viljama Šekspīra (William Shakespeare) darbu “Hamlets” (Hamlet, aptuveni 1601), kurā galvenais varonis, starp citu, izspēlē teātri, lai pats turpmāk spētu rīkoties.

Darbā “Psihopātiskas personas uz skatuves” iezīmētās problemātikas dažus aspektus Z. Freids turpināja risināt tādos darbos kā “Dzejnieks un fantazēšana” (Der Dichter und das Phantasieren, 1908), “Neirotiķu ģimenes romāns” (Der Familienroman der Neurotiker, 1909), “Daži rakstura tipi no psihoanalītiskā darba” (Einige Charaktertypen aus der psychoanalytischen Arbeit, 1916). Pārdomas par izspēlētajām izrādēm un impulsīvajām darbībām šaurā nozīmē (vācu Agieren, angļu acting out) Z. Freids iekļāva arī citos tekstos. Z. Freids ir publicējis arī darbu par M. Grāfa dēlu – “Piecgadīga zēna fobijas analīze” (Analyse der Phobie eines fünfjährigen Knaben, 1909).

Inscenēšanas problemātikas izmantošanu kā psihoanalīzē, tā teātrī (dramaturģijā) Z. Freids fiksēja jau darbā “Par ikdienas dzīves psihopatoloģiju” (Zur Psychopathologie des Alltagslebens, 1901), tomēr šīs idejas pārmantojamības un ietekmes vēsture joprojām nav izstrādāta. Jākobs Moreno (Jacob Levy Moreno), iestājoties par improvizēto teātri (Das Stegreiftheater, 1924), izstrādāja psihodrāmas teoriju un praksi. Gijs Debors (Guy-Ernest Debord) izstrādāja koncepciju par izrādes sabiedrību (La Société du spectacle, 1967). Tieša atsaukšanās uz Z. Freidu un izskaidrošanās ar viņu notika performanču mākslas tapšanas laikā. Laikmetīgajā teātrī un tā teorijā Z. Freids, viņa darbi un idejas jau tiek iekļauti tieši, tā rīkojas, piemēram, amerikāņu režisors Roberts Vilsons (Robert Wilson) darbā “Zigmunda Freida dzīve un laiks” (The Life and Times of Sigmund Freud, 1969), franču filozofe feministe Elēna Siksū (Hélène Cixous) tekstā “Doras portrets” (Portrait de Dora, 1976), britu režisors Pīters Bruks (Peter Stephen Paul Brook) izrādē “Es esmu fenomens” (Je suis un phénomène, 1998) un citi.

Jau darbā “Sapņa interpretācija” Z. Freids ir norādījis uz sapņos inscenētā, iztēlotā, atainotā nozīmīgumu un ainu virknējuma svarīgumu. Dvēseles teātris uz “psihiskās skatuves” un “ķermeņa teātris” liek izvirzīt jautājumu par to saistību, dažādajām skatuvēm un reprezentāciju kā tādu. Sabalsošanās pastāv arī terminoloģiskajā ziņā: pirmaina (Urszene) – pirmizspēle, kas atveidojas turpmākajā, un pirmfantāzijas (Urphantasien) – tipiskas fantāziju struktūras, kurās var iekļauties arī indivīda personiskā pieredze. Vēlams ņemt vērā vācu vārda die Szene daudznozīmību: ‘skatuve’, ‘aina’, ‘skats’, ‘scēna’.