Inscenēšanas problemātikas izmantošanu kā psihoanalīzē, tā teātrī (dramaturģijā) Z. Freids fiksēja jau darbā “Par ikdienas dzīves psihopatoloģiju” (Zur Psychopathologie des Alltagslebens, 1901), tomēr šīs idejas pārmantojamības un ietekmes vēsture joprojām nav izstrādāta. Jākobs Moreno (Jacob Levy Moreno), iestājoties par improvizēto teātri (Das Stegreiftheater, 1924), izstrādāja psihodrāmas teoriju un praksi. Gijs Debors (Guy-Ernest Debord) izstrādāja koncepciju par izrādes sabiedrību (La Société du spectacle, 1967). Tieša atsaukšanās uz Z. Freidu un izskaidrošanās ar viņu notika performanču mākslas tapšanas laikā. Laikmetīgajā teātrī un tā teorijā Z. Freids, viņa darbi un idejas jau tiek iekļauti tieši, tā rīkojas, piemēram, amerikāņu režisors Roberts Vilsons (Robert Wilson) darbā “Zigmunda Freida dzīve un laiks” (The Life and Times of Sigmund Freud, 1969), franču filozofe feministe Elēna Siksū (Hélène Cixous) tekstā “Doras portrets” (Portrait de Dora, 1976), britu režisors Pīters Bruks (Peter Stephen Paul Brook) izrādē “Es esmu fenomens” (Je suis un phénomène, 1998) un citi.
Jau darbā “Sapņa interpretācija” Z. Freids ir norādījis uz sapņos inscenētā, iztēlotā, atainotā nozīmīgumu un ainu virknējuma svarīgumu. Dvēseles teātris uz “psihiskās skatuves” un “ķermeņa teātris” liek izvirzīt jautājumu par to saistību, dažādajām skatuvēm un reprezentāciju kā tādu. Sabalsošanās pastāv arī terminoloģiskajā ziņā: pirmaina (Urszene) – pirmizspēle, kas atveidojas turpmākajā, un pirmfantāzijas (Urphantasien) – tipiskas fantāziju struktūras, kurās var iekļauties arī indivīda personiskā pieredze. Vēlams ņemt vērā vācu vārda die Szene daudznozīmību: ‘skatuve’, ‘aina’, ‘skats’, ‘scēna’.