“Laikmetīgi par karu un nāvi” ir darbs, kas iezīmē Z. Freida turpmāko teoriju par agresiju, destruktivitāti, atkārtošanos, nāves dziņu. Vienlaikus tas ir savlaicīgs brīdinājums: karš saārda sabiedrības pastāvēšanas iespējamību un politikas sociālos pamatus, nodrošina dusmas un niknumu, kas neļauj to visu atjaunot. Šķietami izskaužot ļauno, tiek ļauta vaļa ambivalentajām jūtu ierosām un atkailināts primitīvi dvēseliskais, bet nostiprināmā identitāte kļūst par jaunas agresijas pamatu. Z. Freids aplūkoja pastāvošo kultūrliekulību, kultūras trauslumu un cilvēku kultūrpiemērotību. Viņš skatīja arī mīlestību, kas var apvērsties savā pretmetā – naidīgumā, un to, kā destruktivitātē izvēršas neveiktais sērošanas darbs un iluzorā attieksme pret nāvi.

Pirmais pasaules karš sākotnēji lielākoties izraisīja milzīgu jūsmu, nacionālisma uzplūdus un patriotisku dedzīgumu. Pretinieks tika pārvērsts par iznīcināmu ienaidnieku. Psihiatri ienaidniekus kvalificēja par psihopatoloģiskām būtnēm, antropologi – par deģenerātiem vai mazvērtīgiem, intelektuāļi sacentās kara pamatošanā un attaisnošanā. Arī ārsti vairumā sekoja nevis savam hipokratiskajam zvērestam, bet medicīniski nodrošināja slepkavošanas iespējamību un kļuva par “ložmetējniekiem aiz frontes līnijas” (Z. Freids).

Savā darbā Z. Freids pārdomāja šo aizrautību, iekļaujot tajā arī pats sevi, lai tiktu skaidrībā ar pastāvošo kultūrliekulību, aklo dusmu un niknuma iespējamību un sekām. Z. Freids centās saprast, kāpēc kultūrtautās, civilizētajā pasaulē nežēlība un nesaudzība ir nevis mazinājusies, bet saglabājusies nemainīga, kaut arī moderno iznīcināšanas ieroču pastiprināta un pavairota.

Darba virsraksts sasaucas ar Frīdriha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche) darbu “Nesavlaicīgās pārdomas” (Unzeitgemäße Betrachtungen, 1873–1876), proti, Z. Freids piedāvāja laikmetīgas, laikatbilstīgas jeb savlaicīgas pārdomas. Viņa darbs ir divdaļīgs: “Kara vīlums” un “Mūsu attieksme pret nāvi”. Divēja ir arī otrā daļa, kas atšķiras no tās pamatā esošā referāta “Mēs un nāve”, ko Z. Freids iepriekš nolasīja apvienībā B’nai B’rith (“Savienības dēli”).

Sadaļā “Kara vīlums” Z. Freids aplūkoja cilvēku dezorientāciju kara kontekstā, vilšanos par pastāvošo ierobežojumu un priekšrakstu (piemēram, morālo normu un tiesisko iekārtojumu) atcelšanu un agresīvā, amorālā veicināšanu. Šādu vīlumu viņš atsedza kā eksistences ilūziju – ļaunā izskaušanu, patiesībā ļaujoties visdažādākajām dziņu ierosām. Psihoanalīzē runa ir par dziņām, nevis instinktiem, proti, dziņas ir tas, kas ir uz robežas starp dvēselisko un somatisko. Vēlāk darbā “Viņpus tīksmes principa” (Jenseits des Lustprinzips, 1920) Z. Freids ieviesa nojēgumu par nāves dziņu (Todestrieb), lai skaidrotu cilvēku agresiju, destruktivitāti. Savukārt darbā “Īgnums kultūrā” (Das Unbehagen in der Kultur, 1930) Z. Freids centās parādīt, kā, uzturot kultūru un tās priekšrakstus, cilvēki vienlaikus to arī grauj. Pārdomās par karu viņš minēja apsvērumus par pastāvošo kultūrliekulību un kultūrpiemērotību.

Darba otrajā daļā Z. Freids skatīja līdz tam pilnīgi noklusēto nāves problemātiku. Karš gan sniedz par to atskārtu, taču nāve tiek attiecināta uz citiem, neapzināti dzīvojot priekšstatos par savu nemirstību. Otrās daļas apsvērumi sabalsojas ar darba “Totēms un tabu” (Totem und Tabu, 1913) nodaļu “Tabu un jūtu ierosu ambivalence”. Z. Freids aplūkoja konvencionālo attieksmi pret nāvi, kurai ir dramatiskas sekas, un galveno atšķirību starp mūsdienīgo un “primitīvo” karojošo (slepkavojošo). Viņš parādīja, kā jūtu ierosu ambivalencē sakņojas uzmācīgā atkārtošanās un ka primitīvi dvēseliskais saglabājas kā kaut kas nepārejošs. Vēlāk darbā “Masu psiholoģija un Es analīze” (Massenpsychologie und Ich-Analyse, 1921) Z. Freids skaidroja, kā masu sabiedrībā par agresijas pamatu kļūst veidojamā identitāte un tajā ietvertā atdarināšana. Savukārt darbā “Sēras un melanholija” (Trauer und Melancholie, 1917) aplūkoja, kā zaudētais un sēras par zaudēto var izvērsties agresijā pret ārpasauli vai sevi pašu.

Darbā “Laikmetīgi par karu un nāvi” iezīmēto problemātiku Z. Freids turpināja risināt tādos darbos kā “Sēras un melanholija”, “Masu psiholoģija un Es analīze”, “Īgnums kultūrā”, ikreiz uzsverot kādu atsevišķu aspektu, kas kopumā rezultējas jautājumos par agresiju, destrukciju, atkārtošanos, mīlestības ambivalenci. Darbā “Es un Tas” (Das Ich und das Es, 1923) Z. Freids centās parādīt, kā par agresijas un destrukcijas avotu un nodrošinātāju var kļūt tāda dvēseles instance kā Virs-Es. Tieši jautājumam par karu un tā novēršamību Z. Freids vēlreiz pievērsās darbā “Kāpēc karš?” (Warum Krieg?, 1933), kas tapa sarakstē ar Albertu Einšteinu (Albert Einstein). Dzīves nogalē Z. Freids nonāvēšanas un tās izstumšanas vai aizmiršanas problemātiku iztirzāja darbā “Cilvēks Mozus un monoteistiskā reliģija” (Der Mann Moses und die monotheistische Religion, 1939).

Ar savu darbu Z. Freids nostiprināja nepieciešamību psihoanalīzē risināt jautājumu par agresiju, cilvēka destruktivitāti. Atbildes uz šo jautājumu ir dažādas, piemēram, Ērihs Fromms (Erich Pinchas Fromm) darbā “Cilvēka destruktivitātes anatomija” (The Anatomy of Human Destructiveness, 1973) sniedza neopsihoanalītisku interpretāciju. Savukārt Z. Freids veidoja psihoanalīzi kā sociālkritisku disciplīnu, kas neļauj aprobežoties tikai ar klīnisko materiālu. Savulaik tas atveidojās arī psihoanalīzē pastāvošajā attieksmē pret “kara neirozi” (vai “granātu šoku”), kas atšķīrās no medicīnā (psihiatrijā) izmantotās brutālās ārstēšanas, nodrošinot izejmateriālu kara vešanai. Šādi psihoanalīzē jau agrīni izveidojās cita attieksme pret posttraumatisko sindromu (post-traumatic stress disorder, PTSD), kas ļāva fiksēt uzmācīgu atkārtošanos ne tikai indivīda dzīvē, bet arī sabiedrībā. Pēdējā laikā psihoanalītiskajā kustībā pastāv centieni atgūt sociālkritiskumu un nereducēt psihoanalīzi uz klīnisku disciplīnu, kuras uzmanības lokā ir individuāli sirgstošais atomārais indivīds.