Formāli Z. Freida darbā ir astoņas nodaļas, kurās iztirzāti jautājumi par kultūras dinamiskajiem un afektīvajiem pamatiem, funkcionēšanas mehānismiem un eksistences tehnikām. 1. Atsaucoties uz darbu “Kādas ilūzijas nākotne” (Die Zukunft einer Illusion, 1927), Z. Freids norādīja uz Es veidojuma dažādību, tapšanu un robežu nenoturīgumu. 2. Skatot pastāvošās vilšanās remdināšanu (novēršanos, aizstājapmierinājumus, apreibināšanos), tiek norādīts uz laimes psiholoģizēšanu, mirklīgumu un sasniegšanas iluzionaritāti. Saistībā ar ciešanām (ķermeņa sairšanas un paša bezspēcības dēļ, ārpasaules pārspēka dēļ, savstarpējo attiecību un institūciju nepilnīguma dēļ – sociālajām ciešanām) tiek ieskicētas dažādas dzīves tehnikas. 3. Aplūkojot cilvēka jeb protezētā dieva iespējas un izredzes, Z. Freids pielīdzināja cilvēka psihisko uzbūvi un kultūru un aplūkoja kultūras atsacījumus. 4. Uzsverot mīlestības, mērķaizturētās mīlestības nozīmi un iespējas, tiek skatīta cilvēka iesaistītība un ierobežotība kultūrā. 5. Pievēršoties identificēšanās procesam, Z. Freids noraidīja cilvēka iedabas pārlaicīgumu – to, ka viņš būtu maiga un mīlestību alkstoša būtne, – un atgādināja par viņa sliecību uz agresivitāti un mazo atšķirību narcismu. 6. Atsaucoties uz darbu “Viņpus tīksmes principa” (Jenseits des Lustprinzips, 1920), tiek parādīts, ka cilvēka eksistence ir dzīves dziņu (Erosa) un nāves dziņu sadarbības un pretdarbības rezultāts. 7. Z. Freids aplūkoja agresijas introjicēšanu (vēršanu pret sevi), sirdsapziņas tapšanu ārējas un iekšējas autoritātes iespaidā un pastāvošo ambivalenci. 8. Aplūkojot vainas izjūtu (apziņu), kultūra pēc analoģijas tiek skatīta kā Erosa un nāves dziņu transformācija, īpaši uzsverot ētikas nozīmīgumu. Z. Freids norādīja arī uz kultūras piētistu un revolucionāru vienlīdz iluzionāro savaņģotību un cilvēku turpmāko eksistenci saistīja ar spējām apvaldīt agresiju un pašiznīcināšanās dziņas traucēto kopdzīvi.