Darba virsraksts sasaucas ar Frīdriha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche) darbu “Nesavlaicīgās pārdomas” (Unzeitgemäße Betrachtungen, 1873–1876), proti, Z. Freids piedāvāja laikmetīgas, laikatbilstīgas jeb savlaicīgas pārdomas. Viņa darbs ir divdaļīgs: “Kara vīlums” un “Mūsu attieksme pret nāvi”. Divēja ir arī otrā daļa, kas atšķiras no tās pamatā esošā referāta “Mēs un nāve”, ko Z. Freids iepriekš nolasīja apvienībā B’nai B’rith (“Savienības dēli”).
Sadaļā “Kara vīlums” Z. Freids aplūkoja cilvēku dezorientāciju kara kontekstā, vilšanos par pastāvošo ierobežojumu un priekšrakstu (piemēram, morālo normu un tiesisko iekārtojumu) atcelšanu un agresīvā, amorālā veicināšanu. Šādu vīlumu viņš atsedza kā eksistences ilūziju – ļaunā izskaušanu, patiesībā ļaujoties visdažādākajām dziņu ierosām. Psihoanalīzē runa ir par dziņām, nevis instinktiem, proti, dziņas ir tas, kas ir uz robežas starp dvēselisko un somatisko. Vēlāk darbā “Viņpus tīksmes principa” (Jenseits des Lustprinzips, 1920) Z. Freids ieviesa nojēgumu par nāves dziņu (Todestrieb), lai skaidrotu cilvēku agresiju, destruktivitāti. Savukārt darbā “Īgnums kultūrā” (Das Unbehagen in der Kultur, 1930) Z. Freids centās parādīt, kā, uzturot kultūru un tās priekšrakstus, cilvēki vienlaikus to arī grauj. Pārdomās par karu viņš minēja apsvērumus par pastāvošo kultūrliekulību un kultūrpiemērotību.
Darba otrajā daļā Z. Freids skatīja līdz tam pilnīgi noklusēto nāves problemātiku. Karš gan sniedz par to atskārtu, taču nāve tiek attiecināta uz citiem, neapzināti dzīvojot priekšstatos par savu nemirstību. Otrās daļas apsvērumi sabalsojas ar darba “Totēms un tabu” (Totem und Tabu, 1913) nodaļu “Tabu un jūtu ierosu ambivalence”. Z. Freids aplūkoja konvencionālo attieksmi pret nāvi, kurai ir dramatiskas sekas, un galveno atšķirību starp mūsdienīgo un “primitīvo” karojošo (slepkavojošo). Viņš parādīja, kā jūtu ierosu ambivalencē sakņojas uzmācīgā atkārtošanās un ka primitīvi dvēseliskais saglabājas kā kaut kas nepārejošs. Vēlāk darbā “Masu psiholoģija un Es analīze” (Massenpsychologie und Ich-Analyse, 1921) Z. Freids skaidroja, kā masu sabiedrībā par agresijas pamatu kļūst veidojamā identitāte un tajā ietvertā atdarināšana. Savukārt darbā “Sēras un melanholija” (Trauer und Melancholie, 1917) aplūkoja, kā zaudētais un sēras par zaudēto var izvērsties agresijā pret ārpasauli vai sevi pašu.