“Totēms un tabu” pieteikts kā aplicējamā psihoanalīze, lai skaidrotu etnopsiholoģijā sastopamās grūtības un sniegtu psihoanalītisku artavu tās izstrādē. Vienlaikus darbs tiek izprasts kā psihoanalīzes pamatotības meklējumi etnoloģiskajos (antropoloģiskajos) pētījumos. Z. Freida darba recepcijā izšķirami vismaz divi aspekti: pozitīvistiskā un romantiskā. Pozitīvistiskā recepcija pastāv psihoanalītiskā un antropoloģiskā (etnoloģiskā) versijā. Psihoanalītiskā versija – psihoanalīzes attiecināšana, ekstrapolēšana uz antropoloģiju. Antropoloģiskā versija – sabiedrības (kultūras) sākumu jeb pamatu, incesta aizlieguma noskaidrošana un tamlīdzīgi. Darba uztveres pozitīvistiskajā aspektā tiek runāts par totēmisma, eksogāmijas, maģijas, tabu skaidrojumu. Romantiskajā aspektā tiek uzsvērts sākuma, sākotnības jeb pirmatnējības nozīmīgums, ko pretstata mūsdienīgajam pagrimumam.
Pārvarot darba “Totēms un tabu” eksotisko un etnoloģisko aranžējumu, kļūst iespējams cits skatījums, kurā atklājas dažādu pretstatu (arhaisks / mūsdienīgs; individuāls / sociāls u. tml.) atcelšana. Z. Freida darbs produktīvi ietekmējis turpmāko antropoloģiju (etnoloģiju) un rosinājis psihoanalītiskās antropoloģijas un etnopsihoanalīzes izveidi.