“Totēms un tabu” pieteikts kā aplicējamā psihoanalīze, lai skaidrotu etnopsiholoģijā sastopamās grūtības un sniegtu psihoanalītisku artavu to izstrādē. Vienlaikus darbs tiek izprasts kā psihoanalīzes pamatotības meklējumi etnoloģiskajos (antropoloģiskajos) pētījumos. Z. Freida darba recepcijā izšķirami vismaz divi aspekti: pozitīvistiskā un romantiskā. Pozitīvistiskā recepcija pastāv psihoanalītiskā un antropoloģiskā (etnoloģiskā) versijā. Psihoanalītiskā versija – psihoanalīzes attiecināšana, ekstrapolēšana uz antropoloģiju. Antropoloģiskā versija – sabiedrības (kultūras) sākumu jeb pamatu, incesta aizlieguma noskaidrošana u. tml. Darba uztveres pozitīvistiskajā aspektā tiek runāts par totēmisma, eksogāmijas, maģijas, tabu skaidrojumu. Romantiskajā aspektā tiek uzsvērts sākumu, sākotnības jeb pirmatnējības nozīmīgums, ko pretstata mūsdienīgajam pagrimumam.

Pārvarot darba “Totēms un tabu” eksotisko un etnoloģisko aranžējumu, kļūst iespējams cits skatījums, kurā atklājas dažādu pretstatu (arhaisks / mūsdienīgs; individuāls / sociāls u. tml.) atcelšana. Z. Freida darbs produktīvi ietekmējis turpmāko antropoloģiju (etnoloģiju) un rosinājis psihoanalītiskās antropoloģijas un etnopsihoanalīzes izveidi.

Darbā “Totēms un tabu” ievijas sociālpolitiskais, kultūrvēsturiskais, individuālais un psihoanalītiskais konteksts, vedinot uz tā pozitīvistisko un romantisko recepciju. Jau tūdaļ pēc publicēšanas darbu uztvēra kā Z. Freida atbildi uz psihoanalīzes institucionalizēšanos, psihoanalītiskās kustības šķelšanos un pamatlicēja (tēva) statusa apšaubīšanu. Romantisko recepciju veicināja gadsimtu mijas bažas un gaidas, priekšstati par norietu, pagrimumu utt. Antropoloģijā (etnoloģijā) dominē evolucionistiskā pieeja, totēmisms tiek skatīts kā sociālās organizācijas pirmā forma, reliģiski ticējumi u. tml. Z. Freids izmantoja sava laika zinātniskās antropoloģijas izstrādes un terminoloģiju (primitīvie, mežoņi utt.), kas tikai veicina darba pozitīvistisko recepciju. Pats Z. Freids uzskatīja, ka pēc darba “Sapņa interpretācija” (Traumdeutung, 1900) nav uzrakstījis neko nozīmīgāku, tomēr darba “Totēms un tabu” pārpublicējumos (atšķirībā no citiem tekstiem) nav to papildinājis vai pārstrādājis.

Sākotnēji (1912/1913) darbs ir publicēts kā rakstu sērija ar kopēju virsrakstu “Dažas sakritības mežoņu un neirotiķu dvēseles dzīvē” (Einige Übereinstimmungen im Seelenleben der Wilden und der Neurotiker). 1913. gadā raksti tika apkopoti grāmatā, kurai Z. Freids septembrī Romā uzrakstīja priekšvārdu. 1930. gadā Z. Freids sagatavoja grāmatas priekšvārdu arī ivritā.

Formāli darba pirmajā daļā “Incesta bieds” runa ir par “mežoņu” un neirotiķu (arī bērnu) pielīdzināšanu un incesta aizlieguma sekām. Otrajā daļā “Tabu un jūtu ierosu ambivalence” ir četras sadaļas, aplūkojot daudzveidīgos tabu un uzmācības neirozes (obsesīvu priekšstatu) attiecības. Trešā daļa “Animisms, maģija un domu visvarenība” ar tās četrām sadaļām aplūko tolaik ierasto skatījumu uz animismu kā reliģiskā pasaules skatījuma pirmpakāpi. Ceturtā nodaļa “Totēmisma infantilā atgriešanās” ar septiņām sadaļām iztirzā mītu par pirmtēva nogalināšanu, vardarbīgu aktu, kas ir kultūras un tās dažādo iedibinājumu pamatā. Z. Freids izmantoja tolaik zinātnē aprobētus konceptus (pirmbars, ģimenes ciklopiskā forma, totēmiskā maltīte u. c.). Šis izmantojums tiek papildināts ar norādēm uz mūsdienīgām totēmiskajām fantāzijām jeb zvēru fobijām, tagadējiem tabu, kas ir pārvirzīti un deformēti aizliegumi, u. tml.

Darba “Totēms un tabu” mūsdienīgajā recepcijā ir izšķiramas vismaz deviņas dimensijas. Pirmkārt, kultūra ir erosa transfigurācija, transformējot libido. Otrkārt, patoloģijas relativēšana, vienlaikus relativējot pretstatu “arhaisks / mūsdienīgs”, proti, revidējot priekšstatu par evolucionismu. Treškārt, varas un varas patoloģijas jeb kundzības nošķīrums. Kundzība ietver ambivalentumu (piemēram, riebumu un vienlaikus neapzinātu fascināciju, identificēšanās vēlmi), totēmus un tabu. Ceturtkārt, kundzība, kuras pamatā ir vardarbīgs akts vai pāreja “no vecā uz jauno”, sajūdzas ar neapzinātības vairošanu. Z. Freids to skaidro ar tādu konceptu kā “padarīt par nebijušu” (vācu Ungeschehenmachen, angļu undoing, franču annulation) jeb anulēšanu. “Dibināšanas akts” tiek izstumts vai aizmirsts, rodas jauni totēmismi un tabu. Piektkārt, jaunas hierarhijas akceptēšana un varas patoloģijas (vienpusīgu) attiecību rašanās. Sestkārt, tēva sindroma veidošanās – beztēvu sabiedrība, dieva nāve u. tml. Septītkārt, pašas psihoanalīzes (vai zinātnes vispār) totēmisms un tabuizētie jautājumi. Astotkārt, reliģiskās dzīves tapšana un funkcionēšana. Devītkārt, morāles, ētikas rašanās un pastāvēšana. Z. Freida darbs “Totēms un tabu” tiek skatīts arī kā politisks traktāts, kurā aplūkots a) dibināšanas akts, b) likuma nepieciešamība, c) despotisma nepieļaušana.

“Totēms un tabu” iezīmē šķelšanos psihoanalītiskajā kustībā, jo ne visi analītiķi akceptē psihoanalīzes atziņu ekstrapolēšanu uz etnoloģijas (antropoloģijas) lauku un aprobežojas ar klīnisko psihoanalīzi. Z. Freids gan ar šo darbu parāda, ka indivīds un sabiedrība nav pretstatāmas vienības. Romantiskajā recepcijā “mežonis” (“barbars”) kā cilvēks bez aizturēm parādās visdažādākajās masveida atjaunotnes kustībās, atdzimstošajā nacionālismā, bet romānisku atveidi gūst Tomasa Manna (Paul Thomas Mann) tekstā “Jāzeps un viņa brāļi” (Joseph und seine Brüder, 1933–1943). Saistībā ar psihoanalīzi veidojas psihoanalītiskā antropoloģija, kuru pārstāv Gēza Roheims (Géza Róheim), Verners Minstenbergers (Werner Muensterberger resp. Münsterberger), Žoržs Devero (Georges Devereux) u. c. Z. Freida darbs “Totēms un tabu” iezīmē arī etnopsihoanalīzes veidošanos, skatot ne tikai t. s. arhaiskās, bet arī tagadējās sabiedrības. Angloamerikāniskajā pasaulē psihoalīzes koncepts “izstumšana” ir pārtulkots kā “apspiešana” (repression), tāpēc antropoloģijā ilgstoši tika pētīti represīvie modeļi (īpaši seksuālajā jomā). Produktīvi Z. Freida idejas izmantoja tādi antropologi kā Alfreds Krēbers (Alfred Louis Kroeber), Broņislavs Malinovskis (Bronisław Kasper Malinowski), Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss), Mārgareta Mīda (Margaret Mead), Mērija Daglasa (Mary Douglas), Renē Žirārs (René Noël Théophile Girard) u. c.

Angliski darbs (Totem and Taboo) publicēts divos tulkojumos (1918; 1950). Divos tulkojumos darbs publicēts arī franciski (Totem et Tabou, 1924; 1993). Krieviski tulkojums (Тотем и табу) pirmo reizi publicēts 1923. gadā.