Darbā “Sapņa interpretācija” Z. Freids pamatoja sapņus kā via regia, karalisko ceļu dvēseles dzīves bezapziņas produkcijas izziņā un saprašanā. Ar sapņu interpretāciju viņš aizstāja iepriekšējos piekļuves (magnētismu, hipnozi, suģestiju) mēģinājumus un skatīja sapņus kā dvēseles dzīves pārvērstās formas. Sapņi nodrošina sevis iepazīšanu, pašsaprašanu, kalpojot par citu saprašanas pamatu, un vienlaikus kalpo par godīguma (ētiskuma) pārbaudes līdzekli. Sapņa darbs ir process, kurā veidojas sarežģīti psihiski produkti. Sapņi Z. Freida skatījumā iemieso “normālo”, ļaujot skaidrot visu dvēseles dzīvi. Viņš ne tikai fiksēja sapņu funkciju, bet arī atsedza sapņu veidošanās (un dvēseles dzīves) mehānismus un psihes struktūru. Sapņus Z. Freids aplūkoja kā jēgpilnu aktu, kuru iespējams interpretēt, proti, tie ir savadabīga domāšanas, pieredzes forma. Izstrādājot mācību par sapņiem, Z. Freids vienlaikus iezīmēja psihoanalītiskās dziedināšanas pamatus. 

“Sapņa interpretācija” ir daļa no triloģijas, pie kuras Z. Freids strādāja līdztekus, taču publicēja atsevišķi. Abas pārējās daļas – “Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju” (Drei Abhandlungen zur Sexualtheorie, 1905), “Asprātība un tās attiecības ar bezapziņu” (Witz und seine Beziehung zum Unbewußten, 1905) – ļauj secināt, ka Z. Freids neskata cilvēku kā atomizētu būtni un ka dvēseles dzīve jau ir iekļauta sabiedrībā un kultūrā. Triloģija sabalsojas ar Z. Freida darbu “Par ikdienas dzīves psihopatoloģiju” (Zur Psychopathologie des Alltagslebens, 1901), kurā iztirzāti daži darbā “Sapņa interpretācija” skatītie fenomeni un relativēti priekšstati par patoloģiskumu. Z. Freids ir nemitīgi papildinājis darbu “Sapņa interpretācija”, neuzskatot sapņu teoriju par noslēgtu un pabeigtu mācību.

Darbs “Sapņa interpretācija” iekļaujas oneiroloģiskās (ὄνειρος, oneiros ‘sapnis’; λόγος, logos ‘mācība’) literatūras klāstā, tomēr no tās ir radikāli atšķirīgs. Z. Freids atsakās no sapņa kā simboliska vēstījuma vai šifrēta ziņojuma izpratnes un dabaszinātniska (somatiska, neiroloģiska, patoloģiska u. tml.) skaidrojuma. Sapņus Z. Freids skata kā psihiskus aktus (nenoliedzot to saikni ar naturālo), kas ļauj atsegt dvēseles funkcionēšanas mehānismus un struktūru. Sapņu izpratnē un pašiepazīšanā (pašanalīzē) Z. Freidam palīdzēja viņa draugs Vilhelms Flīss (Wilhelm Fließ), viņa alter ego (‘cits pats’), saziņā ar kuru arī tapa (1897–1899) grāmata “Sapņa interpretācija”. Grāmata ir publicēta 1899. gada 4. novembrī, pieskaņojot to Čārlza Darvina (Charles Robert Darwin) grāmatas “Sugu izcelšanās” (On the Origin of Species, 1859) izdošanai, kaut arī izdevējs kā izdošanas gadu uzrādīja 1900. gadu. Par grāmatas moto Z. Freids izraudzījās atziņu no viņam pazīstamā Vergilija (Publius Vergilius Maro) darba “Eneīda” (Aeneis, 19. gads p. m. ē.), kaut arī tieši to patapināja no Ferdinanda Lasala (Ferdinand Lassalle) grāmatas “Itāliešu karš un Prūsijas uzdevums” (Der italienische Krieg und die Aufgabe Preußens, 1859). Ar piecu gadu atskatu Z. Freids savam draugam V. Flīsam rakstīja, ka 1895. gada 24. jūlijā viņam izdevies atklāt sapņu noslēpumu.

Darbā “Sapņa interpretācija” ir septiņas nodaļas: I Sapņa problemātikas zinātniskā literatūra; II Sapņa interpretācijas metode; III Sapnis ir vēlmju piepildījums; IV Sapņa deformācija; V Sapņa materiāli un avoti; VI Sapņa darbs; VII Par sapņa procesu psiholoģiju. Psihoanalītiskajā ziņā svarīgākā ir septītā nodaļa, kur izklāstīts dvēseles topogrāfiskais modelis jeb pirmā topika (VII B) un ekonomiskais modelis (VII C).

Pirmo nodaļu Z. Freids uzrakstīja pēc V. Flīsa ieteikuma un atsaucās uz 78 oneirokritiskām publikācijām. Grāmatas 4., 5., 6. izdevumā par tai pievienoto bibliogrāfiju gādāja Oto Ranks (Otto Rank). Z. Freida grāmatā (4.–6. izdevumā) bija iekļauti divi O. Ranka teksti: “Sapnis un dzeja”, “Sapnis un mīts”. Pēdējais (papildinātais) 8. izdevums tika publicēts 1930. gadā. Pirmās nodaļas uzbūvē Z. Freids izmantoja filozofa Ludviga Štrimpela (Ludwig Adolf Heinrich von Strümpell) grāmatu “Sapņu iedaba un rašanās” (Die Natur und Entstehung der Träume, 1877). L. Štrimpels jau 1868. gadā izdevumā “Baltiešu Mēnešraksts” (Baltische Monatsschrift) bija publicējis rakstu “Par sapņiem” (Über die Träume).

Darba “Sapņa interpretācija” pārskatu un īsu kopsavilkumu Z. Freids sniedza darbā “Par sapni” (Über den Traum, 1901).

Sapnis ir tas, ko atceras pēc sapņošanas, savukārt psihoanalīzē svarīgs ir pats sapņojums jeb sapņdomājumi (Traumgedanken). Tāpēc Z. Freids nošķīra latento un manifestēto saturu, primāros un sekundāros procesus. Sapnis ir pārvērsta forma, kas līdzinās citām dvēseles produkcijas formām. Sapņa pastāvēšanu nodrošina sapņa darbs, kas Z. Freidam ļāva aprakstīt ne tikai sapņa veidošanos, bet arī dvēseles funkcionēšanu. Trīs no šiem mehānismiem ir kondensācija, pārvirze un sekundārā apstrāde, kuru raksturo ievirze uz saprotamību. Ceturto mehānismu Z. Freids risināja saistībā ar jautājumu par atainojamību jeb sapņu vizualizāciju, simbolizāciju; plašākā nozīmē tas ir jautājums par reprezentāciju. Sapņošanas procesā rodas tēli jeb ainas, to virknes, proti, cilvēks to visu iztēlo, ataino, viņš darbojas kā sava veida savrups kinematogrāfists, gleznotājs, tēlnieks, kurš, stāstot sapni, to sastāsta. Sapņa interpretētājs ir nevis psihoanalītiķis, bet pats sapņotājs; analītiķis var tikai palīdzēt šajā pašsaprašanas darbā. Sapņojumam var tuvoties ar brīvo iedomu (freie Einfälle) metodi, kas pārprotami tiek dēvēta arī par brīvajām asociācijām. Brīvās iedomas paredz verbalizēt prātā ienākušo, esot godīgam pret sevi un neļaujoties cenzūrai un citiem šķēršļiem.

Sapņojuma un sapņa pastāvēšanā Z. Freids neignorēja ārējo, viņš analizēja sapņu materiālu, ierosas, dienas pārpalikumus jeb recento u. tml., tomēr uzsvaru lika uz sapni kā psihisku veidojumu. Sapņu funkcija Z. Freida ieskatā ir sargāt miegu un nodrošināt veselību. Redukcionistiskajā lasījumā sapnis tiek uzskatīts par vēlmes piepildījumu. Z. Freida skatījumā sapnis ir izstumtas vai apspiestas vēlmes aizklāts (deformēts) un halucinators apmierinājums, turklāt sapņos var darboties arī atvairīšana. Metapsiholoģisko risinājumu Z. Freids iezīmēja dvēseles topiskajā un ekonomiskajā modelī. Topisko modeli raksturo tādas dvēseles instances kā bezapziņa, apziņa, priekšapziņa. Z. Freids noraidīja kaut kādu zemapziņu vai virsapziņu pastāvēšanu. Bezapziņa ir fikcija, kas ļauj nereducēt pašas dvēseles norises un neatvedināt tās no materiālām vai spirituālām norisēm. Vienlaikus bezapziņa tiek izprasta kā izstumtais, laika gaitā liekot Z. Freidam pirmo topiku aizstāt ar otro jeb strukturālo modeli. Ekonomiskajā modelī tiek risināts jautājums par enerģiju, tās sadali, pārdislocēšanos u. tml. Darbā par ikdienas psihopatoloģiju Z. Freids padziļināti aplūkoja ar sapņiem saistītus fenomenus – aizmiršanu, kļūdīšanos (Fehlleistungen) un pārklājatmiņas –, parādot arī atmiņas, atcerēšanās fenomena sarežģītību.

Z. Freids ne tikai papildināja darbu “Sapņa interpretācija”, bet arī publicēja atsevišķus papildinošus rakstus: “Sapņu interpretācijas izmantošana psihoanalīzē” (Die Handhabung der Traumdeutung in der Psychoanalyse, 1912), “Sapnis kā pierādījuma līdzeklis” (Ein Traum als Beweismittel, 1913), “Metapsiholoģisks papildinājums sapņu mācībai” (Metapsychologische Ergänzung zur Traumlehre, 1917) u. c. Savas atziņas par sapņiem un sapņošanu viņš iekļāva arī citās publikācijās. Z. Freids neuzskatīja savu “sapņu teoriju” par pabeigtu un nepieņēma citu psihoanalītiķu nostāju, ka šis jautājums ir atrisināts uz visiem laikiem.

“Sapņa interpretācija” ir rosinājusi ne tikai rekonstruēt Z. Freida veidotās psihoanalīzes tapšanu un pieņēmumu izvirzīšanu, bet arī veikt jaunus pētījumus par sapņu fenomenu. Psihoanalītiķis Vilhelms Štēkels (Wilhelm Stekel) pat izveidoja “sapņa arhīvu” – “Sapņa valoda” (Die Sprache des Traumes, 1911). Arī Z. Freids ir norādījis uz tipiskiem sapņiem un sapņu simboliku, tomēr tā ir diskutablākā viņa darba sadaļa. Saskaņā ar Z. Freida darbā izstrādāto problemātiku psihoanalīzē veica pētījumus par mitoloģiju (kā kolektīvajiem nomoda sapņiem) un dzeju (literatūru). Principā katrā dzīļu psiholoģijas versijā pastāv sava variācija par sapņu mācību. Arī Z. Freids ir revidējis savus uzskatus, piemēram, saistībā ar baiļu sapņiem (Angstträume), viņš norādīja, ka sapnis ir mēģinājums piepildīt vēlmi.

Šveices psihiatrs Eižens Bleilers (Paul Eugen Bleuler) savulaik norādīja, ka pēc darba “Sapņa interpretācija” runāšot par psiholoģiju pirms un pēc Z. Freida. Tomēr modernā psiholoģija laikam aizvien ir pirmsfreidiskā stāvoklī, jo īsteno redukcionistisku skatījumu. Eksperimentālie pētījumi ir apstiprinājuši Z. Freida atziņu par sapņa funkciju, vienlaikus nodrošinot jaunus jautājumus. Sapņošana notiek tā sauktajā ātrajā miega fāzē jeb REM (rapid eye movements), kas raksturīga visiem siltasiņu dzīvniekiem. Šādi no jauna tiek izvirzīts jautājums par sapņošanu, par preverbālā un verbālā savstarpējām attiecībām. Cilvēks vidēji statistiski savā mūžā sapņo septiņus gadus, kas liek jautāt par šīs domāšanas formas izprašanu un iekļaušanu sevis un citu saprašanā. Turklāt sapņi nepavisam nav tik savrupi un individuāli – pētījumi (to gan nav daudz) liecina, ka noteiktos laikmetos cilvēkiem var būt tipiski vienādi sapņi.

Par darba “Sapņa interpretācija” popularitāti liecina tulkojumi dažādās versijās. Angliski – The Interpretation of Dreams (1913; 1953; 1999; 2006), franciski – L’Interprétation du rêve (1926; 2003; 2010), itāliski – L’interpretazione dei sogni (1952; 1968; 1986; 2010; 2012; 2016), spāniski – La interpretación de los sueños (1924; 2013), krieviski – Толкование сновидений (1913). Īpaši populārs darbs “Sapņa interpretācija” bija sirreālistu vidē. Salvadors Dalī (Salvador Domingo Felipe Jacinto Dalí i Domènech), tiekoties ar Z. Freidu 1938. gadā, izveidoja viņa portreta skici (viena no zīmējuma nosaukuma versijām – “Polimorfi perversais Freids”); pārējie S. Dalī zīmējumi ir veidoti pēc attēliem publikācijās.

“Sapņa darbs” ir arī kultūrvēsturisks dubultmonarhijas jeb Kakānijas piemineklis par sadzīvi, ieradumiem. Vienlaikus tiek uzsvērta Z. Freida darba literārā vērtība. 1964. gadā izveidoja ikgadēji piešķiramu Z. Freida balvu par zinātnisko prozu (Sigmund-Freud-Preis für wissenschaftliche Prosa).