Darbā “Sapņa interpretācija” Z. Freids pamatoja sapņus kā via regia, karalisko ceļu dvēseles dzīves bezapziņas produkcijas izziņā un saprašanā. Ar sapņu interpretāciju viņš aizstāja iepriekšējos piekļuves (magnētismu, hipnozi, suģestiju) mēģinājumus un skatīja sapņus kā dvēseles dzīves pārvērstās formas. Sapņi nodrošina sevis iepazīšanu, pašsaprašanu, kalpojot par citu saprašanas pamatu, un vienlaikus kalpo par godīguma (ētiskuma) pārbaudes līdzekli. Sapņa darbs ir process, kurā veidojas sarežģīti psihiski produkti. Sapņi Z. Freida skatījumā iemieso “normālo”, ļaujot skaidrot visu dvēseles dzīvi. Viņš ne tikai fiksēja sapņu funkciju, bet arī atsedza sapņu veidošanās (un dvēseles dzīves) mehānismus un psihes struktūru. Sapņus Z. Freids aplūkoja kā jēgpilnu aktu, kuru iespējams interpretēt, proti, tie ir savadabīga domāšanas, pieredzes forma. Izstrādājot mācību par sapņiem, Z. Freids vienlaikus iezīmēja psihoanalītiskās dziedināšanas pamatus.
“Sapņa interpretācija” ir daļa no triloģijas, pie kuras Z. Freids strādāja līdztekus, taču publicēja atsevišķi. Abas pārējās daļas – “Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju” (Drei Abhandlungen zur Sexualtheorie, 1905), “Asprātība un tās attiecības ar bezapziņu” (Witz und seine Beziehung zum Unbewußten, 1905) – ļauj secināt, ka Z. Freids neskata cilvēku kā atomizētu būtni un ka dvēseles dzīve jau ir iekļauta sabiedrībā un kultūrā. Triloģija sabalsojas ar Z. Freida darbu “Par ikdienas dzīves psihopatoloģiju” (Zur Psychopathologie des Alltagslebens, 1901), kurā iztirzāti daži darbā “Sapņa interpretācija” skatītie fenomeni un relativēti priekšstati par patoloģiskumu. Z. Freids ir nemitīgi papildinājis darbu “Sapņa interpretācija”, neuzskatot sapņu teoriju par noslēgtu un pabeigtu mācību.