Pēc Krimas kara (1853–1856) aktualizējās Baltijas teritorijas un iedzīvotāju identitātes jautājumi. Pastiprinājās Baltijas intelektuāļu vēlme paust Baltijas kultūrvēstures īpašos, ar Rietumu pasauli saistītos aspektus pretstatā krievu šovinistiskajām un teritoriālās ekspansijas tendencēm, kuras skaidri iezīmēja Krimas karš. Baltische Monatsschrift rašanās cieši saistīta ar šīm laikmeta iezīmēm.
Ideja par analītiski vērtējošu izdevumu, veltītu Baltijas kultūras, vēstures un citiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, uzskatāma par Baltijas liberālās sabiedrības daļas kolektīvu iniciatīvu. Ievērojamākie šīs ieceres īstenotāji ir vairāki tā dēvētie baltiešu literāti (intelektuāļi). Baltische Monatsschrift izveidē un redakcijas sākotnējā vadībā kopš 1859. gada liela nozīme bija Baltijas autonomijas jautājumiem, kurus vācbaltiešu elite parasti aplūkoja caur vēsturiski tiesisku tradīciju prizmu. Tādēļ Baltische Monatsschrift izveidē un sākotnējā redakcijas darbā kopš 1859. gada noteicošā loma bija tieši vācbaltiešu liberālajiem juristiem, piemēram, Teodoram fon Betiheram (Karl Johann Theodor von Boetticher) un Aleksandram Faltinam (Hermann Alexander Faltin). Starp Baltische Monatsschrift dibinātājiem un tā turpmākās izdošanas idejiskajiem un finansiālajiem atbalstītājiem bija sastopamas arī amatpersonas un uzņēmēji. Piemēram, Rīgas pilsētas birģermeistars un lieltirgotājs Gustavs Hernmarks (Gustaf Daniel Hernmarck), Vidzemes gubernatora vietnieks Jūliuss fon Kube (Julius Gustav von Cube) un ar tobrīd topošo Krievijas dzelzceļa industriju saistītais uzņēmējs Karls Tīlo (Carl Adolph Thilo).
Žurnāla tipogrāfisko sagatavošanu sākotnēji nodrošināja vēl viens tā līdzdibinātājs, Baltijā lielākās papīra ražotnes – Līgatnes papīrfabrikas – direktors un grāmattirgotājs Nikolajs Kimmels (Nikolai Georg Kymmel). Baltische Monatsschrift sākumā tika izdots N. Kimmelam piederošajā grāmatu tirgotavas tipogrāfijā Rīgā. 19. gs. 70. gados to izdeva H. Brutzer & Co un J. Deubner izdevniecības Rīgā, bet 1881. gadā saistībā ar vācbaltiešu elites un Krievijas šovinistisko aprindu (slavofilu) attiecību saspīlējumu Baltische Monatsschrift iepieddarbus veica Leipcigā. 1883. gadā Baltische Monatsschrift redakciju pārcēla uz Rēveli (Tallinu), kur politiskā situācija bija mierīgāka, un tur kopš 1894. gada to drukāja Francim Klugem (Franz Kluge) piederošajā spiestuvē. 1898. gadā, kad nacionālās kaislības bija daļēji norimušas, Baltische Monatsschrift atsāka darbību Rīgā un to iespieda Rīgas tipogrāfijā Jonck & Poliewsky. 1901. gadā Baltische Monatsschrift klajā laida pašas redakcijas izveidota izdevniecība Verlag der Baltischen Monatsschrift (“Baltijas Mēnešraksta izdevniecība”), bet kopš 1908. gada to atkal izdeva Jonck & Poliewsky.
1913. gadā Baltische Monatsschrift redakcijas darbā bija krīze, kuras pamatā bija trūkumi vācbaltiešu izdevējdarbības organizācijā (sadrumstalotībā) un finansējuma nepietiekamībā. 1914. gadā sākās Baltische Monatsschrift redakcijas reorganizācija, kas 03.1914. noslēdzās, Baltische Monatsschrift apvienojoties ar Rēveles vācbaltiešu pedagoga Aleksandra Egersa (Alexander Heinrich Eggers) vadīto Deutsche Monatsschrift für Rußland (turpmākais nosaukums – Deutsche Monatsschrift für Rußland der Baltischen Monatsschrift, “Baltijas Mēnešraksta [izdotais] Vācu Mēnešraksts Krievijai”). Žurnālu izdeva Gustavam Lefleram (Gustav Löffler) piederošā izdevniecība Rīgā. Saistībā ar vācu preses aizliegumu Krievijas Impērijā Pirmā pasaules kara gados 05.1915. iznāca žurnāla pirmā pastāvēšanas posma pēdējais numurs.
Baltische Monatsschrift drīza atjaunošana pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas bija apgrūtināta, jo vācu periodiskajiem izdevumiem kritiski trūka finansējuma. Atjaunoto žurnālu ar tā sākotnējo nosaukumu kopš 1927. gada turpināja izdot G. Leflera grāmatu tirgotavas izdevniecība Rīgā, tomēr Baltische Monatsschrift pastāvīgi nepietika naudas līdzekļu un tam draudēja izdošanas apturēšana. 1928. gadā Baltische Monatsschrift uzsāka ciešu sadarbību ar vācbaltiešu emigranta, kādreizējā kurzemnieka Haralda fon Rautenfelda (Harald Nikolai Viktor Berens von Rautenfeld) Berlīnē izdotā žurnāla Baltische Blätter (“Baltiešu Lapas”) redakciju, un 1931. gadā Baltische Monatsschrift to pilnībā pārņēma. Baltische Blätter Latvijā uzskatīja par latviešiem nedraudzīgu, pat naidīgu. Žurnālu apvienošanās rezultātā Baltische Monatsschrift 1932. gadā pārdēvēja par Baltische Monatshefte (“Baltiešu Menešburtnīcas”). Žurnāla finansiālā situācija normalizējās, tostarp ar Vācijas finansējuma palīdzību. Baltische Monatsschrift kopš 1932. gada izdeva Rīgas akciju sabiedrības Ernst Plates izdevniecība.
Līdzīgi kā daudziem citiem vācu periodiskajiem izdevumiem, arī Baltische Monatsschrift tirāža bija pieticīga, toties izplatība bija reģionāli plaša un lielāka nekā citiem izdevumiem. Ziņas avotos liecina, ka 1875. gadā Baltische Monatsschrift tirāža sasniedza vien 450 eksemplāru, no kuriem trešdaļu izplatīja Rīgā, atlikušo daļu – citās Baltijas pilsētās, kā arī Pēterburgā, Vācu Impērijā un citviet. Lielākoties izdevumu abonēja organizācijas un bibliotēkas, tādējādi popularizējot Baltische Monatsschrift saturu. 19. gs. 80. un 90. gados, kad Baltische Monatsschrift izdošana bija decentralizēta vai pārnesta uz Leipcigu, tā tirāžas apjomu slēpa. Pēc apvienošanās ar Baltische Blätter vidējā Baltische Monatsschrift tirāža bija lēšama no 800 līdz 1000 eksemplāru, viens eksemplārs maksāja 1,40 rubļu.