Vācu vārdu baltisch ‘baltiešu’ 19. gs. Baltijā lielākoties lietoja etniskās piederības apzīmēšanai, nevis kā norādi teritoriālai piederībai. Žurnāls Baltische Monatsschrift konsekventi pievērsās Baltijas teritorijas iedzīvotāju jeb baltiešu (Balten) identitātes un kultūrvēsturiskā mantojuma jautājumiem, tas līdz Pirmajam pasaules karam bija uzskatāms par vadošo izdevumu šajās jomās. Žurnālā bija lasāmi kultūrai un vēsturei veltīti apcerējumi, literāri darbi, politisko un saimniecisko procesu analītiski izklāsti un vērtējumi. Žurnāls tika lasīts Latvijas teritorijā, Baltijā, Krievijā, Vācijā un citviet pasaulē. Baltische Monatsschrift ir viens no nozīmīgākajiem avotiem, kas sniedz informāciju par vācbaltiešu (Deutsch-Balten) intelektuālās un politiskās domas mainīgo attīstību.

Pēc Krimas kara (1853–1856) aktualizējās Baltijas teritorijas un iedzīvotāju identitātes jautājumi. Pastiprinājās Baltijas intelektuāļu vēlme paust Baltijas kultūrvēstures īpašos, ar Rietumu pasauli saistītos aspektus pretstatā krievu šovinistiskajām un teritoriālās ekspansijas tendencēm, kuras skaidri iezīmēja Krimas karš. Baltische Monatsschrift rašanās cieši saistīta ar šīm laikmeta iezīmēm.

Ideja par analītiski vērtējošu izdevumu, veltītu Baltijas kultūras, vēstures un citiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, uzskatāma par Baltijas liberālās sabiedrības daļas kolektīvu iniciatīvu. Ievērojamākie šīs ieceres īstenotāji ir vairāki tā dēvētie baltiešu literāti (intelektuāļi). Baltische Monatsschrift izveidē un redakcijas sākotnējā vadībā kopš 1859. gada liela nozīme bija Baltijas autonomijas jautājumiem, kurus vācbaltiešu elite parasti aplūkoja caur vēsturiski tiesisku tradīciju prizmu. Tādēļ Baltische Monatsschrift izveidē un sākotnējā redakcijas darbā kopš 1859. gada noteicošā loma bija tieši vācbaltiešu liberālajiem juristiem, piemēram, Teodoram fon Betiheram (Karl Johann Theodor von Boetticher) un Aleksandram Faltinam (Hermann Alexander Faltin). Starp Baltische Monatsschrift dibinātājiem un tā turpmākās izdošanas idejiskajiem un finansiālajiem atbalstītājiem bija sastopamas arī amatpersonas un uzņēmēji. Piemēram, Rīgas pilsētas birģermeistars un lieltirgotājs Gustavs Hernmarks (Gustaf Daniel Hernmarck), Vidzemes gubernatora vietnieks Jūliuss fon Kube (Julius Gustav von Cube) un ar tobrīd topošo Krievijas dzelzceļa industriju saistītais uzņēmējs Karls Tīlo (Carl Adolph Thilo).

Žurnāla tipogrāfisko sagatavošanu sākotnēji nodrošināja vēl viens tā līdzdibinātājs, Baltijā lielākās papīra ražotnes – Līgatnes papīrfabrikas – direktors un grāmattirgotājs Nikolajs Kimmels (Nikolai Georg Kymmel). Baltische Monatsschrift sākumā tika izdots N. Kimmelam piederošajā grāmatu tirgotavas tipogrāfijā Rīgā. 19. gs. 70. gados to izdeva H. Brutzer & Co un J. Deubner izdevniecības Rīgā, bet 1881. gadā saistībā ar vācbaltiešu elites un Krievijas šovinistisko aprindu (slavofilu) attiecību saspīlējumu Baltische Monatsschrift iepieddarbus veica Leipcigā. 1883. gadā Baltische Monatsschrift redakciju pārcēla uz Rēveli (Tallinu), kur politiskā situācija bija mierīgāka, un tur kopš 1894. gada to drukāja Francim Klugem (Franz Kluge) piederošajā spiestuvē. 1898. gadā, kad nacionālās kaislības bija daļēji norimušas, Baltische Monatsschrift atsāka darbību Rīgā un to iespieda Rīgas tipogrāfijā Jonck & Poliewsky. 1901. gadā Baltische Monatsschrift klajā laida pašas redakcijas izveidota izdevniecība Verlag der Baltischen Monatsschrift (“Baltijas Mēnešraksta izdevniecība”), bet kopš 1908. gada to atkal izdeva Jonck & Poliewsky.

1913. gadā Baltische Monatsschrift redakcijas darbā bija krīze, kuras pamatā bija trūkumi vācbaltiešu izdevējdarbības organizācijā (sadrumstalotībā) un finansējuma nepietiekamībā. 1914. gadā sākās Baltische Monatsschrift redakcijas reorganizācija, kas 03.1914. noslēdzās, Baltische Monatsschrift apvienojoties ar Rēveles vācbaltiešu pedagoga Aleksandra Egersa (Alexander Heinrich Eggers) vadīto Deutsche Monatsschrift für Rußland (turpmākais nosaukums – Deutsche Monatsschrift für Rußland der Baltischen Monatsschrift, “Baltijas Mēnešraksta [izdotais] Vācu Mēnešraksts Krievijai”). Žurnālu izdeva Gustavam Lefleram (Gustav Löffler) piederošā izdevniecība Rīgā. Saistībā ar vācu preses aizliegumu Krievijas Impērijā Pirmā pasaules kara gados 05.1915. iznāca žurnāla pirmā pastāvēšanas posma pēdējais numurs.

Baltische Monatsschrift drīza atjaunošana pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas bija apgrūtināta, jo vācu periodiskajiem izdevumiem kritiski trūka finansējuma. Atjaunoto žurnālu ar tā sākotnējo nosaukumu kopš 1927. gada turpināja izdot G. Leflera grāmatu tirgotavas izdevniecība Rīgā, tomēr Baltische Monatsschrift pastāvīgi nepietika naudas līdzekļu un tam draudēja izdošanas apturēšana. 1928. gadā Baltische Monatsschrift uzsāka ciešu sadarbību ar vācbaltiešu emigranta, kādreizējā kurzemnieka Haralda fon Rautenfelda (Harald Nikolai Viktor Berens von Rautenfeld) Berlīnē izdotā žurnāla Baltische Blätter (“Baltiešu Lapas”) redakciju, un 1931. gadā Baltische Monatsschrift to pilnībā pārņēma. Baltische Blätter Latvijā uzskatīja par latviešiem nedraudzīgu, pat naidīgu. Žurnālu apvienošanās rezultātā Baltische Monatsschrift 1932. gadā pārdēvēja par Baltische Monatshefte (“Baltiešu Menešburtnīcas”). Žurnāla finansiālā situācija normalizējās, tostarp ar Vācijas finansējuma palīdzību. Baltische Monatsschrift kopš 1932. gada izdeva Rīgas akciju sabiedrības Ernst Plates izdevniecība.

Līdzīgi kā daudziem citiem vācu periodiskajiem izdevumiem, arī Baltische Monatsschrift tirāža bija pieticīga, toties izplatība bija reģionāli plaša un lielāka nekā citiem izdevumiem. Ziņas avotos liecina, ka 1875. gadā Baltische Monatsschrift tirāža sasniedza vien 450 eksemplāru, no kuriem trešdaļu izplatīja Rīgā, atlikušo daļu – citās Baltijas pilsētās, kā arī Pēterburgā, Vācu Impērijā un citviet. Lielākoties izdevumu abonēja organizācijas un bibliotēkas, tādējādi popularizējot Baltische Monatsschrift saturu. 19. gs. 80. un 90. gados, kad Baltische Monatsschrift izdošana bija decentralizēta vai pārnesta uz Leipcigu, tā tirāžas apjomu slēpa. Pēc apvienošanās ar Baltische Blätter vidējā Baltische Monatsschrift tirāža bija lēšama no 800 līdz 1000 eksemplāru, viens eksemplārs maksāja 1,40 rubļu.

Baltische Monatsschrift sākotnēji strādājuši un publicējušies daudzi pazīstamākie vācbaltiešu intelektuāļi, kuriem simpatizēja liberālas politiskas idejas. Pirmais redakcijas vadību no 1862. līdz 1869. gadam uzņēmās Rīgas bibliotekārs un sabiedrībā zināmais erudītais Baltijas senatnes pētnieks, publicists Georgs Berkholcs (Georg Berkholz), kurš 1867. gadā ierosināja dibināt arī liberālo un pret muižniecību tendēto laikrakstu Zeitung für Stadt und Land (“Avīze Pilsētai un Laukiem”) – turpmāko Rigasche Rundschau (“Rīgas Apskats”). Līdzīgi arī Baltische Monatsschrift dibinātāji T. von Betihers un A. Faltins bija vācbaltiešu konservatīvās muižniecības politiskie pretinieki, atbalstīja muižu zemju pārdošanu zemniekiem. Vadošās muižnieku aprindas Baltijā kritizēja Baltische Monatsschrift redaktors (1873–1876) un rakstnieks Hermans Panteniuss jeb Pantēnijs (Theodor Hermann Pantenius), kurš tiecās pēc izlīguma ar latviešiem. Līdzīgi arī viņa pēctecis Baltische Monatsschrift redaktora amatā (1877–1878) rakstnieks Gustavs Koihels (Robert Gustav Keuchel) uzskatīja, ka Baltijas autonomijas un īpašo tiesību jautājums ir muižnieku pārspīlēts un tā vietā drīzāk ir svarīgi konsolidēt nacionāli sašķelto Baltijas sabiedrību.

19. gs. 70. un 80. gados polemika starp liberālajām aprindām, kas atzina reformu nepieciešamību, un konservatīvajiem ierastās Baltijas kārtības (privilēģiju) aizstāvjiem, tostarp muižniecību, saasinājās. Iezīmējās liberālisma ideju popularitātes kritums, un spilgti kļuva novērojama Baltische Monatsschrift redakcijas nepatika pret krievu šovinistisko rusifikācijas politiku Baltijā un tiesisko unifikāciju. Šo apstākļu iespaidā konservatīvi noskaņotā redaktora Frīdriha Bīnemaņa (Friedrich Gustav Bienemann) vadībā 19. gs. 80. gados Baltische Monatsschrift savu darbību vairs nekoncentrēja vienuviet Rīgā, bet darbojās decentralizēti, tostarp pārceļot žurnāla tipogrāfisko sagatavošanu uz Leipcigu Vācu Impērijā. Redakcijas darba atjaunošanas brīdī Rīgā 1898. gadā Baltische Monatsschrift turpināja konservatīvo ievirzi, kas saistāma ar Baltijas kultūrvēsturisko tradīciju sargāšanu. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma krievu propaganda izmantoja Baltische Monatsschrift kā tipisku piemēru iekšējam ienaidniekam, to saistīja ar simpātijām pret visu vācisko, arī pret Vācu Impēriju, tādēļ tā darbību pārtrauca un redakcijas darbiniekus pakļāva policijas uzraudzībai.

Kaut arī ar pieticīgu tirāžu, Baltische Monatsschrift bija nozīmīgs medijs, kas propagandēja Baltijas vācu elitē kopš 19. gs. otrās puses iecienīto vienotas konsolidētas baltiešu nācijas identitātes ideju (respektīvi, latviešu, igauņu un vāciešu savstarpēju integrāciju uz vācu valodas pamata). Pēc redakcijas darbības atjaunošanas 1927. gadā vēsturnieka Reinharda Vitrama (Reinhard Alfred Theodor Wittram) vadībā Baltische Monatsschrift vairs neaizrāvās ar Baltijas un baltiešu identitātes un kultūrvēstures jautājumiem, bet koncentrēja uzmanību tikai uz Igaunijas, Latvijas, kā arī uz Vācu Impēriju emigrējušo vācbaltiešu kultūras jautājumiem. 1931. gadā uzsāktā Baltische Monatsschrift apvienošana ar Baltische Blätter un pārdēvēšana par Baltische Monatshefte 1932. gadā iezīmēja politisku pavērsienu Vācijas virzienā, kas izpaudās kā piesliešanās “vācu atjaunošanās kustībai” (šīs kustības idejas popularizēja vācu nacionālsociālisti). Daudzu turpmāko Baltische Monatshefte apcerējumu saturs liecināja par redakcijas simpātijām pret Trešo reihu. Baltische Monatshefte 1939. gada oktobra–novembra numurs (pēdējais) bija veltīts tobrīd notiekošajai vācbaltiešu izceļošanai. Tas sastāvēja no sentimentālām, ar vācu vēsturi saistītām 1939. gada Rīgas skatu fotogrāfijām, kā arī ietvēra Vācbaltiešu tautas apvienības Latvijā prezidenta Alfrēda Intelmana (Alfred Intelmann) un nelegālās vācbaltiešu nacistiskās kustības līdera Erharda Krēgera (Erhard Kroeger) atvadu uzrunas vācbaltiešiem un savai dzimtenei.