Vācbaltiešu kopienas apvienošanas iniciatīvas atrodamas jau Pirmā pasaules kara noslēgumā. 08.11.1918. Rīgas Mazā un Lielā ģilde, Vidzemes bruņniecība, vācbaltiešu sabiedriskās organizācijas un partijas nodibināja Baltiešu nacionālo komiteju (Baltischer Nationalausschuß), kas apvienoja vācbaltiešus, pārstāvēja vācbaltiešu kopienas viedokli uz ārieni, aktīvi iesaistījās vācbaltiešu atbalstītā “Baltijas valsts” jeb “Baltijas hercogistes” plānu īstenošanā. Pēc Latvijas proklamēšanas šī organizācija pārstāvēja vācbaltiešu kopienu arī attiecībās ar Latvijas Tautas padomi un Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību. Militāri politiskajai situācijai valstī stabilizējoties, Nacionālā komiteja pašlikvidējās un 1920. gada Satversmes Sapulces vēlēšanās politiskos jautājumus vācbaltieši deleģēja vairākām pašu veidotām politiskām partijām, kas apvienojās Vācbaltiešu partiju komitejā (Ausschuß der deutsch-baltischen Parteien), aktīvi darbojās Satversmes Sapulcē un Saeimās, te veidojot vienotu frakciju jeb “Vācbaltiešu partiju”.

Viens no svarīgākajiem vācbaltiešus vienojošiem mērķiem bija panākt pēc iespējas plašākas nacionālo minoritāšu autonomijas tiesības. Vācbaltiešiem bija vairāk nekā 100 dažādu sabiedrisku organizāciju, tādēļ no 20. gadu sākuma vācbaltiešu politiķi meklēja kopienas konsolidācijas risinājumu. Jaunajos neatkarīgās valsts apstākļos svarīgi bija panākt vācbaltiešu vienotību, lai pretendētu uz kulturālu (izglītības, vācu valodas lietojuma, reliģijas, sabiedriskās dzīves utt.) autonomiju.

Nozīmīgs pavērsiens vācbaltiešu dzīvē bija 1923. gads, kad līdztekus centralizētas aprūpes sistēmai vācbaltiešu kara invalīdiem, bērnu namiem, trūkumcietējiem utt., ko sāka veikt Sociālās aprūpes centrāle (Deutsche Fürsorgezentrale), Vācbaltiešu partiju komiteja 07.11.1923. nodibināja Vācbaltiešu darba centrāli (Zentrale deutsch-baltischer Arbeit, jeb Arbeitszentrale) – Vācbaltiešu tautas apvienības priekšteci. Darba centrāles mērķis bija apvienot vācbaltiešu organizācijas, koordinēt to darbu, nepieļaut to darbības jomu nevajadzīgu pārklāšanos, kā arī nodrošināt vajadzīgo finansējumu vācu kopienas attīstībai brīvprātīgu ziedojumu un vēlāk īpaša nodokļa veidā. 14.12.1923. vācbaltiešu frakcija apspriešanai Saeimā iesniedza likumprojektu par vācu tautības apvienības kulturālo pašvaldību un vācu valodas lietošanu Latvijā. Vācu politiķi bija iecerējuši veidot tautas apvienību pēc principa “valsts valstī”, ar centrālajiem un vietējiem pašvaldības orgāniem. Latviešu politiķi tajā saredzēja draudus valsts unitārisma principam, tādēļ likumprojekta tālākā virzība apstājās. 1925. gadā vācbaltiešu frakcija likumu atsauca. 1928. gadā vācbaltiešu politiķi Vācbaltiešu darba centrāli pārveidoja par Vācbaltiešu tautas apvienību Latvijā, nostiprinot tās dominējošo stāvokli vācu kopienā.

Lai gan nebija panākta ar likumu noteikta kultūras autonomija, Vācbaltiešu tautas apvienība funkcionēja kā etniskās kopienas augstākais pārvaldes orgāns – sava veida vācbaltiešu nacionālā sapulce. Tautas apvienības pilnsapulces delegātus ievēlēja pēc piederības noteiktām profesijām – tā balstījās uz vācbaltiešiem ierastā sabiedrības kārtu jeb profesiju pārstāvniecības principa. Tā, piemēram, te bija pārstāvēta akadēmisko profesiju grupa, tirdzniecības un rūpniecības pārstāvju grupa, ierēdņu un darba ņēmēju grupa. Katrā grupā bija ap 30 kandidātu, kas pretendēja uz 50 Vācbaltiešu tautas apvienības delegātu vietām. Delegāti ievēlēja tautas apvienības prezidentu. Vācbaltiešu darba centrāles un vēlākās tautas apvienības prezidentu amatos nonāca sabiedriski aktīvi, atpazīstami vācbaltieši. 1923.–1935. gadā to vadīja jurists un baņķieris Vilhelms fon Rīdigers (Wilhelm von Rüdiger), 1935.–1938. gadā – tabakas rūpnieks Ērihs Mindels (Erich Mündel), 1938.–1939. gadā – tirgotājs Alfrēds Intelmans (Alfred Intelmann).

No 1930. gada Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā izveidoja pat atsevišķas nozaru pārstāvniecības – finanšu, jaunatnes lietu, agrāro jautājumu, sociālās aprūpes un citas “ministrijas”, tādējādi līdzinoties valdībai. Liela nozīme apvienības darbā bija no 1926. gada ieviestajai pašaplikšanai ar nodokļiem, kura nodrošināja finansējumu vācbaltiešu kopienas izglītības un kultūras aktivitātēm. Nodokli bija jāmaksā visiem vācbaltiešiem, kuriem bija pašiem savi ienākumi un mēnesī tas atkarībā no ienākuma lieluma svārstījās no 50 santīmiem līdz 30 latiem. No 1933. gada apvienība izvērsa plaši sazarotu struktūru, t. s. kaimiņu organizācijas, kas sniedza savstarpēju atbalstu dažādās dzīves situācijās un operatīvi nodrošināja informācijas apriti kopienas ietvaros. Īpaši nozīmīga kaimiņu organizācija bija 1939. gada vācbaltiešu izceļošanas laikā, kad tās atbildībā nonāca izceļošanas procesa koordinācija pilsētās un laukos.

Līdztekus etniskās kopienas organizatoriskajam darbam apvienība izdeva ikgadēju “Vācbaltiešu gadagrāmatu” (Jahrbuch des baltischen Deutschtums), kurā apkopoja svarīgākos gada notikumus vācbaltiešu dzīvē. Baltijā lielākais vācu laikraksts Rigasche Rundschau tika uzskatīts par apvienības preses ruporu. Laikraksta galvenais redaktors līdz 1933. gadam bija pazīstamākais vācbaltiešu politiķis, demokrāts un totalitārisma ideoloģiju dedzīgs pretinieks Pauls Šīmanis (Paul Schiemann).

Vācbaltiešu tautas apvienības nozīme īpaši aktualizējās pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā, kad pēc partiju un politiskās darbības aizlieguma, tā kļuva par vienīgo kopienas oficiālo pārstāvi. Salīdzinoši īsais parlamentārās demokrātijas laika posms no 1920. līdz 1934. gadam daudziem vācbaltiešiem bija pierādījums tam, ka jaunā partiju sistēma nespēj pietiekami veiksmīgi funkcionēt un ar tās palīdzību vāciešiem gandrīz nav nekādu iespēju realizēt sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu demokrātiskā veidā. Vācbaltieši savas politiskās partijas pat dēvēja par “vēlēšanu partijām” (Wahlparteien), tā uzsverot, ka tās radītas tikai tādēļ, lai vācieši iegūtu pārstāvniecību parlamentā, nevis tādēļ, ka tām būtu īpaša loma pašā vācbaltiešu sabiedrībā kā atsevišķu grupu interešu pārstāvēm. Turpretim sabiedriskās un profesionālās organizācijas, līdzīgi kā iepriekš Krievijas Impērijas laikā, turpināja vadīt minoritātes dzīves faktisko organizāciju. Tādēļ parlamentārisma nomaiņa ar autoritārismu sākotnēji Vācbaltiešu tautas apvienībā tika vērtēta kā pozitīva parādība, kas iedibina vācbaltiešu mentalitātei radniecīgāku valsts iekārtu. K. Ulmaņa turpmākā nacionālā politika gan šo viedokli mainīja pretējā virzienā.

No 30. gadu sākuma Vācbaltiešu tautas apvienībā sāka izpausties iekšējs konflikts starp vācu “atjaunošanās kustību” jeb nacionālsociālismam simpatizējošajiem vācbaltiešiem, kas pārstāvēja jauno paaudzi un konservatīvajiem vācbaltiešu tradīciju piekritējiem, kas sastāvēja lielākoties no vecākās konservatīvāk domājošas paaudzes. 30. gadu gaitā pakāpeniski vadību virsorganizācijā pārņēma nacionālsociālisma piekritēji, līdera Erharda Krēgera (Erhard Kroeger) vadībā. 1939. gada rudenī Vācbaltiešu tautas apvienība vadīja vācbaltiešu izceļošanu. Nacismam simpatizējošie vācbaltieši tobrīd jau kontrolēja tās darbu. Vācbaltiešu tautas apvienība, līdzīgi kā tai pakļautā vācu organizācija tika likvidētas vācbaltiešu izceļošanas laikā 1939. gada decembrī.