Vācbaltiešu kopienas apvienošanas iniciatīvas atrodamas jau Pirmā pasaules kara noslēgumā. 08.11.1918. Rīgas Mazā un Lielā ģilde, Vidzemes bruņniecība, vācbaltiešu sabiedriskās organizācijas un partijas nodibināja Baltiešu nacionālo komiteju (Baltischer Nationalausschuß), kas apvienoja vācbaltiešus, pārstāvēja vācbaltiešu kopienas viedokli uz ārieni, aktīvi iesaistījās vācbaltiešu atbalstītā “Baltijas valsts” jeb “Baltijas hercogistes” plānu īstenošanā. Pēc Latvijas proklamēšanas šī organizācija pārstāvēja vācbaltiešu kopienu arī attiecībās ar Latvijas Tautas padomi un Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību. Militāri politiskajai situācijai valstī stabilizējoties, Nacionālā komiteja pašlikvidējās un 1920. gada Satversmes Sapulces vēlēšanās politiskos jautājumus vācbaltieši deleģēja vairākām pašu veidotām politiskām partijām, kas apvienojās Vācbaltiešu partiju komitejā (Ausschuß der deutsch-baltischen Parteien), aktīvi darbojās Satversmes Sapulcē un Saeimās, te veidojot vienotu frakciju jeb “Vācbaltiešu partiju”.